Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

Jā, reportierim tā ir lieliska nāve, lai gan viņš, tāpat kā es, nomirs, nepaguvis izmantot visas šīs bagātības. Ko gan nabaga Bonds atdotu, lai redzētu savus iniciāļus iespiestus zem šāda raksta?

Taču kādas gan blēņas es rakstu! Tas ir tikai mēģinā­jums nosist garo laiku. Misis Celindžera ir iegājusi ģērbistabā, un profesors domā, ka viņa aizmigusi. Viņš sēž pie galda istabas vidū, kaut ko pieraksta un šķirsta grāmatas, it kā viņu vēl gaidītu daudzi mierīga darba gadi. Viņš raksta ar spalvu, kas skaļi šņirkst, un tā vien liekas, ka tā pauž nicinājumu tiem, kas nav ar profesoru vienis prātis.

Samerlijs, aizsnaudies krēslā, laiku pa laikam dīvaini iekrācas. Lords Džons atlaidies uz muguras, rokas kaba­tās sabāzis, acis aizvēris. Es tiešām brīnos, kā cilvēki var gulēt šādos apstākļos.

Pusčetri no rīta. Es nupat uztrūkos no miega. Piecas minūtes pāri vienpadsmitiem es izdarīju pēdējo ierakstu. Atceros, ka uzgriezu pulksteni un atzīmēju laiku. Tātad esmu zaudējis kādas piecas stundas no tā, kas mums vēl atlicis dzīvot. Kas gan spētu tam ticēt? Toties es jūtos daudz možāks un esmu sagatavojies sagaidīt savu lik­teni — vai arī iestāstu sev, ka esmu sagatavojies. Tomēr, jo veselāks ir cilvēks un jo spēcīgāk viņā pulsē dzīvība, jo vairāk viņš bēg no nāves. Cik gan vieda un žēlīga ir piesardzīgā daba, citkārt nemanāmi atraisīdama enkuru, kas saista cilvēku pie zemes, līdz viņa apziņa no nedrošās ostas zemes virsū iepeld drošajā aizsaules jūrā.

Misis Celindžera aizvien vēl atrodas ģērbistabā. Celin­džers pats iemidzis zviln tepat krēslā. Kāds skats! Milzī­gais augums atmests atpakaļ, lielās, spalvainās rokas sakrustotas virs vestes, galva atliekta atpakaļ, tā ka augstāk par viņa apkakli es nevaru saredzēt neko citu kā vienīgi kuplo, sapinkājušos bārdu. Profesors krāc tā, ka viss viņa ķermenis dreb. Samerlijs laiku pa laikam pievieno augsto tenoru Celindžera sulīgajam basam. Lords Džons arī guļ, garo augumu uz pītā krēsla līkumā saliecis. Pirmā saltā rītausmas gaisma pašlaik zogas istabā, un viss izskatās pelēks un drūms.

Es skatos ārā uz saullēktu — uz to liktenīgo saullēktu, kas apmirdzēs neapdzīvoto pasauli. Cilvēces vairs nav, tā izzudusi vienas dienas laikā, bet planētas arvien vēl riņķo, paisums mijas ar bēgumu, vējš žūžo, un visa daba joprojām dzīvo, un, liekas, dzīvo pat amēba, un nekur nav ne Vismazākās pazīmes, ka tas, kas sevi pasludinājis par pasaules valdnieku, jebkad būtu ar savu klātbūtni aplai­mojis vai nolādējis Visumu. Lejā pagalmā, rokas un kājas izpletis, guļ Ostins, seja viņam blāvi spīgo rītausmā, un šļūtenes gals joprojām rēgojas nedzīvajā rokā. Visus cilvēkus pārstāv šis viens vienīgais pa pusei smieklīgais, pa pusei aizkustinošais ķermenis, kas bezpalīdzīgs guļ tur lejā pie automobiļa, kuru viņš pats bija radis vadīt.

Ar to ari beidzas piezīmes, ko es toreiz rakstīju. Turpmākie notikumi risinājās strauji un bija tik drūmi, ka es nespēju tos pierakstīt, taču tie skaidri iespiedušies manā atmiņā un neviens sīkums nav pagājis secen.

Kad sāka trūkt elpas, es paskatījos uz skābekļa balo­niem un jutos satriekts no tā, ko ieraudzīju. Mūsu dzīve gāja uz galu. Tā kā trešais balons bija jau iztukšojies, Celindžers naktī bija atgriezis vaļā ceturto. Saprotams, ka arī šajā maz kas bija palicis pāri. Mani pārņēma drausmīga, žņaudzoša sajūta. Es pieskrēju pie balona, noņēmu tam uzgali un pieskrūvēju to pie pēdējā balona. Kad es to darīju, mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi, jo sapratu — ja es varbūt sēdētu, rokas klēpī salicis, visi būtu varējuši miegā nomirt. Misis Celindžeras balss no blakus telpas aizgainīja šo domu.

— Džordž, Džordž, es smoku!

— Viss kārtībā, kundze,— es sacīju, kad pārējie arī bija pielēkuši kājās.— Es nupat ieslēdzu jaunu balonu.

Pat šādā brīdī es nespēju atturēties, nepasmaidījis par Celindžeru, kas spēcīgām, spalvainām dūrēm berzēja acis un izskatījās kā tāds milzīgs, bārdains zīdainis, kurš nupat iztrūcināts no miega. Samerlijs, aptvēris savu stāvokli, drebēja kā drudzī, un cilvēciskās bailes uz mirkli guva virsroku pār zinātnieka stoicismu. Toties lords Džons bija tik mierīgs un možs, it kā viņš no rīta būtu pamodies, lai dotos medībās.

— Piektais un pēdējais,— viņš sacīja, uzmetis skatienu balonam.— Jaunais cilvēk, jūs taču negribēsiet teikt, ka esat rakstījis iespaidus tai burtnīcā, kas jums uz ceļiem.

— So to piezīmēju, lai ātrāk paietu laiks.

— Nu vai zināt, taisni neticami, taču īrs to patiešām varētu izdarīt. Man gan šķiet, ka lasītāju jums vajadzēs pagaidīt, kamēr izaugs mazā māsa amēba. Šobrīd tā, liekas, vēl neko nevarēs novērtēt. Nu, Herr Professor, kādas, jūsuprāt, ir izredzes?

Celindžers skatījās pa logu biezajos rīta miglas vālos, kas klājās pār apkārtni. Mežiem apaugušie kalni kā konusveida salas šur tur slējās ārā no pūkainās miglas jūras.

— Viss gluži kā līķautā tīts,— sacīja misis Celindžera, ienākusi rītaģērbā.— Tieši tā kā tavā dziesmiņā, Džordž: «Aizzvaniet veco, iezvaniet jauno.» Pravietiski vārdi. Jūs taču drebat, mani nabaga dārgie draugi! Man bija nakti silti zem segas, bet jūs, sēžot krēslos, esat nosaluši. Nekas, es tūlīt pat par jums parūpēšos.

Mazā, drošsirdīgā būtne aizsteidzās, un pēc brīža mēs sadzirdējām, kā sīc katliņš. Viņa drīz vien atkal parādī­jās, nesdama uz paplātes piecas kūpošas kakao tasītes.

— Iedzeriet,— viņa piedāvāja.— Kļūs daudz labāk.

Mums tiešām kļuva labāk. Samerlijs lūdza atļauju

aizdedzināt pīpi, mēs pārējie aizsmēķējām cigaretes. Smē­ķēšana, iespējams, spēcināja mūsu nervus, taču mēs pielaidām kļūdu, jo jau tā sasmakušais gaiss kļuva gluži neciešams. Celindžeram vajadzēja atvērt ventilatoru.

— Celindžer, cik ilgam laikam vēl pietiks skābekļa? — jautāja lords Džons.

— Iespējams, trim stundām,— viņš atbildēja, paraustī­dams plecus.

— Es visu laiku ļoti baidījos,— sacīja misis Celin­džera.— Taču, jo tuvāk šis brīdis nāk, jo vieglāk kļūst. Kā tev, Džordž, liekas — vai mums nevajadzētu noskaitīt lūgšanu?

— Skaiti, dārgā, lūgšanu, ja vēlies,— lielais vīrs maigi atbildēja.— Mēs katrs citādi skaitām savu lūgšanu. Mana lūgšana ir pilnīga samierināšanās, lai arī ko liktenis man uzsūtītu,— labprātīga samierināšanās. Sai ziņā aug­stākā reliģija un augstākā zinātne, liekas, apvienojas.

— Es gan nerunātu taisnību, ja savu dvēseles stāvokli nosauktu par samierināšanos, pie tam par labprātīgu samierināšanos,— neizņēmis pīpi no mutes, noburkšķēja Samerlijs.— Es pakļaujos tāpēc, ka esmu spiests to darīt. Atzīstos, es labprāt būtu nodzīvojis vēl kādu gadiņu, lai pabeigtu krīta perioda fosiliju klasificēšanu.

— Jūsu nepabeigtais darbs,— uzpūtīgi sacīja Celin­džers,— ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, ka mans magnus opus «Dzīvības kāpnes» atrodas vēl sākuma stadijā. Manām smadzenēm, manām zināšanām, manai pieredzei — patiesībā visam, ko savā mūžā esmu pavei­cis,— vajadzēja būt sakoncentrētam šai grāmatā, kas atklātu jaunu laikmetu. Un tomēr es saku, ka esmu samierinājies ar likteni.

— Man liekas — mums visiem palicis kaut kas nepa­beigts,— sacīja lords Džons.— Un ko jūs atstājāt nepa­beigtu, jauno cilvēk?

— Man palika nepabeigta grāmata par dzeju,— es atbildēju.