Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

— Rītausmā gaiss vēl bija ļoti smags,— es sacīju.

— Pat vēl ilgāk,— piebilda misis Celindžera.— Asto­ņos no rīta es skaidri jutu, ka mani smacē tāpat kā pašā sākumā.

— Tātad varam teikt, ka šī josla pārgājusi mums pāri tūlīt pēc astoņiem. Septiņpadsmit stundas Zeme bija saindētā ētera apņemta. Pa šo laiku lielais dārznieks sterilizēja cilvēku pelējumu, ar ko bija pārklājies viņa izaudzētais auglis. Vai ir iespējams, ka viņa darbs nav veikts līdz galam — ka ne tikai mēs, bet ari citi palikuši dzīvi?

— Tieši to arī es vēlētos uzzināt,— sacīja lords Džons.— Kāpēc lai mēs būtu vienīgie oļi, kas tikuši izmesti krastā?

— Muļķīgi iedomāties, ka vēl kāds būtu varējis izdzī­vot,— pārliecināts teica Samerlijs.— Neaizmirstiet, ka inde bija ļoti bīstama, jo pat Melouns, cilvēks bez nerviem un spēcīgs kā vērsis, tik tikko spēja uzrāpties pa kāpnēm augšā un turpat ari pakrita nesamaņā. Neviens nespētu izturēt ne septiņpadsmit minūtes, kur nu vēl septiņpa­dsmit stundas!

— Bet ja vēl kāds to paredzējis un attiecīgi sagatavo­jies tāpat kā mūsu draugs Celindžers?

— Domāju, ka tas nav iespējams,— Celindžers iebilda, izsliedams bārdu un pievērdams acis.— Visi mani novēro­jumi, secinājumi un nojautas, kas palīdzēja man paredzēt šīs briesmas,— diez vai tas varētu atkārtoties otrreiz tās pašas paaudzes laikā.

— Tātad jūs esat pārliecināts, ka visi cilvēki noteikti ir miruši?

— Es par to gandrīz nemaz nešaubos. Atcerēsimies, ka indes iedarbība vispirms skāra zemākās vietas un tad izplatījās arvien augstāk, un augšējos atmosfēras slāņos tā varbūt nebūs vairs tik bīstama. Tiešām savādi, bet tā tam jābūt, un šī parādība pētniekiem nākotnē pavērs aizraujošu darbības lauku. Tāpēc it viegli iedomāties, ja kādam ienāktu prātā meklēt cilvēkus, kas vēl palikuši dzīvi, vislielākās cerības tam būtu pievērst skatienus kādam Tibetas ciematam vai Alpu fermai daudzus tūksto­šus pēdu virs jūras līmeņa.

— Tā kā pašlaik nav nedz dzelzceļu, nedz arī tvaikoņu, tikpat labi var runāt par cilvēkiem uz Mēness,— sacīja lords Džons.— Taču es gribētu zināt, vai šī spēle tiešām pavisam beigusies vai beidzies tikai pirmais puslaiks.

Samerlijs staipīja kaklu, lai labāk pārredzētu apvārsni.

— Viss liekas tīrs un skaidrs,— viņš šaubīdamies noteica,— taču tāpat izskatījās arī vakar. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka viss jau ir cauri.

Celindžers paraustīja plecus.

— Mums atliek vienīgi vēlreiz paļauties uz likteni,— viņš ierunājās.— Ja pasaule jau agrāk kaut ko tādu pārdzīvojusi — un to nevar uzskatīt par gluži neiespē­jamu — tad tas, bez šaubām, noticis bezgala tālā pagātnē. Tāpēc mums ir pamats cerēt, ka jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai tas pats atkal atkārtotos.

— Viss jau ir ļoti jauki,— sacīja lords Džons,— bet, ja notiek zemestrīce, jūs pilnīgi droši tūlīt pat varat sagai­dīt nākamo grūdienu. Man šķiet, tagad prātīgāk iziet pastaigāties un ieelpot svaigu gaisu, kamēr vēl ir izde­vība. Tā kā skābeklis izbeidzies, tad ir pilnīgi vienalga, kur mēs tiksim pārsteigti — ārā vai iekšā.

Lai arī cik savādi, bet mūs pārņēma pilnīga letarģija; tā bija reakcija pēc šausmīgajiem pārdzīvojumiem pēdējo divdesmit četru stundu laikā. Mēs bijām satriekti gan morāli, gan fiziski un kaut kur sirds dziļumos jutām, ka viss ir zaudējis nozīmi un cilvēku pūliņi bijuši neva­

jadzīgi un veltīgi. Pat Celindžers pakļāvās šai reakcijai un sēdēja krēslā, atspiedis vareno galvu rokās un aizklī­dis domās kaut kur tālu prom, un tad mēs abi ar lordu Džonu satvērām viņu aiz rokām un lēnām piecēlām kājās; Celindžers par šo traucējumu tikai naidīgi paskatījās mums acīs un ieņurdējās kā nikns suns. Tomēr, kad mēs no savas mākslīgi radītās miera ostas bijām nokļuvuši parastajos apstākļos, mūsu enerģija pamazām atkal at­griezās.

Bet ko lai mēs darām šai visas pasaules kapsētā? Vai ^opš neatminamiem laikiem cilvēkam jebkad bijis jā­domā par tādu jautājumu? Nevar gan noliegt, ka nā­kotnē bija nodrošinātas ne tikai mūsu fiziskās vajadzības, bet arī par greznuma priekšmetiem nevarējām sūdzēties. Visi pārtikas krājumi, labākie vīni, visas mākslas bagātī­bas bija mūsu rīcībā, vajadzēja tikai paņemt. Bet ko lai mēs darām? Vispirms vajadzēja paveikt dažus neatlieka­mus darbus, kas gaidīja mūs turpat. Nokāpām lejā virtuvē un noguldījām abas mājkalpotājas katru žāvā gultā. Viņas šķita mirušas vieglā nāvē: viena — krēslā pie pavarda, otra — trauku mazgātavā uz grīdas. Tad ienesām iekšā nabaga Ostinu. Agonijā viņa muskuļi bija savilkušies cieti kā krams, bet seja sastingusi rūgta izsmiekla grimasē. Sī ir visu no indes mirušo galvenā pazīme. Lai kur mēs gājām, visur uz mums raudzījās izķēmotas sejas, kas likās zobojamies par mūsu neapskau­žamo stāvokli, klusi un baigi smejamies par tiem nelaimī­gajiem, kas pārdzīvojuši paši sevi.

— Paklausieties,— ierunājās lords Džons, nemierīgi so­ļodams pa ēdamistabu, kamēr mēs, pārējie, ieturējām maltīti,— es nezinu, kā jūtaties jūs, bet es tik tiešām nevaru tā sēdēt, rokas klēpī salicis.

— Varbūt jūs būtu tik laipns un pasacītu, kas, pēc jūsu domām, mums darāms,— attrauca Celindžers.

— Derētu mazliet izkustēties un paskatīties, kas noticis.

-r Arī es būtu ierosinājis to pašu.

— Bet ne jau šajā ciematā. Pa logu mēs varam pār­redzēt visu apkārtni.

— Kurp tad mums vajadzētu doties?

— Uz Londonu!

— Ļoti jauki,— purpināja Samerlijs.— Jums droši vien būs pa spēkam pieveikt tās četrdesmit jūdzes, bet par to. gan neesmu gluži pārliecināts, vai Celindžers ar

savām strupajām kājām tik tālu aizies, un par mani vispār nav ko runāt.

Celindžers jutās aizskarts.

— Ja jūs, ser, spētu novērtēt arī pats savas fiziskās īpatnības, jums pavērtos plašs lauks kritiskām piezī­mēm,— viņš iekarsa.

— Man pat prātā nebija apvainot jūs, dārgo Celin­džer,— mūsu netaktiskais draugs izsaucās.— Neviens nav atbildīgs par savu ārējo izskatu. Daba jums piešķī­rusi īsu un smagnēju augumu, un jūs neko nevarat darīt, ja kājas jums ir tik strupas.

Celindžers bija pārāk saniknots, lai atbildētu. Viņš tikai kaut ko paklusām rūca, mirkšķināja acis un bozās. Lords Džons pasteidzās pārtraukt strīdu, kamēr tas vēl nebija pārāk iededzies.

— Jūs runājāt par iešanu kājām. Kāpēc mums jāiet kājām?— viņš jautāja.

— Varbūt jūs gribētu braukt ar vilcienu?— vaicāja Celindžers, tik tikko valdīdamies.

— Bet kas tad noticis automobilim? Kāpēc mēs neva­rētu braukt ar to?

— Es par mašīnām neko nezinu,— Celindžers sacīja, domīgi raustīdams bārdu.— Taču jums ir taisnība, cil­vēka prātam tā augstākajā izpausmē jābūt pietiekami elastīgam, lai pievērstos jebkuram darbam. Jūsu priekšli­kums, lord Džon, ir tiešām lielisks! Es pats jūs aizvedīšu uz Londonu.

— Neko tamlīdzīgu jūs nedarīsiet,— stingri noteica Samerlijs.

— Patiesi, Džordž, nevajag!— iesaucās misis Celin­džera.— Vienu vienīgu reizi tu mēģināji braukt un tad pat, atceries, sadragāji garāžas durvis.

— Uz mirkli biju zaudējis spēju koncentrēties,— bezrū­pīgi paskaidroja Celindžers.— Jūs varat uzskatīt, ka šis jautājums ir izlemts. Es jūs noteikti visus aizvedīšu uz Londonu.

Lords Džons atrada izeju no šā stāvokļa.