Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

Un šeit mūs pēkšņi kaut kas ārkārtīgi pārsteidza. Pa stūra mājas logu kāda gara, kalsna roka māja ar kabatla­katiņu. Līdz šim neviens negaidītās nāves izraisītais skats nebija licis sirdij gandrīz vai sastingt un pēc tam tik strauji iepukstēties kā šī neparastā dzīvības zīme-. Lords Džons nobrauca automobili ietves malā, un mēs visi vienā mirklī iedrāzāmies pa atvērtajām durvīm mājā, uzskrējām pa kāpnēm otrajā stāvā un iemetāmies istabā, no kuras loga bija nācis signāls.

Pie atvērta loga krēslā sēdēja ļoti veca dāma, viņai blakus atradās otrs krēsls, uz kura šķērsām bija nolikts skābekļa balons, tāds pats kā tie baloni, kas mūs izglāba, tikai nedaudz mazāks. Kad mēs visi sadrūzmējāmies durvīs, dāma pievērsa mums kalsno, gareno seju ar brillēm uz acīm.

— Es jau baidījos, ka būšu pamesta šeit viena uz mūžiem,— viņa sacīja.— Esmu invalīde un nevaru pat pakustēties.

— Cik labi, kundze,— iesāka Celindžers,— ka mēs brau­cām tieši šeit garām.

— Es gribēju jums ko svarīgu jautāt,— viņa sacīja.— Džentlmeņi, lūdzu, esiet atklāti! Kā šie noti­kumi ietekmēs Londonas un Ziemeļrietumu dzelzceļa akcijas?

Mēs būtu skaļi smējušies, ja vien viņa ar tik traģisku dedzību negaidītu mūsu atbildi. Misis Bērstona, tā sauca dāmu, bija atraitne jau gados, un visi viņas ienākumi bija atkarīgi no šīm nedaudzajām akcijām. Viņas dzīvi noteica dividendu celšanās un krišanās, un visu viņa saistīja tikai ar savu akciju kursu. Veltīgi mēs pūlējāmies viņai ieskaidrot, ka visas pasaules nauda ir viņas rīcībā un ka nav nekādas vajadzības pēc tās. Viņas veca cilvēka prātiņš nespēja aptvert šo jauno domu, un viņa skaļi raudāja par zudušo mantu.

— Tas bija viss, kas man piederēja,— viņa vaima­nāja.— Ja tas ir aizgājis bojā, tad arī man atliek vienīgi iet bojā.

No viņas gaušanās mēs uzzinājām, kā šis vārgais, vecais stādiņš izdzīvojis, kad viss milzīgais mežs ticis nogāzts. Viņa bija uz visiem laikiem zaudējusi spēju kustēties, pie tam sirga vēl ar aizdusu. Skābeklis viņai bija parakstīts šās slimības ārstēšanai, un brīdī, kad sākās saindēšanās, balons atradās viņas istabā. Kad kļuva grūti elpot, viņa, kā jau radusi to darīt, dabiski, ķērās pie balona. Skābeklis sagādāja atvieglinājumu. Un, tikai šad tad ieelpodama gāzi, viņa tomēr izdzīvoja nakti. Pret rītu pat iemiga, un tikai mūsu automobiļa dūkoņa viņu pamodināja. Tā kā nebija iespējams šo sievieti paņemt līdzi, mēs sadabūjām viņai visu nepieciešamo iztikai un apsolījām sazināties ar viņu, vēlākais, pēc pāris dienām. Tā viņa palika viena rūgti raudam par zudušo mantu.

Kad tuvojāmies Temzai, sastrēgumi ielās kļuva arvien biežāki un šķēršļi grūtāk pārvarami. Tikai ar pūlēm mums izdevās pārbraukt pāri Londonas tiltam. Nobraukt no tilta Midlseksas pusē nebija iespējams, jo tas no viena gala līdz otram viss bija pieblīvēts ar stāvošiem satik­smes līdzekļiem. Pie krasta netālu no tilta dega kāds kuģis, un gaisu sagandēja sodrēji un sīva deguma smaka. Biezs dūmu mākulis cēlās kaut kur pie parlamenta ēkas, bet, kur tas tieši bija, mēs nevarējām noteikt.

.— Nezinu, kādu iespaidu tas atstāj uz jums,— apstādi­nājis automobili, ieminējās lords Džons,— taču man lie­kas — laukos ir omulīgāk nekā pilsētā. Sī izmirusi Lon­dona padara mani nervozu. Es ierosinu apbraukt apkārt pilsētai un tad doties atpakaļ uz Roterfīldu.

— Es, jāatzīstas, nesaprotu, ko mēs te ceram ieraudzīt,— sacīja profesors Samerlijs.

— Tomēr negribas ticēt,— ierunājās Celindžers, un viņa varenā balss šai klusumā skanēja pavisam savādi,— ka pēc šās katastrofas no veseliem septiņiem miljoniem iedzīvotāju sava ķermeņa uzbūves īpatnību vai arī tikai nejaušības dēļ palikt dzīva ir spējusi tikai šī vecā sieviete.

— Ja arī vēl kāds būtu palicis dzīvs, vai tad mums, Džordž, izdotos viņu atrast?— iejautājās misis Celin­džera.— Un tomēr esmu ar tevi vienis prātis, ka mēs nedrīkstam atgriezties mājās, pat nemēģinājuši kādu uzmeklēt.

Izkāpuši no automobiļa un atstājuši to ietves malā, mēs tikai ar grūtībām spējām virzīties pa līķiem pieblī­vēto Karaļa Viljama ielu uz priekšu, līdz pa atvērtām durvīm iegājām kādā lielā apdrošināšanas birojā. Tas atradās stūra mājā, un mēs izvēlējāmies to tāpēc, ka no šejienes pavērās plašs skats uz visām pusēm. Uzkāpuši augšā, izgājām cauri kādai telpai, kam, manuprāt, va­jadzēja būt valdes sēžu zālei, jo istabas vidū pie gara galda sēdēja astoņi pavecāki kungi. Pa plašām, atvērtām durvīm mēs izgājām uz balkona. No šejienes varējām pārredzēt satiksmes līdzekļiem un līķiem pieblīvētās Sitjas ielas, kas aizstiepās uz visām pusēm, bet turpat lejā ielā no viena gala līdz otram melnēja nekustīgo taksometru jumti. Gandrīz visi taksometri bija pagriezti braukšanai ārā no pilsētas — acīmredzot pārbiedētie Siti- jas vīri veltīgi bija steigušies nokļūt pie savām ģimenēm ārpilsētā vai uz laukiem. Šur tur starp vienkāršākām automašīnām parādījās arī kāds liels un mirdzošs bagāta magnāta limuzīns, kas bezcerīgi bija iestrēdzis nekustī­gajā mašīnu straumē. Lejā, tieši zem mums, stāvēja tāds liels un grezns automobilis; tā īpašnieks, izblīdis, vecs vīrs, ar visu masīvo augumu bija izliecies pa logu un izstiepis tuklo, briljantiem rotāto roku, it kā lai skubi­nātu šoferi pēdējiem spēkiem izlauzties cauri drūzmai.

Kādi desmit autobusi kā salas pacēlās šai mašīnu plūsmā, un pasažieri uz to jumtiem gulēja sakrituši kaudzē vai cits citam šķērsām pāri kā rotaļlietas bērnu istabā. Drukns policists stāvēja ielas vidū, atspiedies pret laternas stabu, un šī poza bija tik dabiska, ka likās — viņš vēl ir dzīvs; turpat policistam pie kājām gulēja noplīsis avīžzēns ar krietnu avīžu saini blakus. Arī rati ar avīzēm bija iestrēguši pūlī, un mēs izlasījām lieliem, melniem burtiem rakstītu dzeltenu plakātu: «Skandāls kriketa laukumā. Grāfistes sacīkstes pārtrauktas.» šis plakāts acīmredzot bija iespiests agrāk, jo citos bija rakstīts: «Vai tas jau ir pasaules gals? Ievērojama zinātnieka brīdinājums.» Un: «Vai Celindžeram taisnība? Ļaunu vēstījošas baumas.»

Celindžers parādīja sievai pēdējo plakātu, jo tas kā karogs pacēlās virs pūļa galvām. Es redzēju, kā Celin­džers, krūtis izriezis, bārdu glaudīdams, pētī plakātu. Viņa komplicētajam prātam patika un glaimoja tas, ka Londona pat mirdama domājusi par viņu un viņa vār­diem. Celindžera sejā bija tik skaidri lasāmas šīs izjūtas, ka viņa kolēģis nevarēja nociesties neiedzēlis.

— Jūs, Celindžer, līdz pat pēdējam brīdim esat palicis uzmanības centrā,— Samerlijs sacīja.

— Liekas gan,— Celindžers pašapmierināts atbildēja. — Zināt ko,— viņš piebilda, vēlreiz pārlaizdams skatienu radiālajām, klusajām, līķiem pieblīvētajām ielām,— es uzskatu, ka nav nekādas jēgas palikt vēl ilgāk Londonā. Ierosinu tūlīt pat atgriezties Roterfīldā un tur apspriest, kā lietderīgāk nodzīvot turpmākos gadus.

Es gribētu aprakstīt vēl vienu skatu, kurš mums palicis atmiņā no visa tā, ko redzējām nāves apņemtajā pilsētā. Šo skatu mēs ieraudzījām vecajā Svētās Marijas baznīcā, kuras tuvumā bijām novietojuši savu automobili. Kāp­dami pāri cilvēkiem, kas ar seju pret zemi gulēja uz kāpnēm, mēs ar grūtībām nokļuvām līdz platajām dur­vīm, atgrūdām tās vaļā un iegājām iekšā. Acīm pavērās neticams skats. Baznīca bija stāvgrūdām pilna ļaužu, kas, ceļos nometušies, bija lūguši un zemojušies dieva priekšā. Pēdējā briesmu brīdī, pēkšņi sastapušies vaigu vaigā ar dzīves īstenību — to drausmīgo īstenību, kas apdraud mūs pat tad, kad mēs dzenamies pakaļ rēgiem, pārbiedē­tie cilvēki bija steigušies uz vecajām Sitijas baznīcām, kurās jau pirms vairākām paaudzēm gandrīz ne reizi nebija pulcējusies draudze. Cilvēki šeit bija saspiedušies cieši kopā, tā ka tik tikko pietika vietas, kur nomesties ceļos, daudzi satraukumā bija aizmirsuši noņemt pat galvassegu; kāds jauns cilvēks, ģērbies laicīgās drānās, acīmredzot no kanceles bija uzrunājis ļaudis, kad viņus piemeklēja tas pats kopīgais liktenis. Tagad nu viņš tur rēgojās kā tirgus klauns savā teltī; galva un ļenganās rokas bija pārkārušās pār kanceles malu. Viss šķita kā murgos — pelēcīgā, putekļiem klātā baznīca, nāves ago­nijā sastingušie cilvēki, krēsla un miers. Klusu sačukstē­damies, mēs uz pirkstgaliem apstaigājām baznīcu.