Arturs Konans Doils - INDĪGA JOSLA

— Kāds jums ir automobilis?— viņš vaicāja.

— Hambers, divdesmit zirgspēku.

— Nu, vai zināt, es vairākus gadus vadīju tādu automo­bili,— viņš sacīja un tūlīt piebilda:— Ak dievs! Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka vienā automašīnā vedīšu visu cilvēci. Cik atceros, vietas tur ir piecām personām.

Saģērbieties, un ap pulksten desmitiem es jūs gaidīšu pie durvīm.

Un patiešām, noteiktajā laikā automobilis, ko vadīja lords Džons, tarkšķēdams un sprakšķēdams izbrauca no pagalma. Es apsēdos lordam Džonam blakus, bet misis Celindžera kā tāds neliels, tomēr nepieciešams buferis tika iespiesta pakaļējā sēdeklī starp abiem saniknotajiem vīriešiem. Tad lords Džons atlaida vaļā bremzes, veikli pārslēdza ātrumu no pirmā uz trešo, un mēs devāmies visdīvainākajā izbraucienā, kāds vien pieredzēts kopš tā laika, kad cilvēks pirmo reizi parādījās uz Zemes.

Iedomājieties visus dabas jaukumus tai augusta dienā: spirgto rīta gaisu, vasaras saules zeltaino mirdzumu, skaidrās debesis, biezos, zaļos Saseksas mežus un sārti violetos, viršiem apaugušos pakalnus. Raugoties šai daudzkrāsainajā dabas skaistumā, varētu izgaist jebkura doma par milzīgo katastrofu, ja tikai nebūtu šā ļaunu vēstošā, svinīgā klusuma, kas pārņēmis pasauli. Biezi apdzīvotā novadā parasti valda kaut kāda netverama lauku dzīves dūkoņa, kas ir tik nerimtīga un pastāvīga, ka cilvēks to vairs nejūt, tāpat kā piejūrieši vairs neuztver pastāvīgo viļņu čalu. Putnu čivināšana, ku­kaiņu sanēšana, tālas atbalsis, mājlopu maurošana, suņu rejas, vilcienu riteņu klabēšana un ratu rīboņa — tas viss saplūst dobjā, nepārtrauktā skaņā, kas gribot negribot spiežas ausīs. Tagad tā visa trūka. Sis nāvējošais klu­sums likās drausmīgs. Tas bija tik svētsvinīgs un iespai­dīgs, ka mūsu automobiļa dūkoņa un klaboņa šķita neattaisnojams traucēklis, nevērība un necieņa pret šo godbijīgo mieru, kas klājās gluži kā līķauts pār cilvēces postu. Kad noraudzījāmies lieliskajā Dienvidanglijas ainavā, tieši šis baigais klusums un dūmu stabi, kas šur tur pacēlās no apdegušajām ēkām, lika asinīm sastingt mūsu dzīslās.

Un tad šie līķi! Sākumā mēs šausmās drebinājāmies, redzot tik bezgala daudz sāpēs pārvērstu un izķēmotu seju. Iespaids bija tik spilgts un vienreizīgs, ka es šobrīd atkal redzu to pašu, ko toreiz, braucot lejā no Piestātnes kalna,— aukli ar abiem mazuļiem, veco zirgu, kas bija saļimis starp ilksīm, važoni, kas gulēja, pārkāries pār buku, un jauno cilvēku, kas turēja roku uz atvērtajām durvīm, it kā grasītos lēkt ārā. Lejāk izklaidus gulēja seši labības pļāvēji ar krampjos sarautām rokām un kājām un nedzīvām acīm lūkojās dzidrajās debesīs. Es

redzu to visu tik skaidri kā fotogrāfijā. Taču žēlīgā un piesardzīgā daba ir iekārtojusi tā, ka pārkairinātie nervi drīz vien vairs nereaģē uz apkārtējo. Neiedomājamās šausmas notrulināja cilvēka uztveri. Atsevišķas būtnes saplūda grupās, grupas — pūļos un pūļi — vispārējā parādībā, kas drīz tika uztverta kā ikvienas ainas neno­vēršama sastāvdaļa. Tikai šad tad kāds īpaši necilvēcīgs un atbaidošs skats saistīja uzmanību un it kā ar pēkšņu triecienu lika atgriezties īstenībā un domāt par to, kāda nozīme šim notikumam ir atsevišķa cilvēka un visas cilvēces dzīvē.

Visvairāk mūs satrieca bērnu liktenis. Atceros, mūs pārņēma nepanesama netaisnības sajūta. Mēs būtu varē­juši pat raudāt — misis Celindžera tiešām arī raudāja —, kad, braucot garām lielajai baznīcas skolai, ieraudzījām ceļu kā sētin nosētu ar mazajiem līķīšiem. Pārbiedētie skolotāji bija atlaiduši bērnus, un tie ātrāk steigušies nokļūt mājās, bet ceļā tos savos tīklos notvērusi inde. Milzum daudz cilvēku bija palikuši atvērtos logos. Tan- bridžvelsā gandrīz nebija neviena loga, no kura mums pretī neraudzītos smaidā sastingusi seja. Pēdējā brīdī nepieciešamība pēc svaiga gaisa — pēc tā paša skābekļa, ko mēs vienīgie paguvām sagādāt,— bija bijusi tik liela, ka ikviens bija meties pie loga. Arī ietves klāja līķi, jo cilvēki bija drāzušies ārā no mājām, aizmirsdami pat uzlikt galvā cepuri. Daži bija pakrituši turpat uz ielas. Mums laimējās — lords Džons tiešām bija pieredzējis braucējs un veikli prata apmest līkumu līķiem, kas gulēja ielās. Ciemiem un pilsētām mēs braucām cauri pavisam lēnā gaitā, un reiz pat, atceros, pie Tanbridžas skolas mums vajadzēja apstāties un novākt līķus no ceļa.

Manā atmiņā iespiedušies tikai daži spilgtākie skati no visas šīs nebeidzamās nāves panorāmas, ko redzējām gar Saseksas un Kentas lielceļu. Atceros lielu, mirdzošu automobili stāvam pie Sautboro ciema viesnīcas. Ar to acīmredzot kāda jautra kompānija bija braukusi no Braitonas vai īstbornas. Trīs uzkrītoši ģērbušās sievietes, visas jaunas un skaistas, sēdēja automobilī, viena no tām klēpī turēja Pekinas spanielu. Ar viņām kopā bija brau­cis kāds pavecāks, švītīgs kungs un jauns aristokrāts ar monokli acīs un līdz uzgalim izdegušu cigareti cimdotajā rokā. Nāve braucējus droši vien pārsteigusi pēkšņi, un tā arī viņi palikuši sēžot. Ja vecais kungs, cīnoties pēc elpas, pēdējā brīdī nebūtu norāvis kaklasaiti, varētu domāt, ka viņi visi ir tikai iesnaudusies. Automobiļa vienā pusē pie kāpnītēm bija saļimis sulainis, viņam blakus mētājās paplāte un stikla glāzīšu lauskas. Otrpus mašīnas pakri- tuši gulēja divi skrandaini ubagi — vīrietis un sieviete, vīrietis arī tagad bija izstiepis garo, kalsno roku, it kā lūgtu žēlastības dāvanas, tāpat kā to bija darījis, dzīvs būdams. Vienā mirklī aristokrāts, sulainis, klaidonis un suns nokļuvuši līdzīgā stāvoklī — pārvērtušies nedzīvā, iznīkstošā protoplazmā.

Atceros vēl kādu neparastu skatu. Dažas jūdzes no Sevenouksas ceļā uz Londonu kreisajā pusē paceļas liels sieviešu klosteris ar plašu, zaļu nogāzi priekšpusē. Tagad šī nogāze bija kā nosēta ar skolēniem, kas, ceļos nometu­šies, bija palikuši lūdzam dievu. Viņiem priekšā puslokā gulēja mūķenes, bet augstāk nogāzē ar seju pret visu šo grupu bija redzams viens vien stāvs, domājams, pati klostera priekšniece. Atšķirībā no izpriecu meklētājiem automobilī šie cilvēki acīmredzot bija brīdināti par drau­došajām briesmām un devušies skaistā nāvē visi kopā — gan skolotāji, gan skolēni sanākuši pēdējoreiz kopējā stundā.

Esmu kā apstulbis no šīm šausmām un veltīgi meklēju vārdus, lai izteiktu to, ko mēs jutām. Varbūt labāk un pareizāk būtu izklāstīt tikai faktus. Pat Samerlijs un Celindžers bija satriekti, un aizmugurē mēs nedzirdējām nekā cita kā vien laiku pa laikam misis Celindžeras šņukstus. Lords Džons tik cītīgi bija nodevies grūtajam uzdevumam — izvadīt automobili pa līķiem noklāto ceļu, ka viņam nebija ne laika, ne vēlēšanās nodoties sarunām. Viņš līdz apnikumam atkārtoja vienu un to pašu frāzi, līdz tā iespiedās man atmiņā un bezmaz izraisīja smiek­lus, tik muļķīgi skanēja šie vārdi par pastaro dienu.

— Pamatīgi nostrādāts! Neko teikt!

Tā viņš iesaucās ikreiz, kad mūsu skatienam pavērās jauna, briesmīga nāves un posta aina. «Pamatīgi nostrā­dāts! Neko teikt!» viņš iesaucās, kad mēs Roterfīldā braucām lejā no Piestātnes kalna, un tie paši vārdi «Pamatīgi nostrādāts! Neko teikt!» skanēja atkal, kad mēs tikai ar pūlēm varējām pabraukt pa nāves tuksnesi, par ko bija pārvērtusies Luišemas Galvenā iela un Vecais Kentas ceļš.