Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Es priecājos, ka aizbraucu, — viņš vien­kārši atbildēja.

— Es arī, — teica profesors. — Māsa saka, ka Sarkanā Krusta helikopters esot atlidojis tieši laikā.

Iestājās ilgs, neveikls klusums. Tad profe­sors mazāk nopietni turpināja:

— Kā tev patika kvinslendieši?

— O, tie ir brīnišķīgi ļaudis, tikai ilgi ne­gribēja ticēt, ka esmu no Delfīnu salas.

— Tas mani nepārsteidz, — profesors sausi atteica. — Ko tu tur darīji visu šo laiku?

— Es pat neatceros, cik daudzās televīzijas un radio pārraidēs man nācās piedalīties. Man tas viss pagalam apnika. Vislabākais bija sērfings. Kad jūra bija kļuvusi rāmāka, viņi paņēma mani līdzi un parādīja visus savus trikus. Tagad, — viņš lepni piebilda, — es esmu Kvinslendas sērfinga kluba mūža godabiedrs.

— Lieliski, — profesors mazliet izklaidīgi noteica. Džonijs saprata, ka viņam kaut kas padomā, un tā arī bija.

— Džonij, — profesors sāka, — kamēr es šeit gulēju, man bija diezgan laika domāša­nai, un es esmu pieņēmis vairākus lēmumus.

Tas izklausījās diezgan draudoši, un Džo­nijs gaidīja, kas būs tālāk.

— Es esmu sevišķi norūpējies par tavu nā­kotni, — profesors turpināja. — Tev jau ir septiņpadsmit gadu, un laiks raudzīties uz priekšu.

— Jūs zināt, profesor, ka es vēlos palikt šeit, — zēns satraukti sacīja. — Šeit, salā, ir visi mani draugi.

— Jā, to es zinu. Bet mums jāatrisina sva­rīga problēma — tava izglītība. OSKARS var palīdzēt tev noiet tikai pusi ceļa. Ja tu vēlies paveikt kaut ko derīgu, tev jāapgūst specia­litāte un jāattīsta savas spējas. Vai tu nepie­kriti?

— Iespējams, ka jums taisnība, — Džonijs bez degsmes atbildēja. «Ko gan tas viss no­zīmē?» viņš domāja.

— Es tev iesaku, — profesors teica, — ar nākamo semestri iestāties Kvinslendas uni­versitātē. Neesi tik satriekts — tas taču nav otrā pasaules malā. Brisbena atrodas tikai stundas brauciena attālumā no šejienes, un tu vari apciemot salu katru sestdienu. Nevar taču visu mūžu nodarboties ar niršanu rifa apkārtnē.

Džonijs nodomāja, ka tieši tas ir tas, ko viņš vēlētos, bet sirds dziļumos saprata, ka profesoram taisnība.

— Tev ir iemaņas un darba mīlestība, kas mums ļoti vajadzīga, — teica profesors Ke- zens. — Tev vēl trūkst disciplīnas un zinā­šanu, un tās tu iegūsi universitātē. Tikai tad tu varēsi pa īstam palīdzēt realizēt dzīvē ma­nus nākotnes plānus.

— Kādus plānus? — Džonijs vaicāja, balsī ieskanoties cerībai.

— Man liekas, lielāko daļu to tu jau zini. Mērķis ir viens — cilvēku un delfīnu savstar­pējā sadarbība abu pušu labā. Dažu pēdējo mēnešu laikā mēs esam atraduši iespējas sa­darboties vairākās jomās, bet tas ir tikai ne­ievērojams sākums. Zvejniecība, pērļu zveja, glābšanas Operācijas, patrulēšana gar pie­krasti, avarējušu kuģu izpēte, ūdenssports — o, ir simtiem dažādu veidu, kā delfīni varētu mums palīdzēt! Un ir arī daudz svarīgākas lietas …

Kādu brīdi profesors juta kārdinājumu ie­minēties par akmens laikmetā nogrimušo kos­mosa kuģi. Bet viņš bija norunājis ar Keitu nebilst par to ne vārda, kamēr nebūs iegūta precīzāka informācija. Tas bija profesora trumpis, ko vajadzēja izspēlēt tikai īstajā brīdī. Kādreiz, kad būs jāpapildina budžets, viņš ar šo delfīnu mitoloģiju iepazīstinās Kosmosa pētījumu pārvaldi un pēc tam gai­dīs, ka sāks ripot dolāri…

Džonija balss pārtrauca Viņa sapņu lido­jumu:

— Un kas būs ar zobenvaļiem, profesor?

— Tā ir nākotnes problēma, un pašlaik uz to ir grūti atbildēt. Elektriskā kondicionēšana ir tikai viens no līdzekļiem, kādi būs jālieto, kad mēs būsim izstrādājuši labāko rīcības plānu. Bet man liekas, ka es zinu galīgo at­risinājumu.

Viņš norādīja uz zemu galdu istabas pre­tējā pusē.

— Atnes to globusu, Džonij.

Džonijs atnesa globusu, kas sasniedza div­padsmit collu diametrā, un profesors pagrieza to ap asi.

— Lūk, — viņš teica. — Es esmu domājis par rezervātiem: «Tikai delfīniem. Zobenva- ļiem iepeldēt aizliegts». Liekas, būs jāsāk ar Vidusjūru un Sarkano jūru. Vajadzēs tikai simt jūdžu garu aizžogojumu, lai šos ūdens- baseinus norobežotu no okeāniem un pada­rītu drošus.

— Aizžogojumu? — Džonijs neticīgi pār­jautāja.

Profesors likās uzjautrināts. Neskatoties uz māsas brīdinājumu, viņš, šķiet, bija spē­jīgs runāt stundām.

— O, es nedomāju stiepju žogu vai kādu citu izturīgu barjeru. Kad būsim apguvusi orkānu, zobenvaju valodu, tādā līmenī, ka būs iespējams ar tiem sarunāties, mēs varē­sim lietot zemūdens skaņu raidītājus, lai ga­nītu zobenvajus un neļautu tiem iepeldēt tur, kur mēs nevēlamies. Daži raidītāji Gibraltāra šaurumā, daži Adenas līcī — un delfīni abās jūrās varēs justies drošībā. Un vēlāk mēs var­būt varēsim pat nožogot Kluso okeānu no At­lantijas, vienu no tiem nododot delfīniem, otru — zobenvaļiem. Skaties, no Horna raga līdz Antarktikai nav tālu, Bēringa jūras šau­rumu nosprostot būs viegli, tikai teritorija uz dienvicļiem no Austrālijas sagādās grūtības.

Jau gadiem ilgi vaļu mednieki runā par šāda veida operāciju, un agri vai vēlu tā būs jā­īsteno.

Profesors pasmaidīja par Džonija diezgan izbrīnījušos sejas izteiksmi un atgriezās no sapņu pasaules īstenībā.

— Ja tu domā, ka daļā manu ideju ir ne­prātīgas, tev ir pilnīga taisnība. Bet nav zi­nāms, kura daja, un tieši tas mums jānoskaid­ro. Tagad tu saproti, kādēļ es vēlos, lai tu ie­stātos universitātē? Tas nepieciešams tikpat daudz maniem egoistiskajiem mērķiem, cik tev pašam.

Džonijs paspēja tikai pamāt par atbildi, kad atvērās durvis.

— Es teicu — piecas minūtes, bet nu jau pagājušas desmit, — rūca māsa Tesija. — Tūlīt ej projām. Te jums būs piens, profe­sor.

Profesors Kezens kaut ko noteica krie­viski — pēc intonācijas varēja skaidri no­prast, ka viņš nebūt neilgojas pēc piena. To­mēr viņš sāka to dzert, kamēr Džonijs ļoti do­mīgs atstāja telpu.

Viņš gāja lejup uz pludmali pa šauru ta­ciņu, kas vijās cauri mežam. Lielākā dala kri­tušo koku jau bija novākti, un vētra likās kā šausmīgs sapnis, kas īstenībā nekad nav bi­jis.

Bija sācies paisums, un rifu klaja divas trīs pēdas dziļš ūdens. Viegls vējiņš rotaļīgi vei­doja uz tā virsmas interesantus un brīnumai­nus rakstus. Vietām ūdens palika nekustīgs, līdzīgs eļļai, mierīgs ka spoguļa virsma. Citur to izraibināja miljardiem sīku grumbiņu, kas, atstarojot saules gaismu, mirgoja un ņirbēja kā dārgakmeņi.

Pašlaik rifs bija skaists un mierīgs, un ve­selu gadu tas viņam bija aizvietojis visu pa­sauli. Bet tagad viņu aicināja plašāki ap­vāršņi — vajadzēja lūkoties tālāk.

Gaidāmie studiju gadi vairs nenomāca Džoniju. Darbs nebūs viegls, bet tas solīja arī prieku, jo viņš taču vēlējās uzzināt tik daudz par jūru.

Un arī par tās tautu, kas tagad bija viņam draudzīga.

Ja esat izlasījuši grāmatu līdz šai vietai, domāju, ka jūs vēlēsieties uzzināt, cik lielā mērā viss teiktais balstās uz faktiem un cik daudz ir tīras izdomas.

Pirmajās nodaļās aprakstītais lidojošais kuģis, protams, vēl neeksistē, bet Lielbritā­nijā kursē pirmie šā tipa tirdzniecības kuģi • (VA-3 un SRN-2). Piecdesmit gadu laikā šādi satiksmes līdzekļi uz gaisa spilveniem, pilnīgi iespējams, var sasniegt «Svētās Annas» iz­mērus. Kuģi uz slēpēm, kas dod iespēju at­tīstīt ātrumu līdz piecdesmit jūdzēm stundā un vairāk, ir plaši izplatīti Krievijā un pārējā Eiropā. Sādi kuģi, kas var uzņemt simtiem pasažieru, jau kursē pa PSRS upēm.