Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Zēns ilgi šūpojās augšup un lejup pie balto putu joslas ārējās malas, pētīdams viļņus, ievērodams, kur tie plīst, izjuzdams to spēku, bet nepadodamies tam. Reizi vai divas viņš jau grasījās rauties uz priekšu, bet instinkts vai piesardzība viņu atturēja. Džonijs zi­nāja — uz to viņam skaidri norādīja acis un ausis, — ja viņš riskēs, tad otras izdevības vairs nebūs.

Ļaudis krastā uztraucas arvien vairāk. Daži no viņiem māja ar rokām, norādot uz jūru, un Džonijs sākumā bija pārsteigts par tādu, kā viņam likās, muļķību. Kurp viņi to sūta? Drīz zēns saprata, ka tie mēģina viņam palī­dzēt, brīdinot no viļņiem, kurus nedrīkst ķert. Reiz, kad viņš gandrīz jau bija sācis airēt, tālie novērotāji drudžaini māja, aicinot do­ties uz priekšu, bet pēdējā brīdī viņš tomēr zaudēja drosmi. Ar acīm pavadīdams garām palaisto vilni, kas putodams līdzeni aizvēlās uz krastu, Džonijs saprata, ka vajadzēja pa­klausīt skatītāju padomam. Viņi taču bija savā ziņā eksperti, kas pazina šo krastu. Nā­kamreiz viņš darīs, ko tie liks.

Džonijs turēja akvaplānu pavērstu tieši pret krastu, kamēr pats lūkojās atpakaļ pār plecu uz sekojošajiem viļņiem. Viens, tikko pacēlies no jūras, jau gatavojās kuru katru brīdi plīst; ta galotni visā garumā klāja baltu putu vainags. Zēns žigli pameta skatienu uz krastu un redzēja, ka lēkājošie stāvi izmisīgi met ar roku, lai viņš dodas uz priekšu. Bija laiks.

Džonijs aizmirsa visu un sāka airēt, cik jaudas, cenzdamies izspiest no akvaplāna maksimālo ātrumu. Tas paklausīja ļoti gausi, un zēnam likās, ka viņš tikko velkas uz priek­šu. Viņš neuzdrošinājās palūkoties atpakaļ, taču tāpat zināja, ka vilnis aiz viņa ātri ce­ļas, jo dzirdēja tā rēkoņu pieaugam un tuvo­jamies ar katru brīdi.

Beidzot vilnis sagrāba akvaplānu, un Džo- nija izmisīgā airēšana kļuva bezjēdzīga un arī nevajadzīga. Tagad viņu nesa nepārva­rams spēks, kas bija tik nomācošs, ka zēna niecīgās pūles nevarēja tam ne palīdzēt, ne stāties ceļā. Viņam atlika padoties.

Džonijs uzreiz izjuta ^apbrīnojamu mieru; akvaplāns bija pēkšņi kļuvis tik stabils, it kā kustētos pa sliedēm. Lai gan tā, bez šau­bām, bija ilūzija, viņam pat likās, ka ir iestā­jies klusums, ka troksnis un dārdoņa palikuši aiz muguras. Vienīgā skaņa, ko zēns tiešām uztvēra, bija mutuļojošo putu šņākoņa; tās šalca visapkārt, apšļācot viņu no galvas līdz kājām un pilnīgi aizsedzot skatu. Džonijs ju­tās kā jātnieks uz izbēguša, neapseglota zirga, kas neko neredz, jo sejā sitas plīvojo­šās krēpes.

Akvaplāns bija teicami uzbūvēts, un Džo- nijam bija laba līdzsvara izjūta — viņam visu laiku izdevās noturēties viļņa galotnē. Lai noturētu akvaplānu horizontālā stāvoklī un saglabātu līdzsvaru, viņš automātiski vir­zījās par nepilnu collu te uz priekšu, te atpa­kaļ un drīz vien varēja atkal redzēt. Putas ta­gad sniedzās viņam līdz jostas vietai; galva un pleci bija atbrīvojušies no svilpjošajām, acis aizmiglojošajām šļakatām, un tikai vējš pūta sejā.

Tas nebija nekāds brīnums, jo viņš pašreiz noteikti virzījās ar ātrumu trīsdesmit vai četrdesmit jūdzes stundā. Ne Suzija, ne Sputņiks — pat Sniegpārsliņa nespēja attīstīt tādu ātrumu. Zēns balansēja uz tik milzīga viļņa, kādu viņš agrāk pat sapņos nebūtu iedomājies: paveroties lejup, ieplakā, viņam reiba galva.

Līdz krastam bija atlikuši vairs nepilni simt jardi, un vilnis jau sāka saritināties, lai pēc dažām sekundēm galīgi sabruktu. Džo­nijs zināja, ka šis ir visbīstamākais moments. Ja vilnis tagad sagrūtu pār viņu, tas viņu triektu pret dibenu un samaltu miltos.

Zēns juta, ka akvaplāns zem viņa sāk šū­poties un svērties ar priekšgalu lejup, gata­vojoties reibinošajam kritienam, kas nozīmētu beigas. Vilnis, uz kura viņš jāja, bija bīsta­māks par jebkuru jūras briesmoni un arī ne­salīdzināmi varenāks. Ja šo skrējienu uz priekšu neizdosies apturēt, viņš noslīdēs pa izliekto ūdens krauju, bet pārkārusies siena augs un augs, līdz beidzot sagrūs pār viņu.

Ļoti uzmanīgi Džonijs pārvietoja sava ķer­meņa svaru atpakaļ, un akvaplāna priekšgals lēni pacēlās. Tomēr viņš nsuzdrošinājās pa­virzīties par daudz, jo saprata, ka tādā ga­dījumā var noslīdēt no šī viļņa pleciem, un tad nākamais saberzīs viņu pulverī. At­lika noturēt pilnīgu, lai arī šaubīgu līdz­svaru šā niknuma pilnā putu kalna pašā vir­sotnē.

Ūdens kalns zem Džonija sāka plakt, un viņš laidās lejup tam līdzi, joprojām turēdams akvaplānu horizontāli. Vilnis no kalna pār­vērtās par uzkalnu, tad — par kustīgu putu pauguru, kas krasta pretdarbības rezultātā bija zaudējis savu spēku. Kaut gan tagad tas bija vairs tikai nenozīmīgs putu virpulis, to­mēr akvaplāns pēc inerces šāvās uz priekšu. Tad nāca pēkšņs grūdiens, garš slīdējiens — un kustīgā ūdens vietā Džonijs ieraudzīja savā priekšā nekustīgu zemi.

Gandrīz tai pašā brīdī viņu satvēra stipras rokas un uzrāva kājās. Visapkārt skanēja balsis, bet Džonijs joprojām bija jūras rēko­ņas apdullināts un saklausīja tikai dažas at­sevišķas frāzes: «Neprātīgais jaunais muļ­ķis… labi, ka palika dzīvs … tas nav no mūsējiem…»

— Ar mani viss ir kārtībā, — zēns no­murmināja, atbrīvodamies no roku tvē­riena.

Tad viņš pagriezās atpakaļ, lai redzētu, vai aiz bangām nav manāma Suzija un Sput­ņiks, bet acumirklī aizmirsa viņus, tikko ie­raudzīja satriecošo skatu, kas pavērās viņa acīm.

Tikai tagad, nolūkojoties gigantiskajos viļ­ņos, kas trakodami un kūpēdami vēlās uz viņa pusi, Džonijs saprata, ko pārvarējis. Kaut ko tādu nevienam nebūtu cerību paveikt divreiz, un viņam tiešām bija jāpriecājas, ka viņš palicis dzīvs.

Tas atstāja uz zēnu tādu iespaidu, ka vi­ņam saļodzījās kājas, un viņš bija laimīgs, ka var apsēsties, ar abām rokām stingri at­balstoties pret cieto, viesmīlīgo Austrālijas zemi.

— Vari iet iekšā, — teica māsa Tesija. — Bet neaizmirsti — ne vairāk kā piecas mi­nūtes. Viņš vēl nav pietiekami atspirdzis un atpūties pēc iepriekšējā apmeklējuma.

Džonijs to visu zināja. Pirms divām die­nām «līdzīgi kazaku nodaļai», kā kāds, tikai nedaudz pārspīlējot, bija izteicies, salā bija izkāpusi misis Kezena. Viņa par visu vari bija centusies aizdabūt profesoru uz Maskavu ārstēties, tā ka Tesijai bija nācies likt lietā visu savu noteiktību un profesoram — savu viltību, lai šos plānus izjauktu. Un arī tad viņi būtu cietuši sakāvi, bet, par laimi, ārsts, kurš katru dienu lidoja šurp no kontinenta, bija stingri piekodinājis nekustināt slimnieku vismaz nedēļu. Tā nu misis Kezena bija aiz­braukusi uz Sidneju iepazīties ar Austrālijas kultūras dzīvi, kas tagad jau bija sasniegusi ievērojamu attīstības pakāpi. Viņa bija solī­jusi atgriezties tieši pēc nedēļas.

Džonijs uz pirkstgaliem iegāja nodaļā. Viņš tikko saskatīja profesoru Kezenu, kas gulēja gultā, tā apkrāvies ar grāmatām, ka pat ne­pamanīja apmeklētāju. Pagāja vismaz mi­nūte, līdz viņš ievēroja zēnu. Tad viņš stei­dzīgi nolika malā grāmatu, ko bija lasījis, un pastiepa roku sveicienam.

— Ļoti priecājos tevi redzēt, Džonij. Pal­dies par visu. Tu ļoti riskēji.

Džonijs nemēģināja to noliegt. Risks bija bijis daudz lielāks, nekā viņš, pirms nedēļas atstājot Delfīnu salu, bija spējis iedomāties. Varbūt, ja viņš būtu zinājis … Bet viņš bija to paveicis, un visam pārējam nebija nekādas nozīmes.