Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Džonijs paskatījās pulkstenī — viņš ceļoja iau apmēram četras stundas. Tas nozīmēja, ka ir nopeldētas labākajā gadījumā četrdes­mit jūdzes, un arī to, ka rītausma vairs nav aiz kalniem. Tā viņam palīdzēs pārvarēt miegu. Viņš jau divas reizes bija iesnaudies, noslīdējis no akvanlāna un sprauslādams at­jēdzies ūdenī. Nebija patīkami peldēt tumsā, gaidot, kamēr Suzija atgriezīsies un uzņems viņu.

Debesis austrumu pusē pamazām kļuva gai­šākas. Pirmo saules staru gaidās lūkodamies atpakaļ, Džonijs atcerēiās kādu citu rītausmu, ko bija vērojis no «Svētās Annas» bojā ejas vietas. Cik nevarīgs viņš toreiz jutās, un cik nežēlīgi dedzināja saule! Tagad zēns bija mierīgs un pašpārliecināts, kaut gan no saus­zemes abās pusēs viņu šķira piecdesmit jū­dzes. Ari saule Džonijam vairs nebija bīs­tama, jo viņa āda jau sen bija kļuvusi tumši zeltaini brūna.

Saullēkts ātri aizdzina nakti, un, sajutis uz muguras jaunās dienas siltumu, Džonijs nospieda taustiņu STOP.'Bija laiks ļaut Su- ziiai atpūsties un kaut ko noķert brokastīm. Viņš noslīdēja no akvaplāna, papeldēja uz priekšu, atlaida iejūgu, un atbrīvotā Suzija, priecīgi palēkdamās, šāvās prom. No Sm.it- ņika nebija ne vēsts; viņš droši vien kaut kur medīja uz savu roku. Tomēr vajadzētu tikai pasaukt, un viņš drīz būtu klāt.

Džonijs uzgrūda uz pieres masku, ko nebija noņēmis visu nakti, lai pasargātu acis no šļa­katām, un apsēdās uz akvaplāna, kurš viegli šūpojās. Notiesājis banānu, divus gaļas pīrā­dziņus un uzdzēris malku apelsīnu sulas, viņš jutās paēdis. Pārējais noderēs vēlāk. Pat tad, ja viss noritēs labi, viņam vēl priekšā bija piecas sešas stundas ko ceļot.

Zēns ļāva delfīniem piecpadsmit minūtes atpūsties, kamēr pats guiēia uz akvaplāna, kas cēlās un krita viļņos. Tad viņš nospieda izsaukuma taustiņu un gaidīja tos atgrieža­mies.

Pēc piecām minūtēm viņš sāka kļūt nemie­rīgs. Šajā laikā delfīni varēia veikt trīs jū­dzes, bet tik tālu viņi taču nebija aizpeldēiuŠi! Drīz viņa sasprindzināiums tomēr atslāba, pamanot ūdenī ātri tuvojamies pazīstamo mu­guras spuru.

Bridi vēlāk Džonijs uztrūkās sēdus. 3i spura, protams, bija pazīstama, bet tā nebija gaidītā. Tā piederēja zobenvalim!

Šīs sekundes, lūkojoties pēkšņajā nāvē, kas nesās šurp ar trīsdesmit mezglu ātrumu stundā, Džonijam likās kā vesela mūžība. Pēkšņi zēnam iešāvās prātā kāda doma, kas nedaudz nomierināja, un viņam uzausa ce­rība. Dzīvnieku noteikti atsaucis viņa signāls. Varbūt tā bija …?

Un tiešām — kad nedaudzu pēdu atstatumā virs ūdens iznira milzīgā galva, Džonijs ieraudzīja pazīstamo plūdlīniias formas kārbu ar kontroliekārtu, kas joprojām stingri turē­jās uz masīvā pakauša.

— Tu mani pamatīgi nobiedēji, Sniegpār- sliņ, — viņš teica, atvilcis elpu. — Lūdzu, vairs tā nedari.

Tomēr pat tagad nebija garantijas, ka viņš ir drošībā. Pēc pēdējiem ziņojumiem, Snieg­pārsliņa joprojām ieturēja stingru zivju diētu — vismaz delfīni nebija sūdzējušies. Bet viņš taču nebija delfīns un arī Miks ne!

Akvaplāns spēcīgi šūpojās, Sniegpārsliņai beržoties gar to, tā ka Džonijam neatlika ne­kas cits kā turēties, lai neieveltos ūdenī. Bet tas bija maigs pieskāriens, vismaigākais, uz kādu spējīgs piecpadsmit pēdu garš zoben- valis, un, kad Sniegpārsliņa pagriezās, lai atkārtotu to pašu manevru no otras puses, Džonijs jau jutās daudz labāk. Nebija šaubu, ka viņa ir noskaņota draudzīgi, un zēns pie sevis dedzīgi pateicās Mikam.

Vēl joprojām drusku satraukts, Sniegpār­sliņai klusu un viegli slīdot garām, Džonijs pastiepās un paplikšķināja viņai pa muguru. Dzīvnieka āda bija elastīga, līdzīga gumi­jai — tipiska delfīna āda, kas arī bija gluži dabiski. Bet bija grūti ticēt, ka šis jūru drauds arī ir delfīns, tikai daudz-lielāks.

. Sniegpārsliņai, likās, patika diezgan ner­vozais Džonija rokas pieskāriens, viņam no­glāstot tās sānu, jo viņa tuvojās, lai to izbau­dītu vēlreiz.

— Liekas, tu esi vientuļa un garlaiko­jies, — Džonijs līdzjūtīgi teica un sastinga.

Sniegpārsliņa nepavisam negarlaikojās, un viņai nebija arī iemesla justies vientuļai. Tur­pat jau nesteidzīgi tuvojās arī viņas trīsdes­mit pēdu garais draugs. Šī milzīgā muguras spura, kas augstumā pārsniedza cilvēku, va­rēja piederēt tikai zobenvaļa tēviņam. Milzī­gais, melnais, burai līdzīgais trīsstūris lēni tuvojās akvaplānam ar sastingušo Džoniju. Viņam galvā šaudījās tikai viena doma: «Tevi nekondicionēja, tu neesi draudzīgi peldējis kopā ar Miku.»

šis bija lielākais dzīvnieks, kādu Džonijs jebkad bija redzējis, — kuģis kas kuģis — un Sniegpārsliņa blakus viņam likās pēkšņi sarāvusies līdz delfīna izmēriem. Tomēr stā­vokļa noteicēja bija viņa, jo, kamēr viņas mil­zīgais laulātais draugs lēni patrulēja ap ak­vaplānu, viņa pati riņķoja pa iekšējo orbītu, visu laiku turēdamās starp savu draugu un Džoniju.

Reiz milzenis apstājās, izbāza galvu no ūdens krietnas sešas pēdas un pāri Sniegpār­sliņas mugurai palūkojās tieši uz Džoniju. Šajā skatienā bija izsalkums, saprāts un ciet­sirdība, bet ne mazāko draudzības pazīmju. Bet varbūt Džonija saasinātajai iztēlei tā ti­kai likās? Dzīvnieks pa spirāli pamazītēm tu­vojās akvaplānam, dažās minūtēs viņš pie­spiedīs Sniegpārsliņu pie tā.

Sniegpārsliņai tomēr bija citi nodomi. Kad viņas biedrs atradās vairs tikai desmit pēdu no Džonija un aizsedza viņam visu redzes­lauku, viņa pēkšņi pagriezās un deva tam grūdienu sānos. Džonijs skaidri sadzirdēja dobjo atbalsi, kas izplatījās zem ūdens. Tāds trieciens viegli ielauztu sānus nelielam kuģī­tim!

Milzenis saprata vieglo mājienu un Džoni­jam par milzīgu atvieglojumu atpeldēja no­stāk. Piecdesmit pēdu tālāk atkal radās ma­zas domstarpības un sekoja jauns grūdiens. Ar to viss beidzās. Dažu minūšu laikā Snieg­pārsliņa ar savu pavadoni nozuda skatie­nam, turot kursu tieši uz ziemeļiem. Pavadot tos ar acīm, zēns nodomāja, ka nupat re­dzējis cietsirdīgu briesmoni pārvēršamies par vīru zem sievas tupeles, kurš starp ēdien­reizēm nedrīkst uzkost. «Uzkožamais» bija Sniegpārsliņai par to augstākā mērā pa­teicīgs.

Džonijs vēl ilgi sēdēja uz akvaplāna, pūlē­damies atgūties. Zēns vēl nekad savā mūžā nebija tā pārbijies, un viņš par to nekaunējās, jo bija jau ari no kā nobīties! Beidzot viņš vairs ik bridi nelūkojās atpakaļ pār plecu, lai redzētu, vai kāds neseko, un saņēma sevi rokās. Vispirms bija jānoskaidro, kur ir Su­zija un Sputņiks.

No delfīniem nebija ne vēsts, un Džonijs par to nemaz nebrīnījās. Viņi, bez šaubām, bija pamanījuši zobenvaļus un gudri darīja, turēdamies tālāk. Ja arī viņi uzticējās Snieg­pārsliņai, tad tomēr bija pietiekami saprātīgi, lai netuvotos tās draugam.

Varbūt viņi aizbaidīti pavisam vai — cik briesmīga doma! — zobenvaļi tos jau apri­juši? Ja viņi neatgriezīsies, Džonijs būs pa­zudis, jo līdz Austrālijas krastam vēl bija ne mazāk par četrdesmit jūdzēm.

Zēns baidījās nospiest izsaukuma taustiņu otrreiz: varēja atgriezties zobenvaļi, bet vi­ņam nebija ne mazākās vēlēšanās vēlreiz pār­dzīvot to pašu, kaut arī viņš bija drošs, ka viss beigsies tikpat laimīgi. Atlika tikai sēdēt un gaidīt, vērīgi pētot, vai kaut kur jūrā ne­parādīsies normāla lieluma peldspura, ne vairāk kā pēdu augstumā.

Pēc piecpadsmit nebeidzamām minūtēm dienvidos beidzot parādījās Sputņiks un Su­zija. Viņi droši vien bija gaidījuši, kamēr gaiss būs tīrs. Pat satiekot cilvēkus, Džonijs nekad nebija priecājies tā kā tagad, redzot tuvojamies abus delfīnus. Nošļūcis no akva­plāna, lai sakārtotu iejūgu, viņš plikšķināja tiem pa muguru, izdaļāja glāstus, kas tiem tik ļoti patika, un sarunājās ar tiem, it kā delfīni viņu saprastu. Starp citu, dzīvnieki viņu tie­šām saprata, jo, lai gan viņi zināja tikai da­žus angļu vārdus, toties teicami orientējās Džonija balss intonācijā. Viņi vienmēr zināja, vai zēns ir priecīgs vai dusmīgs, un tagad, bez šaubām, dalījās ar viņu milzīgajā atvieg­lojuma sajūtā.