Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Viņš nostiprināja Sputņika iejūga sprā­dzes, pārbaudīja, vai elpojamā atvere ir brīva un vai siksnas netraucē darboties spurām, un uzrāpās uz akvaplāna. Tikko viņš bija nogū­lies uz vēdera un noregulējis līdzsvaru, Sput­ņiks sāka peldēt.

Taču šoreiz viņš nevis turpināja ceļu uz rietumiem, uz Austrāliju, bet devās dienvidu virzienā.

— Ei! — iesaucās Džonijs. — Tas nav pa­reizais virziens! — Bet tajā pašā brīdī viņš atcerējās zobenvaļus un saprata, ka galu galā tā nav slikta ideja. Zēns nolēma paļauties uz Sputņiku un vērot, kas no tā iznāks.

Akvaplāns traucās ātrāk nekā jebkad ie­priekš. Ātrums tik tuvu ūdens virsmai likās ļoti mānīgs, tomēr Džonijs nebūtu pārsteigts, uzzinot, ka tas sasniedz piecpadsmit jūdžu. Sputņiks tā turpināja divdesmit minūtes, pēc 1 tam, kā jau Džonijs bija gaidījis, viņi pagrie­zās uz rietumiem. Tagad jau vairs nebija va­jadzīga sevišķa veiksme, lai netraucēti sa­sniegtu Austrāliju.

Laiku pa laikam Džonijs pavērās atpakaļ, lai pārliecinātos, vai viņiem neseko, bet mil­

zīgajā plašumā aizmugurē nebija redzama neviena augsta spura. Reiz no ūdens vairāku simtu jardu attālumā izlēca liela raja, uz brīdi sastinga gaisā līdzīgi milzīgam, mel­nam sikspārnim un tad iekrita atpakaļ ar troksni, kas (iroši vien bija dzirdams jūdzēm tālu. Džonija ceļojuma ©trajā posmā tā arī bija vienīgā pazīme, kas liecināja, ka okeāns pārpilns ar d.zīvām radībām.

Ap pusdienas laiku Sputņiks palēnināja gaitu, tomēr turpināja rotaļīgi vilkt akva­plānu. Džonijs nevēlējās apstāties, kamēr nav saredzams krasts; tad viņš iejūgs Suziju, kas būs jau krietni atpūtusies. Ja viņš bija kaut cik pareizi noteicis ātrumu, līdz Austrālijai nevarēja būt atlicis daudz vairāk par desmit jūdzēm un krastam vajadzēja parādīties kuru katru brīdi.

Viņš atcerējās, kā pirmo reizi tik līdzīgos un tajā pašā laikā tik atšķirīgos apstākļos bija ieraudzījis Delfīnu salu. Toreiz zeme atgādi­nāja nelielu mākonīti pie apvāršņa ar karstā gaisa plūsmās vibrējošām kontūrām. Tagad viņš tuvojās nevis mazai saliņai, bet gan pla­šam kontinentam, kura piekrastes josla stie­pās tūkstošiem jūdžu tālu. Pat vissliktākais stūrmanis diez vai pabrauktu garām tādam mērķim, bet Džonijam taču to bija divi, pie tam vislabākie. Šajā ziņā nebija par ko Uz­traukties, viņš tikai sāka kļūt nepacietīgs.

Zēns pirmo reizi ieraudzīja krastu, kad ak­vaplānu pacēla neparasti liels vilnis. Uz brīdi nekustīgi sastindzis viļņa virsotnē, viņš mehāniski palūkojās tālumā un ieraudzīja baltu līniju visgarām apvārsnim . . .

Džonijam aizrāvās elpa, un viņš juta asinis saplūstam vaigos. Tikai stunda vai divas šķīra viņu no sauszemes, kur viņš būs drošība un atradīs palīdzību profesoram. Viņa garais ceļojums pa okeānu gandrīz bija galā.

Pusstundu vēlāk kāds liels vilnis ļāva zē­nam vēl labāk saskatīt priekšā redzamo kras­tu. Tagad viņš saprata, ka jūra vēl nebūt nav beigusi rotaļāties ar viņu un ka grūtākais pārbaudījums vēl priekšā.

Vētra bija beigusi trakot jau pirms divām dienām, bet jūra vēl arvien to atcerējās. Tu­vojoties krastam, Džonijs varēja jau izšķirt atsevišķus kokus, ēkas un bāli zilganas pau­guru virsotnes kontinenta iekšienē. Viņš re­dzēja ari milzīgus viļņus un dzirdēja to du­noņu gaisā. Visgarām krastam no ziemeļiem līdz dienvidiem pret sauszemi vēlās veseli baltkrēpjaini ūdens kalni. Lielie viļņi plīsa apmēram tūkstoš pēdu no krasta, atsizdamies pret zemūdens klintīm. Līdzīgi klūpošam cil­vēkam tie uzņēma ātrumu un beidzot sabruk- dami sacēla veselus putu mākoņus.

Džonijs veltīgi meklēja šajās kustīgajās, rēcošajās ūdens sienās kādu spraugu. Cik tālu vien sniedza skatiens — bet, piecēlies kājās uz akvaplāna, viņš varēja redzēt jūdzēm tālu, — viscaur gar krastu bija viena un ta pati aina. Varētu jau, protams, stundām ilgi meklēt aizsargātus līčus vai upju grīvas, kur būtu drošāk izkļūt malā. Tomēr labāk būs doties taisni cauri viļņiem un jo ātrāk, jo labāk, kamēr viņš vēl nav zaudējis dūšu.

Džonijam bija šim nolūkam nepieciešamais rīks, bet viņš nekad nebija to lietojis. Delfīnu salas cietais, plakanais koraļļu rifs, kas pie­gāja tik tuvu klāt sauszemei, nebija piemērots sērfingam — jāšanai pa viļņiem, jo tur nebija lēzenas zemūdens nogāzes, pa kuru viļņi ve­ļas uz krastu. Bet Miks bieži bija viņam aiz­rautīgi stāstījis par «viļņa ķeršanas» tehniku, un tas nebija izklausījies pārāk grūti. Vietā, kur viļņu galotnes sāk liekties lejup, jāno­gaida kāds lielāks vilnis un jāairē kā trakam. Pēc tam atliek tikai turēties pie dēļa un lūgt dievu, lai tevi nenosviež. Pārējo izdarīs vilnis.

Jā, izklausījās diezgan vienkārši, bet vai viņš spēs to izdarīt? Džonijs atcerējās muļ­ķīgo joku: «Vai tu proti spēlēt vijoli?» — «Ne­zinu, neesmu mēģinājis.» Šeit neveiksmei būtu daudz nopietnākas sekas nekā dažām nepa­reizām notīm.

Pusjūdzi no krasta zēns deva Suzijai sig­nālu apstāties un atsprādzēja iejūgu. Tad viņš, gan ne bez nožēlas, nogrieza pie akva­plāna piesietās auklas; tās tikai traucētu, svai­doties apkārt, kad viņš uzbruks bangām. Zēns bija krietni piestrādājis, lai izgatavotu šo iejūgu, un viņam nemaz negribējās mest to projām. Taču viņš atcerējās profesora pie­zīmi: «Iekārtu vienmēr var aizvietot.» Iejūgs slēpa sevī briesmas, un no tā vajadzēja šķir­ties.

Viņam iroties uz krastu un grūžot akva­plānu uz priekšu ar pleznās ieautajām kājām, abi delfīni joprojām peldēja blakus, bet nu tie vairs nevarēja viņam palīdzēt. Džonijs iedo­mājās, ka diez vai pat šie lieliskie peldētāji tiktu cauri sveikā verdošajā katlā tur priekšā. Delfīni bieži tika izmesti tādos krastos, un Džonijs negribēja riskēt ar Suziju un Sput- ņiku.

Šī vieta izskatījās kaut cik piemērota, lai izsēstos malā: viļņi virzījās paralēli krastam, un nebija arī pretviļņu, kas rada virpuļus. Bez tam tur bija ļaudis, kas vēroja bangas no zemajām smilšu kāpām. Varbūt tie viņu jau pamanījuši. Lai nu kā, tie katrā ziņā pa­līdzēs viņam izkļūt krastā.

Džonijs stāvēja uz akvaplāna un enerģiski māja ar roku; uz tik nestabilas platformas tas nebija viegli. Jā, beidzot tie bija pamanī­juši zēnu: tālās figūriņas pēkšņi pārņēma sa­traukums, un dažas no tām, rokas izstiepušas, rādīja uz viņa pusi.

Tad Džonijs ieraudzīja kaut ko, kas viņu nebūt neiepriecināja. Augšā kāpās bija vis­maz ducis akvaplānu — daži no tiem gulēja autopiekabēs, citi bija nostatīti smiltīs. Tik daudz akvaplānu krastā un neviena ūdenī! Pēc Mika stāstiem Džonijs zināja, ka aus­trālieši ir labākie peldētāji pasaulē — gan ar akvaplāniem, gan bez tiem. Tur nu tie stā­vēja ar visiem piederumiem, pacietīgi gaidot, bet pat nemēģināja neko darīt, zinot, ka tādā jūrā nav ko meklēt. Jā, tas nebija nekāds ie­priecinošais skats cilvēkam, kurš gatavojas savam pirmajam mēģinājumam!

Džonijs lēni īrās uz priekšu, un rēkoņa pie­auga arvien vairāk. Līdz šim viļņi bija vēlu­šies garām mierīgi un to galotnes bija gludas, bet tagad tos jau klāja putas. Tikai simt jardu priekšā viļņi jau krita un pērkonīgi triecās pret klintīm, bet šeit, neitrālajā joslā starp bangām un atklāto jūru, viņš vēl bija drošībā. Kaut kur asi vai divas zem viņa viļņi, netrau­cēti veikuši tūkstošiem jūdžu pa Kluso okeā­nu, pirmo reizi izjuta zemes bremzējošo un pievelkošo iedarbību. Pēc tam tie pastāvēja vēl pāris sekunžu un tad ar troksni sašķīda pret krastu.