Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Lai gan viņš par to nekad nebija tā īsti do­mājis, sala viņam bija kļuvusi par dzimtajām mājām, kādu viņam nekad nebija bijis, un profesors zēnam aizstāja tēvu, kuru viņš gan­drīz neatcerējās. Šeit viņš juta drošību, pēc kuras tā bija ilgojies un kuru neapzinīgi bija pūlējies atrast. Tagad šī drošības sajūta bija apdraudēta, jo neviens nevarēja nosūtīt radio- grammu nieka simt jūdžu attālumā — šajā laikmetā, kad pavadoņi wn planētas sarunā­jās savā starpā!

Tikai simt jūdzes! Viņš pats taču bija no­peldējis vairāk, pirms nokļuva salā .. .

To atceroties, zēnam pēkšņi kļuva skaidrs — bez jebkādām šaubām un svārstī- šanās, — kas viņam jādara. Delfīni bija viņu atveduši šurp, uz salu — tagad tie varētu aizvest viņu arī atlikušo ceļa gabalu līdz kon­tinentam.

Viņš bija pārliecināts, ka Suzija un Sput­ņiks, pēc kārtas velkot akvaplānu, spēs veikt šīs simt jūdzes mazāk nekā divpadsmit stun­dās. Tas būtu lielisks kopsavilkums visām dienām, kas bija pavadītas kopā, medījot un pētot jūru gar rifa malu. Ar diviem delfīniem blakus Džonijs jūrā jutās pilnīgi drošs: viņi ari bez komunikatora saprata visu, ko viņš vēlējās.

Džonijs atcerējās vienu no kopā veiktajiem ceļojumiem. Suzijai velkot Mika lielo akva­plānu un Sputņikam mazāku, uz kura sēdēja viņš pats, viņi bija sasnieguši blakus esošo rifu, kas apjoza Reka salu, apmēram desmit jūdžu attālumā. Ceļojums bija ildzis nedaudz vairāk par stundu, pie tam delfīni nebija se­višķi steigušies.

Bet kā lai viņš pārliecina ļaudis, ka tas nav neprātīgs risks, kas robežojas ar pašnāvību? To saprastu tikai Miks. Pārējie salinieki Džo­niju noteikti aizkavētu, ja vien zinātu, kas viņam padomā. Nu ko, būs jāatstāj sala, ka­mēr tie vēl nav kaut ko uzzinājuši.

Miks izturējās pret Džonija ideju tieši tā, kā viņš bija gaidījis. Viņš skatījās uz drauga plānu gluži nopietni, bet nepavisam nebija sajūsmināts.

— Esmu pārliecināts, ka tas ir izda­rāms, — viņš teica. — Bet tu nedrīksti to uz­ņemties viens pats.

Džonijs pamāja.

— Es jau esmu par to domājis, — viņš at­bildēja. Pirmo reizi mūžā viņš jutās laimīgs, ka ir mazs. — Vai atceries mūsu sacensības? Cik reizes tu uzvarēji? Tu esi par lielu — tu tikai aizkavēsi mūs.

Tas bija pilnīgi pareizi, to Miks nevarēja noliegt. Pat daudz spēcīgākā Suzija nevarēja pavilkt viņu tik ātri kā Sputņiks Džoniju.

Sakauts vienā punktā, Miks izmēģināja citu argumentu.

— Pagājusi jau vairāk nekā diennakts, kopš mēs esam atgriezti no kontinenta. Kuru katru brīdi kādam jāatlido paskatīties, kas noticis, jo viņi nav saņēmuši no mums nekā­das ziņas. Tad tu būsi riskējis veltīgi.

— Tas tiesa, — Džonijs piekrita. — Bet kura dzīvība ir vairāk vērta — mana vai pro­fesora Kezena? Ja mēs gaidīsim un neko vai­rāk, var izrādīties par vēlu. Bez tam pēc šīs vētras ļaudis uz sauszemes arī būs stipri aiz­ņemti, labojot postījumus. Var paiet nedēļa, līdz viņi iedomāsies mūs.

— Zini ko? — teica Miks. — Gatavosimies un, ja līdz tam laikam, kad tu būsi gatavs doties ceļā, vēl nebūs pienākusi palīdzība un profesoram joprojām būs slikti, tad izlemsim galīgi.

— Tu nevienam neteiksi? — Džonijs sa­traukts noprasīja.

— Protams, ne. Starp citu, kur ir Suzija ar Sputņiku? Vai tu esi drošs, ka atradīsi viņus?

— Jā, šorīt agri tie bija piestātnē, droši vien meklēja mūs. Ja es nospiedīšu taustiņu PALĪGĀ!, viņi būs klāt diezgan ātri.

Miks sāka uzskaitīt uz pirkstiem līdzi ņe­mamos priekšmetus:

— Tev vajadzēs blašķi ar ūdeni — vieglo, plastmasas, nedaudz konservu, kompasu, nir- šanas piederumus … vairāk nekas man ne­nāk prātā. Ā, laternu! Visu attālumu vienā dienā tu neveiksi.

— Es taisījos doties cejā pusnaktī. Tad ceļa pirmo pusi spīdēs mēness, un es sasniegšu krastu dienā.

— Liekas, tu esi visu rūpīgi pārdomājis, — Miks teica ar skaudīgu apbrīnu. Viņš jopro­jām cerēja, ka šis mēģinājums nebūs vaja­dzīgs un kaut kas mainīsies. Bet ja ne, tad viņš darīs visu, lai palīdzētu Džonijam sa­sniegt tālo kontinentu.

Tāpat kā visiem saliniekiem, abiem zēniem bija jāpiedalās steidzamajos remontdarbos, tādēļ līdz tumsai viņi gandrīz neko nevarēja iesākt. Daži darbi turpinājās pat tumsā, ne­spodrajā petrolejas lampu gaismā, tā ka Džo­nijam ar Miku izdevās pabeigt sagatavošanos tikai vēlu vakarā.

Par laimi neviens neredzēja, kā viņi nogā­dā ostā mazo akvaplānu un nolaiž to ūdenī starp apgāztajiem un sadauzītajiem kuģiem. Uz tā jau bija nostiprinātas ceļojumā nepie­ciešamās lietas un iejūgs. Tagad atlika iz­saukt delfīnus un pēdējo reizi pārliecināties, vai tiešām ir nepieciešams doties ceļā.

Džonijs iedeva Mikam aproci ar komunika- toru.

— Pamēģini viņus izsaukt, — viņš teica. — Es aizskriešu uz slimnīcu. Būšu atpakaļ vēlākais pēc desmit minūtēm.

Miks paņēma aproci un iegāja dziļāk ūdenī. Fosforescējošie burti uz nelielās klaviatūras bija labi saredzami, bet viņam tie nebija va­jadzīgi, jo viņš, tāpat kā Džonijs, prata rīko­ties ar instrumentu aizsietām acīm.

Miks ienira siltajā, mitrajā tumsā un no­gūlās koraļļu smiltīs. Viņš brīdi vilcinājās; vēl bija iespēja Džoniju aizturēt. Viņš taču varēja neizmantot komunikatoru un pateikt, ka delfīni nav ieradušies. Tik un tā tie diez vai atpeldēs.

Nē, viņš tomēr nekrāps draugu, kaut gan labā nolūkā, — lai atturētu no riskēšanas ar dzīvību. Viņam atlika cerēt, ka, ieradies slim­nīcā, Džonijs uzzinās, ka profesoram vairs nedraud briesmas.

Un tā Miks, nodomādams, ka viņam varbūt tas būs jānožēlo visu mūžu, nospieda taustiņu PALĪGĀ! un izdzirdēja tumsā pazīstamo vājo dūkoņu. Viņš piecpadsmit sekundes nogaidīja, tad nospieda taustiņu vēlreiz un vēlreiz.

Turpretī Džonijs nešaubījās. Iedams līdzi laternas gaismas staram gar pludmali un tā­lāk pa taciņu uz galveno ēku, viņš ļoti labi zināja, ka šī var būt pēdējā pastaiga pa Del­fīnu salu, ka viņš var nesagaidīt nākamo saullēktu. Tā bija smaga nasta, kas reti gul­stas uz viņa vecuma zēnu pleciem, bet Džo­nijs to uzņēma ar prieku. Viņš neuzskatīja sevi par varoni, viņš taču tikai izpildīja savu pienākumu. Šeit, uz salas, viņš bija laimīgs, te viņš dzīvoja tādu dzīvi, par kādu sen bija sapņojis. Ja viņš gribēja to saglabāt, tagad bija par to jācīnās un, ja vajadzīgs, arī jā­riskē ar dzīvību.

Nelielajā slimnīcas ēkā, kur pirms gada viņš pats bija pamodies kā saules apdedzināts katastrofas upuris, valdīja pilnīgs klusums. Visiem logiem, izņemot vienu, bija nolaisti aizkari. No šī vienīgā loga plūda petrolejas lampas dzeltenā gaisma. Džonijs nenoturējās un ielūkojās apgaismotajā telpā. Tas bija ārsta kabinets, un tajā pie rakstāmgalda sē­dēja māsa Tesija. Viņa kaut ko rakstīja lielā žurnālā vai dienasgrāmatā un izskatījās ga­līgi izmocīta. Vairākas reizes viņa pielika ro­kas pie acīm, un Džonijs notrīsēja, sapratis, ka māsa Tesija raud. Ja jau pat šī lielā, iz­turīgā sieviete bija novesta līdz asarām, tā­tad stāvoklis bija bezcerīgs. Džonijam sa­žņaudzās sirds — varbūt jau ir par vēlu!

Tomēr tik tālu vēl nebija, lai gan stāvoklis bija diezgan slikts. Kad Džonijs, klusi pie­klauvējis, iegāja kabinetā, māsa saņēmās, un viņas sejā parādījās parastā profesionālā iz­teiksme. Viņa droši vien būtu izsviedusi ārā jebkuru, kas traucētu tik vēlā stundā, bet pret Džoniju viņas sirds vienmēr juta maigumu.