Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Viņš ir ļoti slims, — māsa Tesija no­čukstēja. — Ja būtu vajadzīgie medikamenti, es tiktu galā ar slimību dažās stundās. Bet tagad …

Viņa bezpalīdzīgi paraustīja savus platos plecus un piebilda:

— Un ne jau tikai profesors: man ir divi citi pacienti, kam nepieciešama pretkrampju pote.

— Ja nesaņemsim palīdzību, — čukstēja Džonijs, — vai viņš izturēs?

Māsa neatbildēja, bet viņas klusēšana bija pietiekami skaidra, un Džonijs vairs nevilci­nājās. Par laimi viņa bija pārāk nogurusi, lai ievērotu, ka zēns «Ar labu nakti!» vietā no­saka «Sveiki!».

Nokļuvis atpakaļ krastā, Džonijs ieraudzīja, ka Suzija jau iejūgta un Sputņiks pacietīgi gaida blakus.

— Tie bija klāt pēc piecām minūtēm, — Miks teica. — Es pat nobijos, kad viņi iznira no tumsas, jo nedomāju, ka tas būs tik drīz.

Džonijs noglāstīja abus slapjos, spīdīgos ķermeņus, un delfīni maigi paberzās gar viņu. Zēns brīnījās, kā tie pārcietuši vētru, jo viņš nespēja iedomāties, ka kāds dzīvnieks varētu būt palicis dzīvs ap salu trakojošajos viļņos. Aiz Sputņika muguras spuras rēgojās skram­ba, kuras agrāk tur nebija, bet citādi abi delfīni neizskatījās cietuši vētrā.

Blašķi ar ūdeni, kompasu, laternu, hermē­tisko konteineru ar pārtiku, pleznas, masku, elpošanas cauruli, komunikatoru — Džonijs visu to pārbaudīja. Tad viņš teica:

— Paldies par visu, Mik, es drīz būšu at­pakaļ.

— Es tomēr ļoti vēlētos doties tev līdzi, — aizsmakušā balsī atbildēja Miks.

— Nav ko uztraukties, — sacīja Džonijs, lai gan vairs nebija tik pārliecināts par izdo­šanos. — Sputņiks un Suzija par mani parū­pēsies, vai ne?

Vairs nezinādams, ko teikt, viņš uzrāpās uz akvaplāna, iesaucās: «Uz priekšu!» un pa­māja nelaimīgajam Mikam, kad Suzija jau vilka viņu jūrā.

Džonijs bija paguvis izdarīt to pēdējā brīdī, jo ieraudzīja pa pludmali kustamies laternas. Pazuzdams naktī, viņš juta nožēlu, ka Mikam būs jāizstrebj šī putra vienam.

Varbūt tieši no šīs pašas pludmales pirms pusotra gadsimta nelaimīgajā dzelzs tvertnē veltīgi bija centusies izglābties Mērija Vot- sone kopā ar zīdaini un mirstošo kalpu. Cik savādi, ka šajā kosmosa kuģu, atomenerģijas un planētu apgūšanas laikmetā viņam gan­drīz tādā pašā veidā jāatstāj tā pati sala!

Bet varbūt tas tomēr nebija tik savādi? Ja viņš nekad nebūtu dzirdējis par Mērijas Vot- sones piedzīvojumu, kas gan viņu būtu pa­mudinājis to atkārtot? Un galu galā, ja vi­ņam laimēsies, viņas nāve uz vientuļā rifa četrdesmit jūdžu uz ziemeļiem nebūs bijusi veltīga.

Kamēr viņi nebija izkļuvuši no rifa, Džo­nijs ļāva delfiniem pašiem izvēlēties ceļu. Viņu brīnišķīgā skaņu lĢkācijas sistēma, kas deva tiem iespēju uztvert Džonija ausij ne­dzirdamas atbalsis, kuras pildija tumšo jūru, precīzi noteica to atrašanās vietu. Tā brīdi­nāja viņus par visiem šķēršļiem un lielākajām zivīm simt pēdu rādiusā. Jau miljoniem gadu pirms tam, kad cilvēki bija izgudrojuši radio­lokāciju, delfīni, tāpat kā sikspārņi, bija izstrādājuši to visos sīkumos. Tiesa, viņi gan lietoja nevis radioviļņus, bet skaņu viļņus, to­mēr princips bija tas pats.

Jūra viļņojās, bet ne pārāk stipri. Šad tad Džoniju apšļāca ūdens, un reizēm akvaplāns ieurbās ar priekšgalu vilnī, bet lielāko tiesu zēns slīdēja pa jūras virsmu, neizjuzdams neērtības. Tumsā bija grūti noteikt ātrumu. Iededzis laternu, viņš redzēja, ka ūdens mil­zīgā ātrumā traucas viņam garām, kaut gan zināja, ka vairāk par desmit jūdzēm stundā nevar būt.

Džonijs palūkojās pulkstenī. Bija pagāju­šas jau piecpadsmit minūtes, tomēr, kad viņš pavērās atpakaļ, no salas vairs nebija ne mi­ņas. Zēns cerēja ieraudzīt vismaz ugunis, bet arī tās bija nozudušas. No salas viņu šķira jau vairākas jūdzes. Viņš traucās naktī ar uzde­vumu, kas vēl pirms gada būtu viņu šausmi­nājis. Taču Džonijs nebaidījās — vismaz viņš varēja apvaldīt savas bailes, jo zināja, ka blakus ir draugi, kas viņu aizsargās.

Bija laiks uzņemt kursu. Tā nebija pro­blēma. Ja viņš kaut aptuveni virzīsies uz rie­tumiem, tad agri vai vēlu uzdursies Austrāli­jas krastam, kas stiepjas tūkstošiem jūdžu garumā. Palūkojies kompasā, Džonijs pār­steigts redzēja, ka virziens nav jāmaina — Suzija pati turējās tieši uz rietumiem.

Tas bija spilgtākais un tiešākais viņas sa­prāta pierādījums. Bija pieticis tikai ar Mika doto signālu PALĪGĀ!. Nebija vajadzības no­rādīt vienīgo virzienu, no kurienes varētu nākt palīdzība: viņa to jau zināja, tāpat kā droši vien pazina katru Kvinslendas piekras­tes collu.

Bet vai Suzija peldēja ar pilnu ātrumu? Sā­kumā Džonijs nevarēja izšķirties — atstāt to viņas ziņā vai likt saprast uzdevuma svarī­gumu. Bet tad viņš nosprieda, ka nebūtu par ļaunu nospiest taustiņu ĀTRI.

To izdarījis, zēns sajuta grūdienu, bet ne­zināja, vai ātrums ir daudzmaz palielinājies. Tomēr ar šo mājienu pilnīgi pietika. Džonijs bija drošs, ka Suzija zina, ko dara, un peld ar maksimālu ātrumu. Ja viņš uzstātu, lai tā peld vēl ātrāk, viņš to tikai nogurdinātu.

Nakts bija loti tumša, jo mēness vēl nebija uzlēcis un vētras atstātie zemie mākoņi slēpa gandrīz visas zvaigznes. Nemanīja pat pa­rasto jūras mirdzumu — iespējams, ka spī­došie dzelmju iemītnieki vēl nebija atjēgušies pēc vētras un nespīdēs tik ilgi, kamēr nebūs nomierinājušies. Džonijs no visas sirds vēlē­jās atkal ieraudzīt šo vājo spīdumu, jo daž­brīd viņam tomēr uzmācās bailes, tā pa kaklu pa galvu traucoties caur piķa melno tumsu. Ja nu, viņam joņoļot tikai trīs collas virs ūdens, pēkšņi priekšā nemanot paceļas milzīgs vilnis vai pat klints? Par spīti paļāvībai uz Suziju, laiku,pa laikam zēnam uznāca vājuma brīži, un tie bija jāpārvar.

Kādu atvieglojumu Džonijs izjuta, kad aus­trumos parādījās uzlēcošā mēness pirmā bālā atblāzma! Mākoņi joprojām neizklīda, un, lai gan pašu mēnesi viņš neredzēja, tomēr tā atstarotā gaisma izpletās ap viņu arvien vai­rāk. Tā bija pārāk vāja, lai saskatītu visu, bet zēnu nomierināja jau tas vien, ka varēja sa­skatīt apvārsni. Tagad viņš pats varēja pār­liecināties, ka priekšā nav ne rifu, ne klinšu. Suzijas zemūdens maņu orgāni bija attīstīti nesalīdzināmi labāk nekā Džonija sasprindzi­nātā redze, taču tagad viņš vismaz nejutās pilnīgi bezpalīdzīgs.

Peldot pa dziļo ūdeni, nepatīkamie, nemie­rīgie vilnīši, kas bija svaidījuši akvaplānu ceļojuma sākumā, bija palikuši aiz muguras. Tagad viņi slīdēja pa platiem, lēniem viļņiem; atstatums starp to galotnēm sasniedza sim­tiem pēdu. Viļņu augstumu bija grūti noteikt — Džonijam no guļus stāvokļa tie, bez šau­bām, likās daudz lielāki, nekā bija īstenībā. Suzija ilgi peldēja augšup pa garu, lēzenu nogāzi, tad akvaplāns brīdi sastinga kustīgā ūdens kalna virsotnē un atkal slīdēja lejup.

ieplakā. Un tad viss sākās no gala. Džonijs jau sen bija iemācījies pielāgoties šiem kāpie­niem un kritieniem un automātiski pārvietoja ķermeņa svaru pa akvaplānu kā riteņbraucējs nelīdzenā apvidū.

Pēkšņi no mākoņiem iznira dilstošā mē­ness sirpis. Pirmo reizi Džonijs ietvēra ska­tienā bezgalīgo šūpojošos ūdens klajumu ar milzīgajiem viļņiem, kas nebeidzamām virk­nēm vēlās naktī. To galotnes kā sudrabotas mirdzēia mēness gaismā, tādēļ ieplakas starp tām šķita jo melnākas. Akvanlānam ie­nirstot tumšajās ielejās un atkal lēni rāpjo­ties kustīgo kalnu virsotnēs, zēnam likās, ka nakts nepārtraukti mijas ar dienu, diena — ar nakti.