Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Džonijs nekad nebija domājis, ka vētra uz sauszemes varētu viņu nobiedēt, — galu galā tas taču bija «tikai» vējš un lietus. Bet šī dēmoniskā trakošana ap nestipro cietoksni, kurā zēns bija patvēries, pārspēja visu, ko viņš bija pieredzējis un spēja iztēloties. Ja viņam teiktu, ka vētra tūlīt iesviedis visu salu jūrā, viņš tam arī būtu noticējis.

Pēkšņi, pārspējot pat vētras rēkoņu, atska­nēja varens brikšķis — nevarēja pateikt, vai tas ir tepat blakus vai tālu no šejienes. Tajā pašā brīdī nodzisa gaisma.

Sī pilnīgā tumsa pašā vētras kulminācijas brīdī bija šausmīgākais, ko Džonijs jebkad bija piedzīvojis. Kamēr vien viņš bija redzē­jis blakus savus draugus, lai gan nevarēja ar tiem sarunāties, viņš bija juties samērā drošs. Tagad zēns bija viens aurojošajā naktī, bez­spēcīgs drausmīgo dabas spēku priekšā, par kuru eksistenci viņam agrāk nebija ne jaus­mas.

Par laimi tumsa ilga tikai dažas sekundes. Misters Nauru Jau bija sagatavojies ļaunāka­jam un turēja gatavībā elektrisko laternu. Kad viņš to iededza un Džonijs redzēja, ka nekas nav mainījies, viņam kļuva kauns par savām bailēm.

Dzīve turpinās pat vētras laikā. Tagad, kad vairs nevarēja skatīties televīzijas pārraidi, mazie ķērās pie rotaļlietām vai bilžu grāma­tām. Misis Nauru mierīgi adīja tālāk, bet vi­ņas vīrs sāka urbties biezajā Vispasaules pār­tikas organizācijas pārskatā par Austrālijas zvejniecību ar daudzām tabulām, statistiskiem datiem un kartēm. Miks kārtoja uz dēlīša dambretes kauliņus, un, lai gan Džonijs ne­juta sevišķu vēlēšanos spēlēt, viņš saprata, ka tā ir vienīgā prātīgā izeja.

Nakts vilkās mokoši ilgi. Dažreiz vētra uz brīdi pierima un vēja auri pieklusa tiktāl, ka varēja sadzirdēt cilvēka balsi, kaut gan jo­projām bija jākliedz. Neviens tomēr nepūlē­jās to darīt, jo nebija jau arī ko teikt, un drīz vien troksnis atguva sākotnējo stiprumu.

Ap pusnakti misis Nauru piecēlās, izgāja virtuvē un pēc dažām minūtēm atgriezās ar lielu karstas kafijas krūzi, pusduci alvas krū­zīšu un cepumu bļodu. Džonijs nodomāja, ka šī droši vien ir pēdējā maltīte viņa mūžā. To­mēr cepumi viņam garšoja, un paēdis viņš turpināja zaudēt Mikam partiju pēc partijas.

Vētra sāka pierimt tikai ap četriem rītā, ne­pilnas divas stundas pirms ausmas. Tās spēks pamazām kļuva vājāks, līdz pārgāja parastā stipruma vētrā. Vienlaikus mitējās arī lietus, un ļaudīm vairs nešķita, it kā viņi dzī­votu zem ūdenskrituma. Ap pieciem māju šad tad vēl satricināja atsevišķi grūdieni, tikpat spēcīgi kā iepriekš, bet tie bija mirstošā vie­suļa pēdējie krampji. Kad pār cietušo salu uzlēca saule, drīkstēja jau iziet ārā.

Džonijs paredzēja nelaimi, un viņš nebija vīlies. Abi ar Miku rāpdamies pāri desmitiem kritušu koku, kas aizsprostoja kādreiz pa­zīstamās taciņas, viņi satika citus saliniekus klīstam apkārt kā sabombardētas pilsētas ap­mulsušus iedzīvotājus. Daudzi bija ievai­noti — pārsietām galvām vai saitēs pakār­tām rokām, tomēr visumā jaudīm bija palī­dzējusi labā sagatavotība un pa daļai arī laime, jo nopietnu nelaimes gadījumu nebija.

Vētra bija nodarījusi tiešām lielus materiā­los zaudējumus. Elektropārvades līnijas bija pārrautas, bet tās varēja ātri atjaunot. Daudz nopietnāks bija fakts, ka sagrauta'elektrosta­cija. To bija sabojājis koks, kas bija nevis vienkārši uzkritis tai virsū, bet gan lidojis pa gaisu kādus simt jardus un tad ietriecies ēkā līdzīgi milzu nūjai. Katastrofā bija cietusi arī blakus esošā dīzeļiekārta.

Tomēr ļaunākais vēl bija priekšā. Naktī, par spīti visiem pareģojumiem, vējš bija mainījis virzienu un uzbrucis salai no parasti aizsar­gātā rietumu krasta. Puse zvejas kuģu bija nogrimuši, pārējie izmesti krastā un sadau­zīti, tā ka derēja vairs vienīgi malkai. «Lido­jošā zivs» gulēja uz sāniem pa pusei ūdenī. Kuģis vēl bija glābjams, bet, lai tas varētu atkal doties jūrā, bija jāpaiet nedēļām.

Tomēr par spīti šīm drupām un haosam neviens nelikās pārāk izmisis. Sākumā tas Džoniju pārsteidza, bet tad viņš pamazām sāka aptvert, ka vētras ir neatņemama dzīves sastāvdaļa uz Lielā Barjeru rifa. Katram, kas vien nolēmis te apmesties, bija jābūt ga­tavam par to maksāt. Bet, ja cilvēks ar to nebija mierā, izeja bija vienkārša — viņš katrā laikā varēja pārcelties uz citu vietu.

Profesors Kezens to pašu izteica citiem vār­diem, kad zēni viņu atrada aplūkojam sagāzto iežogojumu ap delfīnu baseinu.

— Šķiet, mēs zaudēsim apmēram pus­gadu, — viņš sacīja, — bet mēs tiksim tam pāri. Iekārtu var katrā laikā apmainīt, bet cilvēki un to zināšanas nav aizvietojami. Un tieši to mēs esam saglabājuši.

— Kas noticis ar OSKARU? — apvaicā­jās Miks.

— Kamēr mums atkal nebūs elektroenerģi­jas, viņš ir miris, bet viņa atmiņas šūniņas ir neskartas.

«Tas nozīmē, ka kādu laiku stundu nebūs,» nodomāja Džonijs. «Galu galā no šīs vētras ir arī savs labums.»

Bet tā bija nodarījusi arī daudz vairāk ļau­numa, nekā jebkurš to spēja aptvert — izņe­mot māsu Tesiju. Šī lielā, darbīgā sieviete pil­nīgā izmisumā aplūkoja savu medikamentu izmirkušās atliekas.

Iegriezumi, izmežģījumi, pat lūzumi — ar to visu viņa vēl varēja tikt galā, kā tas bija bijis jau no paša rīta. Bet sarežģītākos gadī­jumos viņa vairs nevarēja līdzēt; nebija pali­kusi pat neviena penicilīna ampula, kam va­rētu uzticēties.

Aukstums un citas vētras atnestās nelaimes varēja izraisīt saaukstēšanos, drudzi un, ie­spējams, pat vēl bīstamākas slimības. Labāk jau nekavējoties pieprasīt pa radio jaunu me­dikamentu rezervi.

Viņa ātri sastādīja sarakstu, kādas zāles, spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, viņai būs vajadzīgas tuvākajās pāris dienās, un stei­dzās uz sakaru mezglu, kur to gaidīja jauns trieciens.

Divi izmisuši elektrontehniķi sildīja uz prī- musa savus lodāmurus. Apkārt mētājās sa­mudžinātas stieples un salauzti rīku statīvi, ko bija sakropļojis pandanusa zars, ietriekda­mies telpā tieši caur jumtu.

— Ļoti žēl, Tesa, — viņi teica. — Ja mums izdosies nodibināt sakarus ar kontinentu līdz nedēļas beigām, tad tas būs brīnums. Pagai­dām mēs esam atsviesti atpakaļ dūmu sig­nālu laikmetā.

Tesija pārdomāja dzirdēto.

— Es nevaru riskēt, — viņa sacīja. — Būs jāsūta kuģis uz kontinentu.

Abi tehniķi rūgti iesmējās.

— Vai tu neko neesi dzirdējusi? — viens no viņiem vaicāja. — «Lidojošā zivs» guļ ar ķīli gaisā, un visi pārējie kuģi ir noenkuroti pie kokiem salas iekšienē.

Noklausījusies šo tikai pa daļai pārspīlēto paziņojumu, viņa jutās bezpalīdzīgāka kā jeb­kad kopš tās reizes, kad viņa, vēl jauna iesā­cēja, bija dabūjusi šausmīgu brāzienu no saimnieces. Viņai atlika cerēt, ka līdz sakaru atjaunošanai neviens nesaslims.

Tomēr jau pret vakaru vienā no daudza­jām savainotajām kājām viņa konstatēja gan-

grēnas pazīmes. Drīz vien bāls un trīcošs ieradās profesors.

— Tesij, — viņš teica, — izmēri man tem­peratūru. Šķiet, ka man ir drudzis.

Jau pirrns pusnakts viņai bija skaidrs, ka tas ir plaušu karsonis.

Vēsts par to, ka profesors nopietni saslimis un nav iespējams viņu pienācīgi ārstēt, ra­dīja lielāku izmisumu nekā visi vētras noda­rītie postījumi. Džoniju tas, protams, satrieca visvairāk.