Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Sniegpārsliņa pamazām atjēdzās no sa­ņemtā trieciena un sāka atkal kustēties. Ta­gad viņa peldēja ļoti lēni un pat nepagriezās pret delfīniem. Novērotāji tikai vēlāk sāka sa­prast viņas taktiku.

Viņa peldēja pa lielu apli, kura centrā at­radās nekustīgie delfīni. Tikai vērīgs skatī­tājs pamanītu, ka aplis pamazām sašaurinās.

— Grib apvest mūs ap stūri, vai ne? — profesors Kezens jūsmīgi sacīja. — Piepeldēs, cik tuvu vien varēs, izlikdamās, ka delfīni viņu neinteresē, un tad pēkšņi metīsies tiem virsū.

Dzīvnieks tieši tā arī rīkojās. Tas, ka del­fīni tik ilgi palika uz vietas, spilgti pierādīja viņu uzticību draugiem — cilvēkiem un lieku reizi apliecināja viņu apbrīnojami ātro ap­tveršanas spēju. Delfīnam reti kad vajadzēja atkārtot divreiz vienu un to pašu.

Sasprindzinājums auga, kad Sniegpārsliņa tuvojās spirāles centram, kā veclaicīga gra­mofona adata arvien vairāk tuvojas asij. Kad līdz tuvākajam, drosmīgākajam delfīnam bija atlicis vairs tikai četrdesmit pēdu, viņa beidzot izšķīrās.

Zobenvalis spēj attīstīt neticamu ātrumu, bet doktors Saha bija sagatavojies un turēja pirkstu tikai collu virs pogas. Sniegpārsliņai nebija nekādu izredžu.

Viņa bija gudra — ne tik gudra kā tās iespējamie upuri, bet gandrīz tādā pašā līmenī. Viņa saprata, ka cietusi sakāvi. Atjēgusies no otra trieciena, Sniegpārsliņa pagrieza delfīniem muguru un sāka peldēt tieši pretējā virzienā. Doktora Sahas pirksts atkal sniedzās pie pults.

— Ei, ķo jūs gribat darīt? — jautāja «Li­dojošās zivs» kapteinis, kurš notiekošo bija vērojis ar nepatiku. Tāpat kā viņa brāļadēls , Miks, arī viņš negribēja, ka Sniegpārsliņai dara pāri. — Vai tad viņa jūs neklausa?

— Es viņu nesodu — es apbalvoju, — pa­skaidroja doktors Saha. — Kamēr vien es spiežu šo pogu, Sniegpārsliņa jūtas apbrīnojami labi, jo strāva ar nedaudzu voltu spriegumu kairina tos smadzeņu centrus, kas rada baudas sajūtu.

— Liekas, vienai dienai pietiks, — teica profesors Kezens. — Lieciet viņai atgriezties baseinā — viņa ir nopelnījusi maltīti.

— Vai rīt būs tas pats, profesor? — jautāja ļ kapteinis, «Lidojošajai zivij» pagriežoties mājup-

— Jā, Stīv, katru dienu tas pats. Bet es būtu pārsteigts, ja mums tas būtu jāturpina ilgāk par nedēļu.

Taču jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka Sniegpārsliņa ir izmācīta. Nebija vairs jā­soda, pietika ar pāris mirkļiem elektriskās ekstāzes. Tikpat ātri delfīni aizmirsa savas bailes, un nedēļas beigās tie jau bija pilnīgi saraduši ar Sniegpārsliņu. Tie draudzīgi me­dīja ap rifu, dažreiz vajājot zivju baru ko­pīgi, reizēm meklējot barību patstāvīgi. Daži no jaunajiem delfīniem pat sāka ap Sniegpār­sliņu savas rupjās rotaļas, bet tā neizrādīja ne sašutumu, ne nepārvaramu ēstgribu, ja arī delfīni kādreiz uzgrūdās viņai virsū.

Septītajā dienā pēc trokšņainās rīta rota­ļas ar delfīniem Sniegpārsliņu vairs nesūtīja atpakaļ baseinā.

— Mēs esam darījuši visu, kas vien bija mūsu spēkos, — teica profesors. — Tagad es laidīšu viņu vaļā.

— Vai tas nav riskanti? — iebilda doktors Keits.

— Taisnību sakot, ir, bet agri vai vēlu mums tas būs jādara. Ja mēs viņu neizlai­dīsim, mēs nekad neuzzināsim kondicionēša­nas rezultātus.

— Un ja nu Sniegpārsliņa paķer uzkodai pāris delfīnu, ko tad?

— Pārējie to mums nekavējoties paziņos. Tad mēs iziesim jūrā un viņu atkal noķersim. Atrast nebūs grūti, jo radioraidītājs paliks piestiprināts viņai pie galvas.

Pie «Lidojošās zivs» stūres stāvošais Stefens Nauru, kurš bija klausījies šajā sarunā, palūkojās atpakaļ pār plecu un uzdeva jautā­jumu, kas jau tā satrauca visus:

— Pat tad, ja jums izdosies pārvērst Snieg­pārsliņu par veģetārieti, ko jūs iesāksiet ar pārējiem šo zvēru miljoniem?

— Mums jābūt pacietīgiem, Stīv, — atbil­dēja profesors. — Pagaidām es tikai vācu informāciju, un varbūt no tās nebūs nekāda labuma ne cilvēkiem, ne delfīniem. Bet es esmu pārliecināts par vienu — visa pļāpīgā delfīnu pasaule zina par šo eksperimentu un sapratīs, ka mēs viņu labā darām visu iespē­jamo. Te nu jūsu zvejniekiem rodas izdevība noslēgt darījumu.

— Hm-m, par to es neesmu padomājis.

— Lai nu kā, ja ar Sniegpārsliņu mans no­doms izdosies, manuprāt, katrā rajonā būs nepieciešams kondicionēt tikai dažus zoben- vaļus un tikai mātītes. Tās tad arī izskaidros saviem dzīvesbiedriem un pēcnācējiem, ka par katru aprītu delfīnu jāsamaksā ar briesmī­gām galvassāpēm.

Stīvu tas tomēr nepārliecināja. Ja viņš sa­prastu, cik spēcīga un nepārvarama ir sma­dzeņu elektrostimulācija, varbūt tas atstātu uz viņu lielāku iespaidu.

— Es tomēr nedomāju, ka viens veģetārie­tis spētu piespiest laboties veselu kanibālu cilti, — viņš atteica.

— Iespējams, ka jums taisnība, — profe­sors atbildēja. — Tieši to es vēlos uzzināt.

Pat tad, ja šis darbs ir veicams, varbūt to vis­pār nav vērts sākt. Un, ja to ir vērts darīt, tas var prasīt vairākus cilvēka mūžus. Bet jābūt optimistam — atcerieties divdesmitā gadsimta vēsturi.

— Kuru tās daļu? — jautāja Stīvs. — Tā ir tik gara.

— To daļu, kam tiešām ir nozīme. Pirms piecdesmit gadiem ļoti daudzi negribēja ticēt, ka visas tautas var dzīvot mierā. Mēs zinām, ka viņi maldījās; ja tā nebūtu, mēs ar jums tagad neatrastos šeit. Tā ka neuztveriet manu plānu tik pesimistiski.

Pēkšņi Stīvs iesmējās.

— Kas te tik jocīgs? — vaicāja profesors.

— Man tikai ienāca prātā, — teica Stīvs, — ka nu jau trīsdesmit gadu nav bijis iemesla piešķirt Nobeja miera prēmiju. Ja jūsu plānu realizēs dzīvē, jums ir izredzes.

Kamēr profesors Kezens eksperimentēja un sapņoja, virs Klusā okeāna pulcējās spēki, kam nerūpēja ne cilvēku, ne delfīnu cerības vai bailes. Miks un Džonijs bija vieni no pirma­jiem to varenības lieciniekiem. Tas notika uz rifa kādā bezmēness naktī.

Zēni kā parasti medīja langustus un retas

gliemežnīcas. Šoreiz Mikam bija līdzi jauna palīgierīce — ūdensdroša laterna, nedaudz lielāka par parasto. Kad Miks to iededza, la­terna izstaroja vāju zilu blāzmu.

Bet tā izstaroja arī cilvēka acij nemanāmo ultravioleto gaismu. Kad gaisma krita uz ko­raļļiem un gliemežnīcām, likās, tās aizdegas un mirdz tumsā zilā, zeltainā un zaļā gaismā. Neredzamie stari bija kā burvju nūjiņa, kas atklāj citkārt apslēptus un parastajā gaismā neredzamus priekšmetus. Piemēram, kad kāds molusks slēpjoties ierakās smiltīs, ultravio­letie stari atklāja tā atstāto valnīti, un Miks , līdz ar to ieguva par vienu medījumu vairāk.

Zem ūdens efekts bija pārsteidzošs. Kad zēni ienira koraļļu ezeriņos netālu no rifa ma­las, vājā zilā gaisma iesniedzās tumsā neti­cami dziļi. Viņi saredzēja desmitiem jardu at­tālumā mirdzam koraļļus līdzīgi zvaigznēm vai miglājiem kosmosa dzīlēs. Dabiskā jūras luminiscence, lai cik tā skaista un iespaidīga, nespēja sacensties ar šo gaismu.

Aizrāvušies ar jauno rotaļlietu, Miks un Džonijs palika zem ūdens ilgāk, nekā bija domājuši. Kad zēni gatavojās iet mājup, viņi ievēroja, ka laiks ir mainījies.

Līdz šim nakts bija bijusi mierīga un klusa, vienīgi viļņi čaloja, slinki veldamies pret rifu. Bet tagad stundas laikā vējš bija pieņēmies un pūta spēcīgiem brāzieniem, arī jūras balsī skanēji niknāki, noteiktāki toņi.