Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Profesors Kezens piekrītoši pamāja, bet ne­pārtrauca.

— Tad atskanēja drausmīgs sprādziens, jūrā ūdens sakarsa un sāka vārīties. Nobei­dzās viss dzīvais 1024 vai pat 2048 garumu rādiusā ap priekšmetu. Tas ātri grima, un, tam laižoties dibenā, vēl joprojām atskanēja sprādzieni. Pat tie delfīni, kuri tika cauri sveikā, neilgi pēc tam nobeidzās no kādas ne­

pazīstamas slimības. Gadiem ilgi visi turējās tālāk no tās vietas, bet, tā kā nekas vairs ne­notika, daži ziņkārīgi delfīni devās izpētīt šo rajonu. Viņi atrada jūras dibenā «vietu ar daudzām alām» un sāka tajās medīt zivis. Pēc tam tie nobeidzās ar to pašu savādo sli­mību, un tagad visi no tās vietas izvairās. Man šķiet, ka šī stāsta galvenais nolūks ir brīdināt.

— Jā, tas ir brīdinājums, kas atkārtojas nu jau gadu tūkstošiem ilgi, — piekrita profe­sors. — Bet no kā tas brīdina?

Doktors Keits neveikli sakustējās krēslā.

— Es neredzu nekāda izskaidrojuma, — viņš sacīja. — Ja šī leģenda balstās uz fak­tiem — un maz ticams, ka delfīni to būtu iz­domājuši no sākuma līdz galam, — tad pirms dažiem gadu tūkstošiem kaut kur nolaidies kosmosa kuģis. Tā kodoldzinējiem eksplodē­jot, jūra radioaktīvi saindēta. Teorija ir fan­tastiska, bet labāk izskaidrot es to ne­varu.

— Kādēļ fantastiska? — iebilda profesors Kezens. — Tagad mēs skaidri zinām, ka Vi­sumā mīt loti daudz saprātīgu būtņu, tātad arī tās droši vien būvē kosmosa kuģus. Grūti, protams, izskaidrot faktu, kādēļ tās līdz šim nav apmeklējušas Zemi. Daži zinātnieki uz­skata, ka mūs pagātnē apciemojuši viesi no citām pasaulēm, bet tas bijis pirms tik dau­dziem gadu tūkstošiem, ka nav palicis ne­kādu pierādījumu. Tagad ir izdevība tos iegūt

— Ko jūs domājat darīt?

— Šobrīd mēs nevaram darīt neko. Es esmu izvaicājis Einaru — viņam nav ne jaus­mas. kur tas viss noticis. Mums jādabū rokā kāds no šiem delfīnu stāstniekiem un jā­pieraksta visa teika. Jācer, ka tā mēs iegū­sim sīkākas ziņas. Ja aptuveni zināsim ra­jonu, tad varēsim precīzi noteikt vraka at­rašanās vietu ar Geigera skaitītājiem — pat pēc desmit tūkstošiem gadu. Bet es baidos viena.

— Un tas būtu?

— Zobenvaļi, iespējams, aprijuši šo stāst­nieku kopā ar visu teiku. Tādā gadījumā mēs nekad neuzzināsim patiesību.

Nekad vēl neviens salas apmeklētājs nebija uzņemts ar tik dažādu jūtu sajaukumu. Visi, kas vien tobrīd nebija jūrā, sapulcējās ap ba­seinu, kad no dienvidiem, no Tasmānijas vaļu pētniecības stacijas ieradās lielais transporta helikopters.

Tas palika nekustīgi karājamies virs ba­seina, un tā propelleru radītā gaisa plūsma veidoja uz ūdens virsmas fantastiskus, mai­nīgus zīmējumus. Tad atvērās lūkas helikop­tera vēderā, un no tām lēni laidās lejup liels,

virvēs iekārts maiss. Kad tas skāra ūdens virsmu, atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzie­nam, gaisā uzšāvās ūdens šļakatas un pu­tas — un maiss bija tukšs.

Toties pa baseinu, to pētīdams, ātri riņķoja lielākais un negantākais radījums, kāds jeb­kad bija redzēts Delfīnu salā.

Džonijs, pirmo reizi ieraugot zobenvaļi, to­mēr bija nedaudz vīlies. Lai gan tas lielumā pārspēja jebkuru delfīnu, zēns bija gaidījis kaut ko vairāk. Tikko helikopters bija projām un varēja atkal normāli sarunāties, Džonijs pateica to Mikam.

— Tā ir mātīte, — Miks atbildēja. — Tās ir divreiz mazākas par tēviņiem, tādēļ nebrīvē uzturamas daudz vieglāk. Šai te pietiks ar centneru zivju dienā.

Neskatoties uz savu pilnīgi saprotamo ne­patiku, Džonijam bija jāatzīst, ka dzīvnieks ir skaists. Ar raibo krāsojumu — balto pavēderi, melno muguru un lielajiem, baltajiem planku­miem aiz acīm — zobenvalis izskatījās iespai­dīgi. Tieši šo plankumu dēļ to uzreiz iesauca par Sniegpārsliņu.

Pabeigusi baseina pārmeklēšanu, Snieg- pārsliņa sāka iepazīties ar apkārtējo pasauli. Viņa izbāza no ūdens savu masīvo galvu, pa­lūkojās pūlī ar caururbjošu, gudru skatienu un slinki pavēra rīkli.

Redzot šos drausmīgos, asām naglām lī­dzīgos zobus, pūlī atskanēja atzinīga mur­mināšana. Sniegpārsliņa, iespējams, saprata, kādu iespaidu atstājusi, jo nožāvājās vēlreiz,

atplezdama rīkli vēl platāk un ļaudama la­bāk aplūkot savu baismīgo zobu rindas. Del­fīniem ir mazi adatveida zobi, kas domāti ti­kai zivju saķeršanai, pirms viņi tās norij tā­pat veselas, bet šie bija paredzēti tādam pa­šam nolūkam kā haizivs zobi. Tie viegli va­rēja pārkost roni, delfīnu vai arī cilvēku.

Tagad, kad sala bija ieguvusi zobenvaļi, visi dega nepacietībā redzēt, ko profesors ar to darīs. Pirmās trīs dienas viņš to lika mierā, lai Sniegpārsliņa pierastu pie jaunajiem ap­stākļiem un atjēgtos no ceļojumā pārciestā uztraukuma. Tā kā viņa jau vairākus mēne­šus bija dzīvojusi nebrīvē un bija pieradusi pie cilvēkiem, tad drīz vien nomierinājās un ar prieku pieņēma visu, ko tai deva, — gān dzīvas, gan beigtas zivis.

Zobenvaļa barošanu uzņēmās Mika ģi­mene, sevišķi viņa tēvs Džo Nauru, kā arī tē­vocis Stefens, «Lidojošās zivs» kapteinis. Kaut gan viņi to bija uzņēmušies tikai tādēļ, lai piepelnītos, tomēr drīz vien viņiem tas ie­patikās. Sniegpārsliņa bija ne vien gudra — tas nevienu nepārsteidza, — bet arī- labsir­dīga, ko gan nevarēja gaidīt no zobenvaļa. Sevišķi tā pieķērās Mikam, izrādīja acīm re­dzamu patiku, kad viņš atnāca pie baseina, un vilšanos, kad viņš gāja projām, neko viņai neiedevis.

Pārliecinājies, ka Sniegpārsliņa pilnīgi iejutusies jaunajā dzīves vietā un interesējas par dzīvi, profesors sāka savu pirmo eksperi­mentu, pārraidot pa hidrofoniem dažas vien­kāršas frāzes delfīnu valodā un novērojot, kā dzīvnieks uz tām reaģē.

Vispirms Sniegpārsliņa sāka mežonīgi šau­dīties pa baseinu, meklējot skaņu avotu. Ne­bija šaubu — delfīnu balsis viņai saistījās ar barību, un viņa domāja,- ka klāt pusdienu laiks.

Tomēr jau pēc dažām minūtēm Sniegpār­sliņa saprata, ka ir izjokota, ka baseinā nav neviena delfīna. Tagad viņa uzmanīgi ieklau­sījās skaņās, bet vairs nemēģināja meklēt, no kurienes tās rodas. Profesora Kezena cerības, ka viņa atbildēs uz delfīnu balsīm savā va­lodā, nepiepildījās — Sniegpārsliņa tiepīgi klusēja.

Tomēr profesors bija guvis zināmas sek­mes «orkānā» — zobenvaļu valodā, lietojot to balsu ierakstus magnetofona lentē. OS­KARA nekļūdīgā elektroniskā atmiņa pa­līdzēja viņam šajā ierakstu masā atrast del­fīnu valodai līdzīgus vārdus. Tādu nebija ma­zums. Piemēram, dažu zivju nosaukumi ska­nēja vienādi kā zobenvaļu, tā delfīnu valodā. Iespējams, ka abas valodas, līdzīgi angļu un vācu vai franču un itāļu valodām, bija cē­lušās no kāda kopīga sena celma. Profesors Kezens cerēja, ka tā tiešām ir, jo tas ļoti at­vieglotu viņa darbu.

Viņš nebija sevišķi apbēdināts par Snieg- pārsliņas nevēlēšanos sadarboties ar viņu, jo viņam attiecībā uz dzīvnieku bija citi plāni, kuri tiks realizēti neatkarīgi no tā, vai Snieg­pārsliņa sadarbosies ar cilvēku vai ne. Divas nedēļas pēc zobenvaļa ierašanās salā no In­dijas atbrauca grupa medicīniskās aparatū­ras speciālistu un sāka uzstādīt ap baseinu elektroniskas ierīces. Tikko viņi bija to pabei­guši, no baseina izlaida gandrīz visu ūdeni, un sašutusi Sniegpārsliņa bezpalīdzīgi palika guļot seklumā.

Tad pie darba ķērās desmit vīru ar dažām izturīgām virvēm un masīvu koka rāmi, kas bija paredzēts, lai noturētu dzīvnieka galvu nekustīgā stāvoklī. Sniegpārsliņa nepavisam nebija apmierināta ar šādu rīcību, un tas ne­patika arī Mikam, kuram bija nepārtraukti jāaplaista dzīvnieks ar ūdeni, lai pasargātu tā ādu no izžūšanas saulē.