Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Vakar es vispār neizgāju ārā, — Džo­nijs izvairīgi atbildēja.

— Par to es nebrīnos, jo vakar nepārtraukti lija. Es runāju par vidēju dienu.

— O, tikai pāris stundu.

— No rīta un pēcpusdienā, protams. Redzi, OSKARS tev izstrādājis jaunu nodarbību sa­rakstu. Tā lielāko daļu sastāda priekšmeti, kuros tu atpaliec. Baidos, ka stāvoklis vēl pasliktināsies, ja tu brauksi mums līdzi. Mēs būsim projām divas nedēļas, bet tu nedrīksti vairs zaudēt laiku.

Tā arī palika. Strīdēties nebija nozīmes, ja arī Džonijs būtu uzdrošinājies, jo viņš sa­prata, ka profesoram taisnība. Savā ziņā ko­raļļu sala nebija no labākajām vietām, lai mā­cītos.

Pagāja divas garas nedēļas, iekāms «Li­dojošā zivs» atgriezās, pabijusi vairākās kon­tinenta ostās. Kuģis bija aizbraucis līdz pa­šai Kuktaunai, kur 1770. gadā bija piestājis slavenais kapteinis Kuks, lai pielāpītu savu bojāto «Centību».

Laiku pa laikam pa radio pienāca ziņas par ekspedīcijas panākumiem, bet visos sīkumos to Džonijam atgriezies pastāstīja Miks. Tas, ka Miks aizbraucis, nāca tikai par labu Džo­nija mācībām, jo nebija neviena, kas viņu vi­linātu projām no skolotājiem un apmācoša­jām mašīnām. Šajās divās nedēļās viņš bija ievērojami progresējis, un profesors bija ļoti apmierināts.

Pirmais, ko Miks Džonijam parādīja, bija matēti balts, ovāls akmentiņš apmēram zirņa lielumā.

— Kas tas ir? — Džonijs vaicāja bez ma­zākā entuziasma.

— Tu nezini? — brīnījās Miks. — Tā ir pērle. Pie tam gluži laba.

Džonijs joprojām nesaskatīja Mika atra­dumā nekā sevišķa, bet viņš negribēja aiz­vainot draugu un izrādīt savu nezināšanu.

— Kur tu to atradi? — viņš jautāja.

— Ne jau es — to atrada Pegija Marlina ieplakā astoņdesmit asu dziļumā. Tur nav bi­jis neviens nirējs — tas ir pārāk bīstami, pat ar moderno aparatūru. Reiz pēc tam, kad tē­vocis Henrijs seklā ūdenī parādīja delfīniem, kādas izskatās sudrablūpu gliemežnīcas, Pe­gija, Suzija un Einars izvilka pāris centneru. Profesors saka, ka tās segšot visus ceļojuma izdevumus.

— Kas — šī pērle?

— Nē taču, muļķīt, gliemežnīcas. Tas jo­projām ir vislabākais materiāls pogām un nažu spaliem, bet austeru fermas nespēj tās saražot pietiekamā daudzumā. Profesors uz­skata, ka daži simti trenētu delfīnu var no­drošināt gliemežnīcu ieguvi rūpnieciskā mē­rogā.

— Vai bojā gājušus kuģus neatradāt?

— Ap divdesmit, bet lielākā daļa no tiem jau bija atzīmēti Admiralitātes kartēs. Bet svarīgāko eksperimentu mēs veicām ar Gladstonas zvejas traleriem: mēs iedzinām tieši viņu tīklos divus tunzivju barus.

— Varu iedomāties, kā viņi priecājās.

— Ne visai. Viņi neparko neticēja, ka to paveikuši delfīni, bet apgalvoja, ka tas esot viņu elektrisko lauku un skaņu signālu no­pelns. Mēs jau nu zinām labāk un kādreiz, kad mūsu rīcībā būs vairāk trenētu delfīnu, to arī pierādīsim. Tad varēsim dzīt zivis, kur vien vēlēsimies.

Pēkšņi Džonijs atcerējās, ko profesors Ke­zens bija viņam teicis par delfīniem, pirmo reizi sastopoties. «Tie bauda lielāku brīvību, nekā mēs jebkad varam iedomāties uz zemes. Viņi nevienam nepieder un, jādomā, arī ne­kad nepiederēs.»

Vai tiešām tagad delfīni zaudēs savu brī­vību, un profesors Kezens, neskatoties uz saviem labajiem nodomiem, pie tā būs vai­nīgs?

To rādīs nākotne. Bet varbūt delfīni tomēr nav tik brīvi, kā cilvēks iedomājas? Džonijam neizgāja no prāta stāsts par zobenvali, kura vēderā atrasts ap divdesmit jūras tautas pār­stāvju atlieku.

Par brīvību, tāpat kā par jebko citu, ir jā­maksā. Varbūt delfīni ielaidīsies darījumā ar cilvēci, atdodot daļu savas brīvības par dro­šību? Daudzām nācijām jau bijis par to jāiz­šķiras, un ne vienmēr tas devis gaidīto rezul­tātu.

Profesors Kezens jau, protams, bija par to domājis — un ne tikai par to. Viņš vēl ne par ko neuztraucās, jo pagaidām tikai eksperi­mentēja un krāja faktus. Bija jāpieņem lē­mumi; cilvēku un delfīnu līgums, ko viņš ne­skaidri iztēlojās, vēl bija tālā nākotnē. Var­būt pat viņa mūžā šis līgums nemaz netiks parakstīts, — ja vien delfīni spēs to parakstīt. Bet kādēļ gan ne? Viņu mutes muskuli bija apbrīnojami kustīgi. To viņi bija pierādījuši, savācot un transportējot daudzus simtus sud- rablūpu gliemežnīcu. Profesora nākotnes plā­nos ietilpa arī iemācīt delfīnus ja ne rakstīt, tad vismaz zīmēt noteikti.

Daudz vairāk laika — iespējams, gadsim­tus — prasīs Jūras vēstures sastādīšana. Pro­fesoram sen jau bija aizdomas, ka delfīniem ir brīnišķīga atmiņa, un tagad viņš par to bija pārliecināts. Kad vēl nebija izgudrota rakstība, cilvēki tāpat paturēja galvā savu pagātni. Menestreli un bardi iegaumēja mil­joniem vārdu, un katra paaudze tos saņēma mantojumā no iepriekšējās. Viņu dziedātās dziesmas, leģendas par dieviem, varoņiem un lielām kaujām aizvēsturiskos laikos bija faktu un izdomas sajaukums. Bet fakti bija, vajadzēja tikai tiem piekļūt. Tā, piemēram,

Slīrnanis 19. gadsimtā aizrakās līdz Trojai, ko klāja trīs tūkstoš gadu kultūras slānis, un pierādīja, ka Homērs teicis patiesību.

Arī delfīniem bija savi stāstnieki, lai gan profesoram pagaidām nebija izdevies nodibi­nāt sakarus ar kādu no tiem. Einars spēja vis­pārējos vilcienos atkārtot dažus nostāstus, kurus tas bija dzirdējis savā jaunībā. Pārtul­kojis tos, profesors Kezens pārliecinājās, ka šīs delfīnu leģendas satur informāciju, kāda nekur citur nav atrodama. Tās sniedzās pa­gātnē daudz tālāk par jebkuru cilvēku mītu vai leģendu, un dažas no tām skaidri norā­dīja uz ledus laikmetiem, bet pēdējo no tiem no mūsu dienām taču šķir septiņpadsmit tūk­stoš gadu.

Kāda teika bija tik neparasta, ka profesors Kezens neticēja sava tulkojuma pareizībai. Viņš iedeva lenti doktoram Keitam un pa­lūdza, lai pēdējais to izanalizē patstāvīgi.

Keitam, kurš neprata delfīnu valodu ne tuvu tik labi kā profesors, bija vajadzīgs gan­drīz mēnesis, lai no šī stāsta kaut ko izlobītu. Pat tad viņš atstāstīja savu versiju tik negri­bīgi, ka profesoram Kezenam bija burtiski jā­izvelk katrs vārds.

— Tā ir loti sena leģenda, — doktors Keits iesāka. — Einars to atkārto vairākas reizes. Un liekas, ka tā atstājusi uz delfīniem milzīgu iespaidu, jo viņi uzsver, ka ne pirms tam, ne arī vēlāk nekas līdzīgs nav noticis. Cik es sa­protu, delfīnu bars peldējis naktī projām no kādas lielas salas, kad pēkšņi kļuvis gaišs kā dienā un «saule kritusi lejup no debesim». Par šo frāzi es esmu pilnīgi drošs. «Saule» iegri­musi" ūdenī un nodzisusi; vismaz kļuvis at­kal tumšs. Bet jūrā peldējis kāds milz T gs priekšmets — 128 delfīnu garumā. Vai tik tālu es nekļūdos?

Profesors Kezens pamāja.

— Piekrītu visam, izņemot skaitli. Man iz­nāca 256, bet tas nav tik svarīgi. Nav šaubu, ka priekšmets bijis milzīgs.

Profesors bija atklājis, ka delfīni skaitī­šanā lieto pāru sistēmu. To arī varēja sagai­dīt, jo tiem taču ir tikai divi «pirksti» — as­tes spuras, uz kurām skaitīt. Vinu apzīmējumi 1, 10, 100, 1000, 10 000 atbilst' 1, 2, 4, 8, 16 cilvēku decimālajā sistēmā. Tā 128 un 256 viņu valodā ir skaisti apaļi skaitļi, kas izsaka aptuvenu lielumu, nevis precīzus izmērus.

— Delfīni bija izbiedēti un turējās tālāk no priekšmeta, — turpināja doktors Keits. — Guļot uz ūdens, tas izdeva savādas skaņas. Einars dažas no tām atdarināja, un man tās atgādināja elektromotoru vai kompresoru troksni.