Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

īstenībā notika citādi — delfīni vienkārši atsacījās atstāt baseinu. Kad atvērās slūžas, tie papeldēja kādu gabalu pa kanālu uz jūras pusi, tad kā bultas metās atpakaļ, it kā bai­dīdamies, ka slūžas aizvērsies un viņi paliks ārpusē.

— Es zinu, kas par lietu, — nicīgi sacīja Miks. — Viņi ir tā pieraduši, ka mēs tos ba­rojam, ka kļuvuši pārāk slinki, lai paši ķertu zivis.

Pa daļai tā bija patiesība, bet tas vēl ne­bija viss izskaidrojums. Kad profesors Ke­zens lika Džonijam peldēt pa kanālu uz jūru, delfīni viņam sekoja. Zēnam pat nevajadzēja lietot komunikatoru.

Baseinā vairs neviens rfepeldēja, jo profe­sors Kezens bija paredzējis to izmantot ci­tiem mērķiem, ko pārējie pat nenojauta. Katru rītu tūlīt pēc nodarbībām skol a Miks un Džo­nijs satika abus delfīnus un devās ārā uz rifu. Parasti viņi ņēma līdzi Mika akvaplānu, ko izmantoja par peldošu bāzi, uz kuras viņi va­rēja novietot savas lietas un noķertās zivis.

Džonijs uzzināja šausmīgu stāstu par to, kā Miks sēdējis uz šī paša akvaplāna un ap­kārt līkumojusi tīģerhaizivs, cenzdamās no­kost gabalu no trīsdesmit mārciņu smagās barakudas, kuru viņš bija nodūris un viegl­prātīgi atstājis Šūpojamies ūdenī.

— Ja gribi ilgi nodzīvot Lielajā Barjeru rifā, — viņš noteica, — tikko esi nodūris zivi, tūlīt velc to ārā. Austrālijas haizivis ir ne­lietīgākās pasaulē — tās katru gadu iznīcina trīs četrus nirējus.

Cik patīkami! Džonijs prātoja, cik ilgā laikā haizivs varētu pārgrauzt Mika divas collas biezo stikla-putuplasta akvaplānu, ja vien tā īsti ķertos pie tā …

Bet Suzijas un Sputņika pavadībā varēja nebaidīties no haizivīm; viņi Dat reti tās re­dzēja. Abu delfīnu klātbūtne radīja brīniš­ķīgu drošības sajūtu, kādu atklātā jūrā vel nebija piedzīvojis neviens nirējs. Sad tad Su- zijai un Sputņikam pievienojās Einars un Pe- gija, un reiz viņus pavadīja pat vesels bars, kurā bija vismaz piecdesmit dzīvnieku. Tas jau nu bija par daudz — ūdens bija tā pārpil­dīts, ka redzamība līdzinājās nullei. Džonijs tomēr nespēja nospiest taustiņu UZ PRIEK­ŠU, lai neaizvainotu delfīnus.

Viņš bija gana peldējis seklajos ezeriņos lielajā koraļļu plato, kas ieskāva salu, bet ienirt no rifa malas bija 'daudz bīstamāk. Odens dažreiz bija tik dzidrs, ka Džonijam li­kās — viņš peld gaisā bez jebkāda atbalsta. Palūkojoties lejup, viņam šķita, ka starp viņu un zobainajiem koraļļiem četrdesmit pēdu ze­māk nav nekā, un atlika tikai drošināt sevi ar domu, ka nokrist nav iespējams.

Dažviet lielais, salu ietverošais rifs pēkšņi nobeidzās ar gandrīz vertikālu koraļļu sienu. Bija aizraujoši lēni laisties lejā gar šo krauju, izbiedējot spilgti izkrāsotās zivis, kas miti­nājās tās plaisās un padziļinājumos. Vēlāk Džonijs vairākkārt mēģināja atrast Institūta katalogos iespaidīgākos no rifa iemītniekiem, bet parasti tiem nebija vienkāršu apzīmējumu, tikai sarežģīti latīņu nosaukumi.

Daudzās vietās no jūras dibena gandrīz līdz pašai ūdens virspusei pacēlās atsevišķas smailas klintis, kuras Miks sauca par kārtīm. Džonijam tās atgādināja Lielā kanjona ro­bainos klinšu veidojumus. Tomēr šie te bija nevis radušies erozijas rezultātā, bet gan tādi izauguši, jo sastāvēja no neskaitāmu koraļļu atliekām. Dzīvs bija tikai plāns slānis pašā virspusē, pārējo veidoja nedzīva kaļķak­mens masa, kas svēra vairākas tonnas un sniedzās desmit divdesmit pēdu augstumā. Sliktas redzamības apstākļos zem ūdens, pie­mēram, pēc vētras vai ljetus gāzes, bija sa­traucoši uzdurties šādam akmens briesmo­nim, kas pilnīgi negaidot iznira no miglas.

Daudzus no tiem bija izrobojušas alas, kas vienmēr bija apdzīvotas. Nebija gudri līst tādā alā, iepriekš nenoskaidrojot, kas tajā mīt. Varēia uzdurties murēnai, kas nepār­traukti plātīja savus drausmīgos žokļus, vai arī draudzīgi noskaņotajām, tomēr bīstama­jām zivīm-skorpioniem, kas vēdināja savas indīgās adatas līdzīgi uzbudinātam tītaram, kad tas sacēlis spalvas. Ja ala bija liela, tajā parasti uzturējās klinšu menca vai jūras asa­ris. Sīs zivis, lai gan bija daudz lielākas par Džoniju, bija gluži nekaitīgas un pašas sa­traukti bēga. ia tām tuvojās.

Pārsteidzoši īsā laikā zēns iemācījās pazīt atsevišķas zivis un zināja arī, kur tās atrast. Jūras asari nekad neaizmaldījās tālu no sa­vām alām, un Džonijs drīz vien sāka uzska­tīt dažus no tiem par draugiem. Kādam rētām klātam veterānam apakšlūnā biia ieķēries makšķerāķis, pie kura vēl biia palicis gabals auklas. Pēc sava bēdīgā piedzīvojuma ar cil­vēkiem tas nebūt ņeizturēiās naidīgi un pat atļāva Džonijam piepeldēt tik tuvu, ka viņš varēja to noglāstīt.

Jūras asari, murēnas un zivis-skorpioni bijā' pastāvīgi iemītnieki šajā rajonā, kuru Džo­nijs sāka arvien vairāk iepazīt un iemīlēt. Bet dažkārt no dziļajiem ūdeņiem šeit iepeldēja negaidīti un uztraucoši viesi. Tādēļ jau arī rifs bija tik pievilcīgs, ka nekad nevarēja zi­nāt, ar ko katru reizi iznāks sastapties, lai gan to pašu vietu esi apmeklējis jau desmi­tiem reižu un pazīsti kā savus piecus pirkstus.

Visbiežāk, protams, rifu apciemoja haizi­vis. Džonijs nekad neaizmirsa savu pirmo sa­stapšanos ar haizivi reiz, kad viņi bija pame­tuši savus pavadoņus un izpeldējuši jūrā stundu agrāk nekā parasti. Viņš pat nepama­nīja to tuvojamies, tā parādījās pēkšņi kā pe­lēka, ideālas plūdlīnijas formas torpēda, lēni un bez piepūles slīdot uz viņa pusi. Haizivs bija tik skaista un gracioza, ka briesmas ne­nāca ne prātā. Tikai kad to no zēna šķīra ap divdesmit pēdu, viņš nobažījies ar acīm sa­meklēja Miku. Draugs atradās tieši virs viņa un mierīgi vēroja situāciju, tomēr turot gata­vībā harpūnu.

Kā visas haizivis arī šī bija vienkārši ziņ­kārīga. Tā aplūkoja Džoniiu ar saltām, stin­gām acīm, kas tik loti atšķīrās no delfīnu draudzīgajām, gudrajām acīm, un desmit pēdu atstatumā nogriezās pa labi. Zēns skaidri saredzēia zivi-loci, kas peldēja tai pa priekšu, un piesūcekni uz haizivs muguras — šo bezbiļetnieku, kas ceļo pa okeānu bez mak­sas.

Ja nirējs sastop haizivi, atliek tikai to no­vērot, neko neuzsākot cerībā, ka arī tā iztu- rosies tāpat. Ja cilvēks nezaudē galvu, hai­zivs parasti aiziet. Bet, ja neiztur un mēģina bēgt, tad tas ir vienkārši muļķīgi, jo haizivs bez mazākās piepūles attīsta trīsdesmit, turpretī nirējs — tikai trīs jūdžu ātrumu stundā.

Daudz nepatīkamāki par jebkuru haizivi bija barakudu bari, kas klejoja gar rifa malu. Pirmo reizi pamanījis, ka visapkārt viņam ūdenī šaudās sudrabaini pīķi ar naidīgām acīm un plēsīgi izvirzītiem žokļiem, Džonijs juta lielu atvieglojumu, zinot, ka augšā uz ūdens šūpojas akvaplāns. Barakudas nebija sevišķi lielas — to garums nepārsniedza trīs pēdas, bet barā to bija simtiem un tas vei­doja riņķveida sienu, kuras centrā atradās Džonijs. Lai labāk varētu aplūkot zēnu, ba­rakudas meta spirālveida lokus ap viņu, ar­vien vairāk tuvodamās, līdz beidzot Džonijs neredzēia neko citu kā tikai to spīdīgos ķerme­ņus. Lai gan viņš vēcināja rokas un kliedza ūdenī, tas viss neatstāja uz zivīm nekādu iesnaidu: tās laiski pētīja zēnu, bet tad bez jebkāda redzama iemesla apsviedās un pa­zuda zilajā krēslā.

Džonijs iznira virspusē, pieķērās pie akva- plāna un sāka satraukti apspriesties ar Miku. Ik pēc brīža viņš iebāza galvu ūdenī, lai pārliecinātos, vai vilku bars nav at­griezies.