Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

«Kā tagad rīkosies Suzija un Sputņiks?» domāļ'a Džonijs, nospiezdams taustiņu.

Delfīni pasmējās par viņu. Dzīvnieki zināja, ka tā ir rotaļa, un nelāvās piemuļķoties. Dzīv­nieku reakcija bija daudz straujāka nekā cilvē­kam, viņi pazina katru baseina collu, un, ja tie­šām draudētu briesmas, viņi tās būtu pama­nījuši daudz agrāk, nekā cilvēka gausais sa­prāts spētu tos brīdināt.

Te profesors Kezens pieļāva nelielu taktis­ku kļūdu, likdams Džonijam atsaukt iepriek­šējo signālu ar jaunu — BRIESMU NAV.

Abus delfīnus acumirklī pārņēma traks, pa­nikai līdzīgs satraukums. Viņi drāzās pa ba­seinu, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens gandrīz sešas pēdas, un joņoja garām Džoni­jam tik ātri un tik tuvu, ka viņš baidījās, ka tie nejauši viņu taranēs. Šī izrāde ilga vai­rākas minūtes. Pēc tam Suzija izbāza galvu no ūdens un, pagriezusies pret profesoru, iz­grūda kaut ko nelaipnu. Tikai tagad skatītāji saprata, ka delfīni par viņiem uzjautrinā­jušies.

Atlika pārbaudīt vēl vienu signālu. Vai del­fīni to noturēs par joku vai uzņems nopietni? Profesors Kezens pavēcināja kartīti PALĪGĀ!. Džonijs nospieda taustiņu un grima dibenā, izteiksmīgi laizdams burbuļus.

Divi pelēki meteori metās pie viņa. Zēns sajuta stingru, bet maigu grūdienu, kas iz­nesa viņu virspusē. Pat ja Džonijs būtu vēlē­jies, viņš nebūtu varējis palikt zem ūdens — delfīni turēja viņu tā, lai galva atrastos virs­pusē, tāpat kā viņi mēdza turēt savus ievai­notos ciltsbrāļus. Vai nu šis PALĪGĀ! bija patiess vai ne, riskēt delfīni tomēr nevē­lējās.

Profesors māja, aicinādams Džoniju, un viņš peldēja atpakaļ uz malu. Bet nu delfīnu draiskulība likās pārgājusi arī uz viņu. Ne­valdāmā priekā zēns nonira līdz baseina di­benam, apmeta ūdenī salto un pagriezās uz muguras, ar seju uz augšu. Viņš pat sāka atdarināt dzīvnieku kustības, turot kopā kā­jas ar pleznām un cenšoties līdzīgi tiem locīt visu ķermeni. Lai gan pa daļai tas viņam iz­devās, tomēr ātrums nesasniedza ne desmito daļu no tā, kādu attīstīja Suzija un Sputņiks.

Delfīni pavadīja viņu visu atpakaļceļu, šad tad maigi pieskardamies zēnam. Viņš saprata, ka vismaz šo abu dēļ viņ^m nekad nebūs jā­nospiež taustiņš ar uzrakstu DRAUGS.

Kad Džonijs izrāpās no baseina, profesors Kezens apkampa viņu kā sen gaidītu dēlu; pat doktors Keits zēnam par pārsteigumu centās viņu piekļaut sev ar kaulainajām ro­kām, tā ka viņam nācās ātri pabēgt sāņus, lai izvairītos. Tiķko viņi bija atstājuši klusuma joslu, abi zinātnieki sāka pļāpāt kā uztraukti skolnieki.

— Pārāk labi, lai ticētu, ka tā ir īste­nība, — teica doktors Keits. — Visu laiku viņi reaģēja ātrāk par mums!

— Es to ievēroju, — atteica profesors. — Nezinu, vai viņi aptver labāk nekā mēs, bet ātrāk jau nu noteikti.

— Vai nākamreiz es nevarētu izmēģināt šo ierīci, profesor? — žēlabaini jautāja Miks.

— Jā, — profesors Kezens tūlīt atbil­dēja. — Tagad mēs zinām, ka ar Džoniju viņi sadarbosies katrā laikā, bet mums jāredz, kāda būs viņu attieksme pret citiem cilvēkiem. Es jau iztēlojos speciāli apmācītu delfīnu ni­rēju komandas, ka.s pavērs mums jaunas ie­spējas jūras pētīšanā, nogrimušu vērtību iz­celšanā … o, un vēl daudzos citos darbos!

Kad profesora entuziasms bija sasniedzis kulmināciju, viņš aprāvās.

— Nupat es atcerējos tos divus vārdus, kuru komunikatoram vēl trūkst. Mums tie ne­kavējoties jāiegravē.

— Un kādi tie būtu? — jautāja doktors Keits.

— LUDZU un PATEICOS, — atbildēja profesors.

Jau vairāk nekā simt gadu Delfīnu salā klīda leģenda. Džonijs, protams, ar laiku būtu to dzirdējis, bet gadījās tā, ka viņš pats no­kļuva tai uz pēdām.

Lai saīsinātu ceļu, zēns gāja cauri mežam, kas klāja trīs ceturtdaļas salas, un, kā pa­rasti, ceļš nebūt neizrādījās īss. Nogājis no taciņas, viņš tūlīt pazaudēja virzienu panda- nusu un pizoniju biezoknī un ik uz soļa līdz ceļiem stiga smilšainajā augsnē, kurā alba- trosi bija izurbinājuši alas.

Bija savādi justies «pazudušam» tikai dažu simtu pēdu atstatumā no biezi apdzīvotā cie­mata un draugiem. Džonijs viegli varēja sevi iztēloties pašā plašu džungļu vidienē, tūksto­šiem jūdžu no civilizācijas. Te bija īsta mūža­meža vientulība un noslēpumainība, bet ne­bija briesmu, jo zēns zināja, ka, lai ietu kurp iedams, piecās minūtēs viņš izkļūtu no nelielā mežiņa. Tiesa, viņš neiznāktu tur, kur bija vēlējies, bet uz tik niecīgas saliņas tam nebija nozīmes.

Pēkšņi Džonijs pamanīja kaut ko savādu šajā džungļu stūrītī, kur viņš bija iemaldī­jies. Koki bija mazāki un auga tālāk cits no cita nekā citur. Parlaidis §katienu apkārtnei, viņš saprata, ka šeit kādreiz bijis attīrīts kla- jumiņš. Ļaudis to pametuši jau sen, un tas paguvis atkal gandrīz pilnīgi aizaugt. Vēl pēc pāris gadiem no tā nebūtu vairs ne mi­ņas.

«Kas gan šeit varētu būt dzīvojis,» Džo­nijs prātoja, «kad radio un aviācija vēl nebija nodrošinājuši Lielajam Barjeru rifam sakarus ar pārējo pasauli? Noziedznieki? Pirāti?»

Džonijam galvā šaudījās cita par citu ro­mantiskākas idejas, un viņš sāka taustīties starp koku saknēm cerībā kaut ko atrast.

Sākotnējā degsme ātri atslāba, un Džoni­jam jau ienāca prātā, ka tas viss ir tikai iedo­mas, kad viņš pēkšņi uzdūrās nokvēpušiem akmeņiem, ko pa pusei sedza lapas un zeme. «Pavards!» viņš nosprieda un turpināja mek­lēt ar divkāršu sparu. Drīz vien viņš atrada dažus sarūsējušus dzelzs gabalus, tasīti bez osas un salauztu karoti.

Tas bija viss. Lai gan tie nebija nekādi dār­gumi, tomēr liecināja, ka senos laikos te dzī­vojuši civilizēti cilvēki, nevis mežoņi. Neviens taču nebrauks uz Delfīnu salu tikai piknikā — tā atradās pārāk tālu no kontinenta. Lai kas būtu bijuši šie ļaudis, šādai rīcībai noteikti bijis svarīgs iemesls.

Karoti par piemiņu paņēmis līdzi, Džonijs atstāja laukumiņu un desmit minūtes vēlāk jau bija krastmalā. Tagad vajadzēja uzmeklēt Miku. Džonijs to atrada klasē pašlaik bei­dzam matemātikas programmas otrās daļas trešo lenti. Tikko Miks bija pabeidzis un iz­slēdzis apmācošo mašīnu, parādīdams tai garu degunu, Džonijs izvilka karoti un izstās­tīja, kur to atradis.

Viņam par izbrīnu Miks pilnīgi pārvērtās.

— Labāk nebūtu to aizticis, — viņš teica. — Nes atpakaļ.

— Kādēļ? — Džonijs izbrīnā vaicāja.

Miks pilnīgi apmulsa. Viņš ar savām lie­lajām kājām mīņājās uz spožās plastmasas grīdas un izvairījās no tiešas atbildes.

— Protams, — viņš sacīja, — es neticu spo­kiem pa istam, tomēr tumšā naktī negribētu tur atrasties.

Džonija ziņkārība sasniedza augstāko pa­kāpi, bet viņš saprata, ka jāļauj draugam iz­stāstīt visu tā, kā viņš pats vēlas. Miks vis­pirms aizveda Džoniju uz sakaru mezglu, iz­sauca Brisbenas muzeju un pateica pāris vārdu Kvinslerfdas vēstures nodaļas vadītāja palīgam.

Pēc dažām sekundēm uz televizora ekrāna parādījās savāds priekšmets. Tā bija neliela dzelzs tvertne jeb cisterna, kuras laukums bija apmēram četras kvadrātpēdas un dziļums — divas pēdas. Tvertne atradās stikla ekspozī­ciju skapī, un tai blakus gulēja divi primitīvi airi.

— Kā tu domā, kas tas ir? — jautāja Miks.

— Izskatās pēc ūdens tvertnes, — atteica Džonijs.