Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Jā, — Miks novilka, — bet tā kalpoja arī par laivu. Pirms simt trīsdesmit gadiem trīs cilvēki ar to atstāja šo 'salu.

— Trīs cilvēki — tik mazā laiviņā!

— Viens no viņiem, jāsaka gan, bija zīdai­nis. Pieaugušie bija Mērija Votsone un viņas pavārs, ķīnietis, kura vārds bija A .. ., tālāk neatceros.

Stāstam risinoties tālāk, Džonijs domās pārcēlās atpakaļ, laikmetā, ko viņš tikai ar pūlēm spēja iztēloties. Tas tomēr nebija ne­maz tik sen — 1881. gadā, tikai pirms pusotra gadsimta. Toreiz jau eksistēja telefons un tvaika mašīnas un jau bija piedzimis Alberts Einšteins. Bet kanibāli joprojām braukāja sa­vās kaujas kanoe gar Lielo Barjeru rifu.

Par spīti visam kapteinis Votsons, kurš bija nesen apprecējies, apmetās Delfīnu salā uz dzīvi. Viņš vāca un pārdeva jūras gurķus jeb beche-de-mer — neglītus, desām līdzīgus ra­dījumus, kas laiski pārvietojās katrā koraļļu ezeriņā. Ķīnieši labi maksāja par to izžāvē­tajām ādām, ko tie lietoja kā ārstniecības līdzekli.

Drīz beche-de-mer krājumi salābija izsī­kuši, un kapteinis devās tos meklēt arvien tā­lāk no mājām. Viņš ar savu nelielo kuģīti bija projām nedējām ilgi, atstājot mājas un jaun- piedzimušo dēlu sievai, kurai palīdzēja divi ķīniešu kalpotāji.

Reiz kapteiņa prombūtnes laikā salā izcē­lās mežoņi. Viņi nogalināja vienu kalpotāju un otru smagi ievainoja, līdz Mērija Votsone ar bisi un revolveri tos aiztrieca. Tomēr viņa saprata, ka mežoņi atgriezīsies, bet viņas vīra kuģis būs projām vēl veselu mēnesi.

Stāvoklis bija bezcerīgs, bet Mērija Vot­sone bija drošsirdīga un atjautīga sieviete. Viņa nolēma bēgt no salas kopā ar zīdaini un kalpotāju nelielā dzelzs tvertnē, ko lietoja beche-de-mer vārīšanai, cerot, ka viņus uz­ņems kāds no kuģiem, kuri kursēja gar rifu.

Mērija apgādāja savu mazo, nestabilo ku­ģīti ar pārtiku un ūdeni un sāka irties projām no mājām. Kalpotājs bija smagi ievainots un gandrīz neko nevarēja palīdzēt, bez tam viņai nepārtraukti bija jārūpējas par četrus mēne­šus veco dēlēnu. Tikai vienā ziņā viņai lai­mējās — bija pilnīgs bezvējš, citādi ceļojums nebūtu ildzis ne desmit minūtes.

Otrā dienā viņi izcēlās uz tuvākā rifa un palika tur divas dienas, cerēdami ieraudzīt kuģi. Tomēr neviens kuģis nerādījās, un tā ceļotāji atkal devās tālāk. Beidzot viņi sa­sniedza mazu saliņu četrdesmit divu jūdžu attālumā no ceļojuma sākuma punkta.

No šīs saliņas viņi ieraudzīja garāmbrau­cošu tvaikoni, bet neviens no turienes nepa­manīja misis Votsoni izmisīgi vicinām la­katu, kurā viņa tina mazo.

Viņi bija iztērējuši visu dzeramā ūdens krā­jumu, bet uz salas tā nebija. Tomēr viņi no­dzīvoja vēl četras dienas, lēni mirstot no slā­pēm, cerēdami uz lietu, kas tā ari nenolija, un uz kuģi, kas tā arī neparādījās.

Trīs mēnešus vēlāk garāmbraucoša šonera kapteinis gluži nejauši nosūtīja vīrus krastā pameklēt ko ēdamu. Tā vietā viņi atrada ķī­niešu pavāra līķi un biezoknī noslēpto dzelzs tvertni. Kamolā saritinājusies, tajā gulēja Mērija Votsone, joprojām turēdama rokās savu dēlēnu. Blakus gulēja astoņu dienu ilgā ceļojuma žurnāls, kurā bija aprakstīts viss līdz pat pēdējai dienai.

— Es to redzēju muzejā, — Miks ļoti svi­nīgi teica. — Tajā ir kāds pusducis no pie­zīmju grāmatiņas izplēstu lapu. Vēl tagad lielāko daļu var salasīt, un es nekad neaiz­mirsīšu pēdējo ierakstu. Tas ir pavisam īss: «Ūdens nav — esam pusdzīvi no slāpēm.»

Abi zēni ilgi klusēja. Tad Džonijs palūkojās uz salauzto karoti, ko viņš joprojām turēja rokā. Tas, protams, ir muļķīgi, bet viņš no­liks to atpakaļ — vienkārši aiz cieņas pret Mērijas Votsones drošsirdību. Viņš tagad sa­prata Mika un viņa tautiešu attieksmi pret varonīgās sievietes piemiņu. Tas arī izskaid­roja faktu, ka mēness naktīs ar daudz bagā­tāku fantāziju apveltītajiem saliniekiem likās, ka viņi redz jaunu sievieti dzelzs tvertnē ira­mies jūrā …

Tad Džonijam iešāvās prātā cita, daudz sa­traucošāka doma. Viņš pagriezās pret Miku, nezinādams, kā savu jautājumu ietērpt vār­dos. Bet tas arī nebija vajadzīgs, jo Miks pats atbildēja.

— Man šī lieta ļoti nepatīk, — viņš tei­ca, — kaut gan tas noticis tik sen. Redzi, es skaidri zinu, ka mana vectēva vectēvs palī­dzējis apēst otru ķinieti.

Tagad Džonijs un Miks mēdza katru dienu peldēt baseinā kopā ar abiem delfīniem, mē­ģinot noteikt, cik tālu sniedzas to saprāts un gatavība sadarboties ar cilvēkiem. Dzīvnieki pamazām pierada pie Mika un paklausīja pa­vēlēm, ko viņš noraidīja ar komunikatoru, bet to attieksme pret viņu joprojām nebija kļu­vusi draudzīga. Dažreiz delfīni pat mēģināja Miku nobiedēt, mezdamies uz viņu ar atviez- tiem zobiem un pēdējā brīdī pagriezdamies sāņus. Ar Džoniju viņi neko tādu neatļāvās, lai gan bieži vien knibināja viņa pleznas vai arī maigi berzās gar viņu, gaidīdami, ka viņš tos savukārt pakutinās vai noglāstīs.

Sis aizspriedums Miku uztrauca, viņš ne­kādi nesaprata, kādēļ gan Suzija un Sputņiks dod priekšroku tādam, kā viņš sprieda, «bāl- sejainam pundurim» kā Džonijs. Bet delfī­niem, tāpat kā cilvēkiem, ir savas emocijas, un par gaumi nestrīdas. Mikam paveicās vē­lāk, un tas notika tādā veidā, kādu neviens nepavisam nebija gaidījis.

Par spīti domstarpībām un strīdiem abi zēni bija cieši sadraudzējušies un gandrīz vienmēr turējās kopā. Miks bija kļuvis Džonijam par pirmo īsto draugu. Tam bija savi iemesli, lai gan Džonijs pats to neapzinājās. Tik agri zau­dējis savus vecākus, zēns bija baidījies no jauna kādam pieķerties, bet tagad, kad viņš bija sarāvis saites ar pagātni, tai gandrīz vairs nebija varas pār viņu.

Bez tam Miks tiešām bija apbrīnas vērts. Līdzīgi lielajam vairumam salinieku viņš bija teicami attīstīts fiziski; tas bija mantots no senčiem, kurus bija rūdījusi nepārtrauktā cīņa ar jūru. Miks bija veikls, gudrs un pie­sātināts zināšanām par tādām lietām, par ku­rām Džonijs nekad nebija dzirdējis. Mika trū­kumi bija nenozīmīgi — nepacietība un tiek­sme uz pārspīlējumiem un rupjiem jokiem, kas, starp citu, bieži viņam pašam sagādāja nepatikšanas.

Pret Džoniju viņš izturējās aizbildnieciski, gandrīz tēvišķīgi, kā spēcīgāks pret vājāku. Varbūt sirsnīgais salinieku zēns, kuram bija četri brāļi, trīs māsas un desmitiem krust­māšu, tēvoču, brālēnu, māsīcu, brāļadēlu un māsasmeitu, sajuta šī no otras pasaules ma­las atbēgušā bāreņa iekšējo vientulību.

Kopš Džonijs bija apguvis niršanas tehni­kas pamatus, viņš neatlaidīgi uzmācās Mi­kam ar lūgumu paņemt viņu līdzi aiz rifa, kur viņš varētu izmēģināt savas jaunās iemaņas dziļā ūdenī un starp lielām zivīm. Bet Miks nesteidzās. Lai gan viņš bija nepacietīgs sīkumos, svarīgās lietās tomēr rīkojas ar ap­domu. Viņš zināja, ka niršana mazā, drošā baseinā vai tuvu pie piestātnes nepavisam nav tas pats, kas peldēšana atklātā jūrā. Tur varēja atgadīties daudz kas: spēcīgas strau­mes, negaidītas vētras, haizivju uzbrukumi — jūra bija pilna pārsteigumu pat vispieredzē- jušākajam nirējam. Tā bija nežēlīga pret tiem, kuri kļūdījās, un otru izdevību sagā­dāja reti.

Džonijam izdevība radās pavisam negai­dīti. Par to bija jāpateicas Suzijai un Sputņi- kam. Profesors Kezens bija nolēmis, ka ir laiks atbrīvot delfīnus, lai tie paši pelna sev iztiku. Viņš nekad neturēja dzīvnieku pāri ilgāk par gadu, jo uzskatīja, ka tas ir netais­nīgi. Tie bija sabiedriski radījumi, kam nepie­ciešami sakari ar sev līdzīgiem. Vairums viņa audzēkņu, palaisti brīvībā, palika turpat salas tuvumā, un tos varēja katrā laikā pasaukt pa zemūdens skaļruņiem. Profesors bija pilnīgi pārliecināts, ka Suzija un Sputņiks rīkosies tāpat.