Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Tās tevi neaiztiks, — Miks pārliecināti noteica. — Kudas ir gļēvas. Tikko tu vienu nošausi, viss bars metīsies bēgt.

Džonijs nomierinājās un, sastopot baraku- das nākamo reizi, vairs nenobijās. Tomēr viņš jutās neomulīgi ik reizi, kad sidrabainie med­nieki ielenca viņu līdzīgi veselai kosmosa kuģu eskadrai, kas ieradusies no citas pasau­les. Ja nu kāda iedrošinās riskēt, tad viss bars …

Izpētīt rifu traucēja kāds svarīgs apstāk­lis — rifs bija pārāk liels. Vienkārši peldot, tā lielākā dala nebija pieejama, un līdz pat ap­vārsnim pletās rajoni, kur vispār neviens ne­bija bijis. Džonijs bieži vēlējās iekļūt dziļāk neizpētītajā teritorijā, bet neuzdrošinājās, jo varēja pietrūkt spēka atpakaļceļam. Bet reiz, kad viņi abi ar Miku noguruši peldēja atpakaļ, stumdami akvaplānu, uz kura atradās vismaz tūkstoš mārciņu zivju, viņam iešāvās prātā sarežģītā uzdevuma atrisinā­jums.

Miks ierosinājumu uzņēma skeptiski, lai gan atzina, ka ideja ir lieliska, — ja vien iz­dotos to īstenot.

— Nebūs viegli, — viņš sacīja, — izgata­vot iejūgu delfīnam. Viņi ir tik glumi, ka tas slīdēs nost.

— Man liekas, ka vajadzīgas elastīgas sa­kas, ko nostiprināt tieši priekšā peldspurām. Ja tās būs pietiekami platas un stingras, tās nekritīs nost. Bet nerunāsim par to, citādi mūs izsmies.

Padoms bija labs, bet neizpildāms. Visi gri­bēja zināt, kādēļ zēniem pēkšņi ievajadzējies porainās gumijas, elastīga auduma, neilona auklas un dīvainas formas plastmasas ga­balu. Nācās atklāt patiesību. Nebija nekādu cerību veikt pirmo mēģinājumu slepenībā, un, kad Džonijs uzlaikoja Suzijai iejūgu, salasī­jās neiedomājami daudz skatītāju.

Sprādzējot delfīnam apkārt siksnas, zēns laida gar ausīm jokus un padomus, kas nāca no pūļa. Suzija uzticējās Džonijam un nemaz nepretojās, būdama pārliecināta, ka viņš tai nenodarīs neko Jaunu. Tā bija savāda, jauna rotaJa, un viņa ilgojās ātrāk iepazīties ar tās noteikumiem.

Iejūgs aptvēra delfīna vārpstveida ķermeņa priekšdaļu, un Džonijs domāja, ka peldspu- ras un astes spura neļaus tam noslīdēt. Viņš nostiprināja siksnas ļoti rūpīgi, lai neaizsegtu elpošanas atveri galvas pakaļdaļā. Caur to delfīni elpo, izniruši virspusē, un tā automā­tiski noslēdzas, tiem ienirstot.

Džonijs piesēja iejūgam neilona auklas un spēcīgi parāva tās. Likās, ka nekas nav izkus­tējies. Tad zēns piestiprināja auklu otrus ga­lus Mika akvaplānam un uzrāpās uz tā.

Kad Suzija vilka viņu projām no krasta, pūlī atskanēja ironiski izsaucieni. Nevaja­dzēja dot nekādas pavēles: dzīvnieks, kā pa­rasti, ātri aptvēra, ko Džonijs vēlas.

Pēc simt jardiem zēns nospieda komunika­tora taustiņu PA KREISI. Suzija reaģēja precīzi un nekavējoties. Viņš nospieda taus­tiņu PA LABI, un delfīns atkal paklausīja. Akvaplāns jau tā virzījās ātrāk, nekā viņš varētu papeldēt, bet Suzija neizrādīja nekādu redzamu piepūli.

Viņi uzņēma virzienu uz atklātu jūru. Džo­nijs nomurmināja: «Es viņiem parādīšu!» un deva signālu ĀTRI. Akvaplāns palēcās un drāzās pa viļņiem, Suzijai uzņemot ātrumu. Džonijs nedaudz pavirzījās atpakaļ, un tagad akvaplāns šāvās uz priekšu, kā nākas, nearot ar priekšgalu ūdeni. Džonijs bija ļoti sa­traukts un lepns uz sevi. Interesanti, cik ātri viņš peldēja? Vispār Suzija spēja attīstīt trīs­desmit jūdžu ātrumu stundā, bet tagad, pat velkot akvaplānu un ņemot vērā, ka iejūgs zināmā mērā traucē, tās ātrums droši vien sasniedza piecpadsmit vai divdesmit jūdžu. Tas nebija maz, ja gulēja vienā līmenī ar ūdeni un šļakatas sitās sejā.

Pēkšņi kaut kas noplīkšķēja, akvaplāns rā­vās uz vienu pusi, Džonijs aizlidoja uz otru. Sprauslādams izniris virspusē, viņš pārlieci­nājās, ka nekas nav salauzts, — Suzija tikai bija izsprāgusi no iejūga kā aizbāznis no pudeles.

Nu ko, pirmajā mēģinājumā šādas tehnis­kas grūtības, protams, varēja sagaidīt. Lai gan līdz krastam bija jāpeld tālu un tur jau gaidīja daudz ļaužu, lai pasmietos par viņu, Džonijs jutās apmierināts. Viņš bija apguvis jaunu paņēmienu, kā pārvietoties pa jūru, un tas dos viņam iespēju daudz vieglāk apceļot rifu. Bez tam viņš bija atklājis jaunu sporta veidu, kas reiz kļūs par patīkamu izklaidēša­nos kā cilvēkiem, tā arī delfīniem.

Profesors Kezens bija iepriecināts, dzirdot par Džonija izgudrojumu, jo tas pilnīgi sa­skanēja ar viņa paša plāniem. Lai gan tie vēl bija visai neskaidri, tomēr jau sāka ietērp­ties arvien noteiktākā formā, un profesors ce­rēja, ka vēl pēc dažām nedēļām varēs doties uz Konsultatīvo komiteju ar pamatīgu darbu tās locekļiem.

Profesors nebija pieskaitāms tiem zināt­niekiem — sevišķi tas sakāms par matemā­tiķiem, — kuri jūtas vīlušies, ja atklājas viņu darba praktiskā vērtība. Lai gan viņš ar lie­lāko prieku visu savu atlikušo mūžu būtu vel­tījis delfīnu valodas studēšanai, necenšoties pielietot savas zināšanas, tomēr viņš saprata, ka pienācis laiks tās izmantot praksē. Uz to viņu bija pamudinājuši paši delfīni.

Profesoram joprojām nebija ne jausmas, ko varētu darīt vai kas būtu jādara zobenvaļu lietā. Viņš saprata, ka, ja jau delfīni sagaida no cilvēkiem palīdzību, tad tiem būs jā­pierāda, ka viņi savukārt var kaut ko dot pretī.

Jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados dok­tors Džons Lilijs, pirmais zinātnieks, kurš mēģināja nodibināt sakarus ar delfīniem, bija ieteicis, kā tie varētu sadarboties ar cilvēkiem. Delfīni varētu glābt kuģu katastrofās cietu­šos, kā tas jau bija noticis ar Džoniju, un neiz­mērojami daudz palīdzēt cilvēkam bagātināt zināšanas par okeānu. Viņi droši vien pazīst radījumus, ko cilvēks nekad nav redzē­jis, un varbūt pat varētu atminēt joprojām neatrisināto Lielās Jūras Čūskas noslēpumu. Ja delfīni palīdzētu zvejniekiem plašākos mē­rogos, nekā tas bijis līdz šim, tiem varētu būt liela loma sešu miljardu Zemes iedzīvotāju paēdināšanā.

To visu bija vērts pētīt, un profesoram Ke- zenam bez tam arī pašam bija dažas jaunas idejas. Pasaules okeānos nav tādu bojā gā­jušu kuģu, ko delfīni nevarētu atrast un iz­pētīt, protams, ja vien tie neguļ dziļāk par tūkstoš pēdām, kas ir maksimālais delfīnu niršanas dziļums. Pat tad, ja kuģis avarējis pirms vairākiem gadsimtiem un pārklājies ar dūņām un koraļļiem, viņi tomēr to atrastu. Delfīniem ir apbrīnojami attīstīta oža jeb, pareizāk sakot, garša, un tie var ūdenī pama­nīt visniecīgākās metāla, eļļas vai koka pēdas. Delfīnu izlūki, ostīdami jūras dibenu kā pēdu dzinēji suņi, var izdarīt veselu apvērsumu jūras arheoloģijā. Profesors Kezens aizdomā­jās pat tik tālu, ka iztēlojās dresētus delfīnus pēc smakas meklējam zeltu …

Reiz, kad profesors bija gatavs pārbaudīt kādu no savām teorijām dzīvē, «Lidojošā zivs» devās uz ziemeļiem, un uz tās no jauna ierīkotās tvertnēs ceļoja Einars, Pegija, Su­zija un Sputņiks. Kuģis veda arī daudz spe­ciālas aparatūras, bet Džonijam par lielu sa­rūgtinājumu viņu neņēma līdzi. OSKARS bija aizliedzis.

— Ļoti žēl, Džonij, — profesors teica, drū­mi vērdamies iespiestajā kartītē, ko bija iz­sviedusi skaitļošanas mašīna. — Bioloģijā tev ir pieci, ķīmijā — pieci ar mīnusu, fizikā — četri ar plusu, bet angļu valodā, matemātikā un vēsturē — tikai četri «r mīnusu. Tas tie­šām nav labi. Cik daudz laika tev katru dienu aizņem niršana?