Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

— Neviens tev nedarīs pāri, vecenīt, — viņš mierinoši runāja. — Tas ilgs tikai minūti, un tad tu atkal varēsi peldēt.

Tad Mikam par šausmām viens no tehni­ķiem piegāja pie Sniegpārsliņas, turot rokās kaut ko vidēju starp medicīnisko adatu un elektrourbi. Ļoti rūpīgi izvēlējies zināmu vie­tu zobenvaļa galvā, viņš tur pielika savu ierīci un nospieda pogu. Atskanēja vājš, spalgs vaids, un adata dziji ieurbās Snieg­pārsliņas smadzenēs, iegrimstot biezajā gal­vaskausa kaulā tikpat viegli kā karsts nazis sviestā.

Miku šis process uztrauca daudz vairāk nekā pašu dzīvnieku, kas juta apmēram to pašu, ko cilvēks, saņemot adatas dūrienu. Tas nepārsteigtu nevienu, kas kaut cik zina fizio­loģiju, bet Miks, tāpat kā vairums cilvēku, nezināja interesanto faktu, ka smadzenes ir nejūtīgas: tās var griezt vai caurdurt, neno­darot sāpes to īpašniekam.

Pavisam Sniegpārsliņas smadzenēs ie­gremdēja desmit zondes. Tām pieslēdza va­dus, kas bija savienoti ar»plakanu plūdlīnijas formas kārbu, ko nostiprināja uz dzīvnieka galvas. Viss kopā vilkās apmēram stundu. Pēc tam baseinu atkal piepildīja ar ūdeni, un Sniegpārsliņa elsdama un pūzdama slinki sāka peldēt uz priekšu un atpakaļ. Piedzīvo­jums acīm redzot nebija viņai kaitējis, tomēr Mikam likās, ka viņa apvainoti noskatās uz viņu, kā cilvēks, ko pametis nelaimē draugs, kuram viņš uzticējies.

Nākamajā dienā no Ņūdeli ieradās doktors Saha, institūta Konsultatīvās komitejas lo­ceklis, vecs profesora Kezena draugs. Viņš bija visā pasaulē pazīstams vissarežģītākā orgāna — cilvēka smadzeņu speciālists.

— Es pēdējo reizi lietoju šo ierīci, — fi­ziologs sacīja, vērodams, kā Sniegpārsliņa peld šurp turp pa baseinu, — eksperimentā ar ziloni. Darbs vēl nebija galā, kad es jau va­rēju ar viņa snuķi rīkoties tik precīzi, ka man izdevās ar to pat rakstīt ar mašīnu.

— šeit tāda virtuozitāte nav vajadzīga, — atbildēja profesors Kezens. — Es vēlos tikai kontrolēt Sniegpārsliņas kustības un iemācīt to nerīt delfīnus.

— Ja mani līdzstrādnieki pareizi novieto­juši elektrodus, tad es to varu apsolīt. Bet ne tūlīt — vispirms man jāsastāda smadzeņu darbības karte.

Tas bija smalks darbs, kas virzījās uz priekšu ļoti lēni un prasīja milzu pacietību un prasmi. Saha stundām ilgi sēdēja pie sava instrumentu pane|a, vērodams, kā Sniegpār­sliņa nirst, gozējas saulē, slinki peld pa ba­seinu vai pieņem no Mika zivis. Tai pie gal­vas piestiprinātais radioraidītājs visu laiku raidīja viņas smadzeņu impulsus līdzīgi Ze­mes pavadonim orbītā. Zondu uztvertie im­pulsi tika ierakstīti lentē, tā ka doktors Saha varē|'a sekot elektriskās ierosmes ainai,' kas atbilda katrai atsevišķai darbībai.

Beidzot viņš sāka rīkoties. Ja līdz šim viņš bija uztvēris impulsus no Sniegpārsliņas smadzenēm, tad tagad sāka ievadīt tajās strāvu.

Rezultāts bija reizē pārsteidzošs un savā ziņā pārdabisks — tas vairāk atgādināja ma­ģiju nekā zinātni. Pagriežot slēdzi vai nospie­žot pogu, doktors Saha lika lielajam dzīvnie­kam pagriezties pa labi vai pa kreisi, mest apjus vai veidot astoņniekus, nekustīgi sa­stingt baseina vidū vai darīt vēl ko citu. Džo- niia mēģinājumi kontrolēt Suzijas un Sput- ņika rīcību ar komunikatoru, kas reiz likās tik iespaidīgi, tagad šķita gandrīz bērnišķīgi.

Tomēr Džoniiarn te nebija ko iebilst — Suzija un Sputņiks bija viņa draugi, un viņš tiem labāk lāva izvēlēties. Ja tie negribēja pa­klausīt, kā tas šad tad gadījās, — tā bija viņu darīšana. Turpretī Sniegpārsliņai nebija izvēles: viņas smadzenēs ieplūstošā elektriskā strāva pārvērta to par dzīvu robotu, kam nav savas gribas un kam jāklausa doktora Sahas pavēlēm.

Jo vairāk Džonijs par to domāja, jo ne- omulīgāk jutās. Vai tiešāņi arī viņam var pie­lietot tādu pašu kontroles sistēmu? Apjautā­jies viņš uzzināja, ka laboratorijās tas tie­šām vairākas reizes darīts. Zinātnei bija ra­dies jauns ierocis, un, ja vien tas kalpoja ne­vis labajam, bet ļaunajam, tas bija ne mazāk bīstams par atomenerģiju.

Nebija šaubu, ka profesors Kezens nodo­mājis to izmantot labos nolūkos — vismaz par labu delfīniem, — bet kā viņš to izdarīs, Džonijam nebija ne jausmas. Viņš netika gudrs arī tad, kad eksperimenta nākamajā stadijā uz salu atveda apbrīnojamu priekš­metu — mehānisku delfīna modeli dabiskā lielumā, kuru darbināja elektromotori.

Pirms divdesmit gadiem to bija uzbūvējis kāds Jūras kara flotes pētniecības laboratori­jas zinātnieks, kurš nekādi nebija varējis sa­prast, kā delfīni spēj tik ātri peldēt. Pēc viņa aprēķiniem bija iznācis, ka delfīnu muskuli spēj attīstīt ātrumu, kas tikai nedaudz pār­sniedz desmit jūdzes stundā, bet īstenībā viņi bež pūlēm attīsta divreiz vairāk.

Tā nu zinātnieks bija uzbūvējis delfīna mo­deli un vēroja, kā tas, apgādāts ar mērinstru­mentiem, peld augšup un lejup. Viņa plāni cieta neveiksmi, bet modelis bija būvēts tik lieliski un darbojās tik nevainojami, ka nevie­nam necēlās roka to iznīcināt, pat tad, kad pats konstruktors riebumā no tā novērsās. Laiku pa laikam laboratorijas darbinieki ap- slaucīja modeli un nodemonstrēja skatītājiem, un tā par to bija izdzirdējis arī profesors. Lai gan tas nebija plaši pazīstams, par to runāja daudz.

Modelis piemuļķotu jebkuru cilvēku, bet, kad to desmitiem sajūsminātu skatītāju klāt­būtnē ielaida baseinā pie Sniegpārsliņas, re­zultāts bija pilnīgi negaidīts. Dzīvnieks pa­meta uz mehānisko rotaļlietu vienu vienīgu nicīgu skatienu un vairs nelikās par to zinis.

— Tieši no tā es baidījos, — ne sevišķi vī­lies, noteica profesors. Tāpat kā visi zināt­nieki, viņš jau sen bija sapratis, ka lielākā daja eksperimentu parasti ir neveiksmīgi, un nekautrējās kļūdīties pat skatītāju klātbūtnē. (Galu galā arī lielais Darvins reiz stundām ilgi bija pūtis sakņu dārzā tauri, lai redzētu, vai skaņa ietekmē augu augšanu.) — Viņa droši vien izdzirdēja elektromotora troksni un saprata, ka tas ir tikai māns. Izvēles vairs nav — mums būs jāizmanto pievilināšanai īstie delfīni.

— Vai jūs taisāties meklēt brīvprātīgos? — doktors Saha jokojot ievaicājās.

Joks tomēr neizraisīja gaidītās sekas. Pro­fesors Kezens rūpīgi apdomāja priekšlikumu un piekrītoš-i pamāja.

— Tieši to es arī darīšu, — viņš atbildēja.

— Salā valda uzskats, — teica Miks, — ka profesors ir galīgi sajucis prātā.

— Tu taču zini, ka tās ir blēņas, — Džo­nijs asi atteica, ar visu sirdi aizstāvot savu mīluli. — Ko tad viņš izdarījis?

— Viņš sadomājis izmantot šo smadzeņu viļņu ierīci Sniegpārsliņas barošanas kontro : lei. Viņš man liek to barot ar vienu zivju sugu, bet doktors Saha viņai to neļauj ēst. Un Sniegpārsliņa pati arī to nevēlas, pēc tam kad viņš tai devis vairākus triecienus. Viņš to sauc par «kondicionēšanu». Pašlaik baseinā peld četras piecas lielas līdakas, bet viņa uz tām pat neskatās. Tomēr citas zivis tā ēd tā­pat kā agrāk.

— Un kādēļ tu domā, ka profesors ir saju­cis prātā?

— Tas taču ir skaidrs, ko viņš grib darīt. Ja viņš var atturēt Sniegpārsliņu no līdaku ēšanas, tad viņš, protams, var tai neļaut arī rīt delfīnus. Kāds no tā labums? Zobenvaļu ir miljoni, un viņš taču nevar tos visus kondi- cionēt!

— Lai ko profesors darītu, — Džonijs tie­pīgi noteica, — tam ir savs iemesls. Gan tu redzēsi.