Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Un, uzrunādams Pavļiku, kas, aiz uztraukuma gan bālēdams, gan sarkdams, stāvēja taisni izslējies kā īsts padomju jūrnieks, kapteinis ar smaidu, no kura Pav|ikam pēkšņi iegribējās uz rokām paieties pa centrālo posteni, sacīja:

— Paldies par visu, biedri Buņak! Jūs izturējāties varonīgi! Visa padomju flote un visa mūsu Dzimtene drīz par to dzirdēs! … Brīvi, biedri! — jautri nokomandēja kapteinis. Klusi smiedamies, viņš apņēma zēnu ap ple­ciem, pievilka viņu sev klāt, apskāva un noskūpstīja: — Pavļik! Manu mīļo zēn! Tu būsi mūsu Dzimtenes cie­nīgs dēls un slavens jūrnieks, ja vien gribēsi!

— Gribu! Gribu, biedri komandier! — aiz uztraukuma skanīgā balsī izsaucās Pavļiks. — Es būšu padomju jūrnieks! Gribu būt zemūdens darbinieks. Kalpošu Dzim­tenei kopā ar jums un mācīšos no jums, biedri komandier!

Šīs zēna dedzības saviļņoti, visi kādu mirkli klusēja. Beidzot kapteinis, uzlicis roku Pavļikam uz pleca, sacīja:

— Tu, Pavļik, kļūsi tas, par ko gribēsi kļūt! Un vien­mēr tu būsi mūsu lielās Dzimtenes cienīgs! . .. Savās vie­tās, biedri! Un visbeidzot varu jums paziņot: ienaidnieks piespiests bēgt. Iznīcinātas sešas viņa zemūdenes, visas viņa izlaistās torpēdas un viens eskadras mīnu kuģis virs ūdens! Pārējiem izdevies aizbēgt. Rīt «Pionieris» dodas uz dzimtenes krastiem!

No centrālā posteņa Skvorešņa, Marats un Pavļiks steidzīgi devās pa gaiteni uz ēdamzāli. Aiz priecīga sa­traukuma viņi tikai tagad sajuta bezgalīgu nogurumu un stipru izsalkumti.

Bet, tikko izgājuši cauri diviem gaiteņiem ar ūdens­drošām sienām, viņi izdzirda, ka priekšā dimd smagi soļi, žvadz šautenes, klakst aizslēgi, noklaudz durvis un dobji atskan aprauta komanda. Tūlīt pēc šīm neparastajām skaņām no tuvākā gaiteņa posma parādījās komisārs Sjomins.

Augstu pacēlis sirmo galvu, viņš stingri lūkojās uz priekšu un, pamanījis Skvorešņu, Maratu un Pavļiku, skarbi deva komandu:

— Noiet malā!

Tikko viņi paguva piespiesties pie sienas, kad aiz ko­misārā parādījās Krutickis, aiz tā līdz riebumam pazīs­tamais Gorelova stāvs, beidzot gājienu noslēdza Mat­vejevs.

Gorelovs gāja, zemu nodūris galvu, dzeltens, ar mel­niem lokiem ap iekritušajām acīm. Likās, ka viņš kļuvis mazāks, skūtā galva ar atļukušajām ausīm šķita iegri­musi plecos. Viņš gāja, sānis neskatīdamies, un, tikai nonācis līdzās Pavļikam, uzmeta paviršu skatienu zēna uzreiz nobālušajai sejai. Nožēlojams, mulss, it kā pie- glaimīgs smīns pēkšņi pavīdēja Gorelova sejā un tūlīt izdzisa.

Gājiens drīz nozuda gaiteņa nākamajā posmā, tad dobjie soļi atskanēja uz vītņu kāpnēm, kas veda augšup uz noliktavu telpām.

Klusēdami, it kā pielipuši pie sienas, trīs draugi pa­vadīja ar skatieniem šo neparasto gājienu. Beidzot, at­viegloti nopūzdamies, viņi palūkojās cits uz citu.

— Pārved nešķīsteni no kopējā gaiteņa uz izola­toru, — ejot tālāk, ar riebumu sejā sacīja Skvorešņa. — Lai nemaitā še gaisu … Un labi dara. Es šim riebek­lim, vēlreiz satiekoties, vienkārši sprandu apgrieztu!

— Nu, met mieru, Andrej Vasiļjevič! — atbildēja Ma­rats. ar pūlēm tikdams līdzi Skvorešņam, kas lieliem so­ļiem gāja pa priekšu. — Netaisi demagoģiju. Tu aizmirsti disciplinu.

— Ak paldies, ka pamācīji! Tikai tevi gaidīju, lai at­minētos disciplinu.

Ēdamzālē varēja nokļūt vienīgi caur sarkano stūrīti. Tikko tur iegājuši caur plaši atvērtajām durvīm, Skvo­rešņa, bet pēc viņa arī Marats ar Pavļiku uzreiz apstājās, negaidītās ainas pārsteigti.

Ietīts sniegbaltā palagā, uz liela, ar sarkanu vadmaki klāta galda klusā mierā gulēja leitnants Kravcovs. No leitnanta krutini abas galda pusēs līdz grīdai nolaidās PSRS Kara Jūras Flotes kaujas karogs. Leitnanta galva atdusējās uz spilvena; viņa seja no griestiem plūstošajā, maigajā gaismā šķita bāli iedzeltena, sastingusi skarbā mierā.

Galvgalī kaujas ietērpā ar šauteni pie kājas sardzē stāvēja Romeiko un Kramers.

Zoologs ar skumju seju un piesarkušām acīm sakār­toja karogu uz leitnanta krūtīm. Pamanījis ienācejus, viņš klusu piegāja tiem klāt un nopūzdamies paspieda katram roku.

— Apsveicu jūs, draugi, ar uzvaru, — viņš čukstēja.

— Bet cik žēl kritušā!

— Mēs steidzāmies pie viņa, cik ātri vien varējām, — tikpat klusi atbildēja Skvorešņa. — Ja viņš kauču vienu brītiņu būtu vēl noturējies!

— Nevaru sev piedot! — satraukts turpināja zoologs.

— Kāpēc es viņu izlaidu, vāju, vēl ne gluži atspirgušu? Kāpēc es to darīju?

— Viņu arī veselu Gorelovs viens divi būtu saber­zis, — iebilda Skvorešņa. — Stiprs kā vērsis! Nabaga leitnants pielaida k|ūdu. Droši vien metās virsū pa galvu pa kaklu, gribēja aizturēt… Bet viņam vajadzēja tikai sekot tam un izsaukt palīgus no zemūdenes. Ek, aizgāja bojā, nabadziņš, ne par šo, ne par to!

Ar sažņaugtu sirdi Pav|iks klausījās šo skumjo sa­runu. Asaras dedzināja plakstus.

Brīdi klusējis un vēlreiz smagi nopūties, zoologs sa­cīja:

— Kapteinis nolicis apbedīšanu pēc divām stun­dām …

Klusēdami, galvas nodūruši, tikai paretam pārmīdami īsas, nenozīmīgas frāzes, draugi devās uz ēdamzāli pus­dienās.

Kad Skvorešņa, Marats un Pavļiks atgriezās sarka­najā stūrītī, sardze jau bija nomainījusies, un pie nelaiķa leitnanta, kas bija ielikts uz ātru roku izgatavotā šķirstā, stāvēja Krutickis un Matvejevs. Turpat viņi sastapa gan­drīz visus zinātniskos darbiniekus un zemūdenes ko­mandu.

Drīz ieradās kapteinis, tērpies pilnā formā ar diviem

ordeņiem pie krūtīm. Kapteini pavadīja komisārs Sjo- mins, galvenais akustiķis Cižovs, galvenais elektriķis Korņejevs un zinātniskās daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze. Vecākais leitnants Bogrovs bija palicis dežurēt vadības centralajā postenī.

Atklājis sēru mītiņu, kapteinis pie nelaiķa zarka teica īsu runu. Starp citu, viņš sacīja, ka leitnants aiz bezrū­pības izdarījis nopietnu pārkāpumu, izlaižot no zemūde­nes nodevēju Gorelovu dažas minūtes pirms sagatavotā sprādziena. Par to viņam būtu vajadzējis saņemt bargu sodu, taču savā drosmīgajā cīņā ar nodevēju, cenšoties to sagūstīt, viņš izpircis smago vainu Dzimtenes priekšā. Būdams vēl vājš pēc dabūtā ievainojuma, viņš aizgāja bojā varoņa nāvē. Kā Dzimtene, tā visi kaujas biedri pie­dod viņam pārkāpumu, ko viņš izdarījis aiz savas jaunī­bas un nenosvērtības. Uzdevums, ko zemūdenei uzticējusi partija un valdība, tiks izpildīts. Tam ķīla ir bezgalīgais entuziasms un apņēmība, ar kādu visa komanda un visi zinātniskie darbinieki, nenolaižot rokas, neatliecot mu­guras, tagad strādā, lai atjaunotu zemūdeni un tās kaujas spējas. Šī darba rezultātus nupat dabūja sajust ienaid­nieks. Viņš tos jutīs arī uz priekšu, kad vien vēlēsies. .

Kapteinis tuvojās zārkam, cieši, ar dziļām skumjām ielūkojās leitnanta atklātajā, miera pilnajā sejā, noliecās un noskūpstīja viņu pēdējo reizi.

Pēc stundas zemūdens alas tālākajā stūrī pār kapu,

kas bija izcirsts cietajā bazaltā, pacēlās neliels uzkalniņš.

* *

*

Tūlīt pēc sēru ceremonijas, pulksten divdesmitos, ko­manda atgriezās pie pārtrauktajiem darbiem.

Dīzu gredzens, piemetināts pie korpusa, jau cieši stā­vēja savā vietā; ūdens no gāzes vadu kameras bija izsūk­nēts. Vēl vajadzēja uzstādīt jaunas caurules sprādziena sadragāto vietā un atjaunot automatisko signalizacijas un kontroles aparaturu kamerā. Ar to nekavējoties sāka nodarboties Kozirevs, Skvorešņa, Romeiko un Matvejevs. Arī citās brigādēs bija pabeidzami daudzi mazāk nozīmīgi darbi.