Un, uzrunādams Pavļiku, kas, aiz uztraukuma gan bālēdams, gan sarkdams, stāvēja taisni izslējies kā īsts padomju jūrnieks, kapteinis ar smaidu, no kura Pav|ikam pēkšņi iegribējās uz rokām paieties pa centrālo posteni, sacīja:
— Paldies par visu, biedri Buņak! Jūs izturējāties varonīgi! Visa padomju flote un visa mūsu Dzimtene drīz par to dzirdēs! … Brīvi, biedri! — jautri nokomandēja kapteinis. Klusi smiedamies, viņš apņēma zēnu ap pleciem, pievilka viņu sev klāt, apskāva un noskūpstīja: — Pavļik! Manu mīļo zēn! Tu būsi mūsu Dzimtenes cienīgs dēls un slavens jūrnieks, ja vien gribēsi!
— Gribu! Gribu, biedri komandier! — aiz uztraukuma skanīgā balsī izsaucās Pavļiks. — Es būšu padomju jūrnieks! Gribu būt zemūdens darbinieks. Kalpošu Dzimtenei kopā ar jums un mācīšos no jums, biedri komandier!
Šīs zēna dedzības saviļņoti, visi kādu mirkli klusēja. Beidzot kapteinis, uzlicis roku Pavļikam uz pleca, sacīja:
— Tu, Pavļik, kļūsi tas, par ko gribēsi kļūt! Un vienmēr tu būsi mūsu lielās Dzimtenes cienīgs! . .. Savās vietās, biedri! Un visbeidzot varu jums paziņot: ienaidnieks piespiests bēgt. Iznīcinātas sešas viņa zemūdenes, visas viņa izlaistās torpēdas un viens eskadras mīnu kuģis virs ūdens! Pārējiem izdevies aizbēgt. Rīt «Pionieris» dodas uz dzimtenes krastiem!
XII nodaļa «CILVĒKS JŪRĀ!»
No centrālā posteņa Skvorešņa, Marats un Pavļiks steidzīgi devās pa gaiteni uz ēdamzāli. Aiz priecīga satraukuma viņi tikai tagad sajuta bezgalīgu nogurumu un stipru izsalkumti.
Bet, tikko izgājuši cauri diviem gaiteņiem ar ūdensdrošām sienām, viņi izdzirda, ka priekšā dimd smagi soļi, žvadz šautenes, klakst aizslēgi, noklaudz durvis un dobji atskan aprauta komanda. Tūlīt pēc šīm neparastajām skaņām no tuvākā gaiteņa posma parādījās komisārs Sjomins.
Augstu pacēlis sirmo galvu, viņš stingri lūkojās uz priekšu un, pamanījis Skvorešņu, Maratu un Pavļiku, skarbi deva komandu:
— Noiet malā!
Tikko viņi paguva piespiesties pie sienas, kad aiz komisārā parādījās Krutickis, aiz tā līdz riebumam pazīstamais Gorelova stāvs, beidzot gājienu noslēdza Matvejevs.
Gorelovs gāja, zemu nodūris galvu, dzeltens, ar melniem lokiem ap iekritušajām acīm. Likās, ka viņš kļuvis mazāks, skūtā galva ar atļukušajām ausīm šķita iegrimusi plecos. Viņš gāja, sānis neskatīdamies, un, tikai nonācis līdzās Pavļikam, uzmeta paviršu skatienu zēna uzreiz nobālušajai sejai. Nožēlojams, mulss, it kā pie- glaimīgs smīns pēkšņi pavīdēja Gorelova sejā un tūlīt izdzisa.
Gājiens drīz nozuda gaiteņa nākamajā posmā, tad dobjie soļi atskanēja uz vītņu kāpnēm, kas veda augšup uz noliktavu telpām.
Klusēdami, it kā pielipuši pie sienas, trīs draugi pavadīja ar skatieniem šo neparasto gājienu. Beidzot, atviegloti nopūzdamies, viņi palūkojās cits uz citu.
— Pārved nešķīsteni no kopējā gaiteņa uz izolatoru, — ejot tālāk, ar riebumu sejā sacīja Skvorešņa. — Lai nemaitā še gaisu … Un labi dara. Es šim riebeklim, vēlreiz satiekoties, vienkārši sprandu apgrieztu!
— Nu, met mieru, Andrej Vasiļjevič! — atbildēja Marats. ar pūlēm tikdams līdzi Skvorešņam, kas lieliem soļiem gāja pa priekšu. — Netaisi demagoģiju. Tu aizmirsti disciplinu.
— Ak paldies, ka pamācīji! Tikai tevi gaidīju, lai atminētos disciplinu.
Ēdamzālē varēja nokļūt vienīgi caur sarkano stūrīti. Tikko tur iegājuši caur plaši atvērtajām durvīm, Skvorešņa, bet pēc viņa arī Marats ar Pavļiku uzreiz apstājās, negaidītās ainas pārsteigti.
Ietīts sniegbaltā palagā, uz liela, ar sarkanu vadmaki klāta galda klusā mierā gulēja leitnants Kravcovs. No leitnanta krutini abas galda pusēs līdz grīdai nolaidās PSRS Kara Jūras Flotes kaujas karogs. Leitnanta galva atdusējās uz spilvena; viņa seja no griestiem plūstošajā, maigajā gaismā šķita bāli iedzeltena, sastingusi skarbā mierā.
Galvgalī kaujas ietērpā ar šauteni pie kājas sardzē stāvēja Romeiko un Kramers.
Zoologs ar skumju seju un piesarkušām acīm sakārtoja karogu uz leitnanta krūtīm. Pamanījis ienācejus, viņš klusu piegāja tiem klāt un nopūzdamies paspieda katram roku.
— Apsveicu jūs, draugi, ar uzvaru, — viņš čukstēja.
— Bet cik žēl kritušā!
— Mēs steidzāmies pie viņa, cik ātri vien varējām, — tikpat klusi atbildēja Skvorešņa. — Ja viņš kauču vienu brītiņu būtu vēl noturējies!
— Nevaru sev piedot! — satraukts turpināja zoologs.
— Kāpēc es viņu izlaidu, vāju, vēl ne gluži atspirgušu? Kāpēc es to darīju?
— Viņu arī veselu Gorelovs viens divi būtu saberzis, — iebilda Skvorešņa. — Stiprs kā vērsis! Nabaga leitnants pielaida k|ūdu. Droši vien metās virsū pa galvu pa kaklu, gribēja aizturēt… Bet viņam vajadzēja tikai sekot tam un izsaukt palīgus no zemūdenes. Ek, aizgāja bojā, nabadziņš, ne par šo, ne par to!
Ar sažņaugtu sirdi Pav|iks klausījās šo skumjo sarunu. Asaras dedzināja plakstus.
Brīdi klusējis un vēlreiz smagi nopūties, zoologs sacīja:
— Kapteinis nolicis apbedīšanu pēc divām stundām …
Klusēdami, galvas nodūruši, tikai paretam pārmīdami īsas, nenozīmīgas frāzes, draugi devās uz ēdamzāli pusdienās.
Kad Skvorešņa, Marats un Pavļiks atgriezās sarkanajā stūrītī, sardze jau bija nomainījusies, un pie nelaiķa leitnanta, kas bija ielikts uz ātru roku izgatavotā šķirstā, stāvēja Krutickis un Matvejevs. Turpat viņi sastapa gandrīz visus zinātniskos darbiniekus un zemūdenes komandu.
Drīz ieradās kapteinis, tērpies pilnā formā ar diviem
ordeņiem pie krūtīm. Kapteini pavadīja komisārs Sjo- mins, galvenais akustiķis Cižovs, galvenais elektriķis Korņejevs un zinātniskās daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze. Vecākais leitnants Bogrovs bija palicis dežurēt vadības centralajā postenī.
Atklājis sēru mītiņu, kapteinis pie nelaiķa zarka teica īsu runu. Starp citu, viņš sacīja, ka leitnants aiz bezrūpības izdarījis nopietnu pārkāpumu, izlaižot no zemūdenes nodevēju Gorelovu dažas minūtes pirms sagatavotā sprādziena. Par to viņam būtu vajadzējis saņemt bargu sodu, taču savā drosmīgajā cīņā ar nodevēju, cenšoties to sagūstīt, viņš izpircis smago vainu Dzimtenes priekšā. Būdams vēl vājš pēc dabūtā ievainojuma, viņš aizgāja bojā varoņa nāvē. Kā Dzimtene, tā visi kaujas biedri piedod viņam pārkāpumu, ko viņš izdarījis aiz savas jaunības un nenosvērtības. Uzdevums, ko zemūdenei uzticējusi partija un valdība, tiks izpildīts. Tam ķīla ir bezgalīgais entuziasms un apņēmība, ar kādu visa komanda un visi zinātniskie darbinieki, nenolaižot rokas, neatliecot muguras, tagad strādā, lai atjaunotu zemūdeni un tās kaujas spējas. Šī darba rezultātus nupat dabūja sajust ienaidnieks. Viņš tos jutīs arī uz priekšu, kad vien vēlēsies. .
Kapteinis tuvojās zārkam, cieši, ar dziļām skumjām ielūkojās leitnanta atklātajā, miera pilnajā sejā, noliecās un noskūpstīja viņu pēdējo reizi.
Pēc stundas zemūdens alas tālākajā stūrī pār kapu,
kas bija izcirsts cietajā bazaltā, pacēlās neliels uzkalniņš.
* *
*
Tūlīt pēc sēru ceremonijas, pulksten divdesmitos, komanda atgriezās pie pārtrauktajiem darbiem.
Dīzu gredzens, piemetināts pie korpusa, jau cieši stāvēja savā vietā; ūdens no gāzes vadu kameras bija izsūknēts. Vēl vajadzēja uzstādīt jaunas caurules sprādziena sadragāto vietā un atjaunot automatisko signalizacijas un kontroles aparaturu kamerā. Ar to nekavējoties sāka nodarboties Kozirevs, Skvorešņa, Romeiko un Matvejevs. Arī citās brigādēs bija pabeidzami daudzi mazāk nozīmīgi darbi.
Читать дальше