Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Pa visām «Pioniera» telpām atkal noskanēja trauk­smes atsaukuma signāls. Tas izskanēja kā maiga, salda melodija to ausīs, kam nesa mieru un atpūtu . . .

Nedusēja vienīgi «Pionieris». Bez noguruma un at­pūtas tas neatturami un strauji šķēla zemūdens dzīles, nesdams sevī nepacietīgu gaidu laimi un prieku par ilgotā mērķa tuvošanos. Aizvien jauni un jauni simti un tūkstoši

kilometru palika aiz muguras, izzuda miglainajā tālē.

* *

*

Kā milzīgs nokaitēts šāviņš «Pionieris» traucās pār šajā apvidū klajā okeana drošajiem dziļumiem. Tikai pēc divdesmit stundām, tuvodamies plaši izkliestajiem neskai­tāmo sīko Paumotu korāļu salu archipelagam, «Pionieris» mazliet samazināja ātrumu. Pazīstot zemūdenes brīniš­ķīgo īpašību patstāvīgi, automatiski manevrēt, sastopo­ties ar zemūdens šķēršļiem, varētu brīnīties par tik ārkār­tīgu- uzmanību, taču kapteinis šaja atbildīgajā braucienā negribēja pieļaut ne vismazāko risku. Tikai izbraucis cauri dažus simtus kilometru platajam rajonam starp Paumotu un tuvākajām Markizu salām, «Pionieris» atkal paātri­nāja gaitu līdz maksimalam ātrumam un traucās uz zie­meļrietumiem.

Matvejevs pamodās, kad zemūdene bija nonākusi pie pirmajiem Markizu salu archipelaga korāļu atoliem. Viņš mundri izlēca no kojas, iededza gaismu un, ieraudzījis sava kajītes biedra Skvorešņas tukšo koju, nodomāja: «Jau piecēlies? Ir gan nenogurdināms!»

Sai domai sekoja otra: mechaniķiem, tāpat kā visiem citiem uz kuģa, bija palicis daudz nepabeigtu darbu, kas tika atstāti, lai paveiktu tos ceļā. Ūdenslīdēji visu laiku strādāja kopā ar mechaniķiem, tāpēc jāsteidzas tiem pa­līgā. Matvejevs ātri pabeidza savu tualeti, sakārtoja koju un devās uz ēdamzāli. Še viņš sastapa Kozirevu, Romeiko un vēl dažus, kas sēdēja pie galdiņiem un ar labu ēst­gribu, gandrīz pēc veselas dienas un nakts ilgas bado­šanās notiesāja ēdienu.

Matvejevs izslējās taisni Kozireva priekšā un oficiālā tonī jautāja:

— Biedri galvenā mechaniķa pienākumu izpildītā],' atļaujiet jautāt.

— Lūdzu, biedri Matvejev, — tikpat oficiāli atbildēja Kozirevs.

— Vai atļaujiet ūdenslīdējiem stāties pie nepabeigta­jiem darbiem?

— Jā. Visiem, kas pamodušies. Starp citu, tūlīt būs vispārējs signāls celties. Paēdiet un nāciet uz ūdeņraža kameru.

— Tieši tā!

— Vai biedrs Skvorešņa vēl guļ?

— Nē. Kad es pamodos, viņa kajitē vairs nebija.

— Ahā! Kad paēdiet, sameklējiet viņu un atnāciet pie mums kopā … Iesim, biedri Romeiko.

Atri ticis galā ar brokastīm, Matvejevs devās meklēt Skvorešņu. Tomēr neviens, lai kam Matvejevs jautāja, Skvorešņu nebija redzējis. Matvejevs ielūkojās visās tel­pās, pārmeklēja visas kajites, sarkano stūrīti, noliktavas, pat zinātniskos kabinetus un laboratorijas. Skvorešņa bija kā ūdenī iekritis! Matvejeva izbrīns vērtās nemierā.

Jau noskanēja modināšanas signāls, ļaudis iznāca no savām kajitēm, piepildīja ēdamistabu, izklīda darbos — Skvorešņas nekur nebija, neviens par viņu nekā nezināja. Pilnīgi apjucis, Matvejevs devās uz centrālo posteni un ziņoja sardzes priekšniekam vecākajam leitnantam Bog- rovam par ūdenslīdēju vecākā nozušanu.

— Ko gan tas varētu nozīmēt? — brīnījās vecākais leitnants. — Vai viņš kāda adata, ka nevar atrast?

— Nezinu, biedri vecākais leitnant! Es pārmeklēju visu zemūdeni un nevarēju viņu atrast. Neviens viņu nav redzējis.

Centralajā postenī ienāca kapteinis. Vecākais leitnants viņam ziņoja notikušo.

Pēc mirkļa visās kuģa telpās un nodalījumos no re- produktoriem atskanēja komanda:

— Ūdenslīdēju vecākajam biedram Skvorešņam neka­vējoties ierasties centralajā posteni pie sardzes priekš­nieka!

Pagāja trīs … piecas … desmit minūtes. Skvorešņa neieradās.

Noorganizēja visrūpīgāko meklēšanu. Speciālā nodaļa veselu stundu pārmeklēja kuģi, ielīda visās spraugās, ie­skatījās zem kojām, gandrīz vai matračus pārpurināja, — Skvorešņas kā nebija, tā nebija.

Ziņojumu par nesekmīgajiem meklējumiem kapteinis noklausījās ar nobālušu seju.

Atlaidis nodaļas priekšnieku, viņš vērsās pie vecākā leitnanta un komisārā.

— Noticis kaut kas nesaprotams, — viņš dobji sa­cīja, atslīgdams krēslā. — Nelaime? Vai tiešām mēs būtu aizmirsuši viņu alā?

— Nevar būt, Nikolaj Borisovič! — satraukts atbildēja vecākais leitnants. — Es labi atceros, ka viņš pēdējais iepeldēja izejkamerā ar veselu klēpi dažādu sīkumu … Tieši ar viņu es kamerā sāku skaitīt ļaudis. Kopā ar mani no zemūdenes izgāja septiņpadsmit cilvēku un visi sep­tiņpadsmit bija klāt pirms … pirms izejplatformas pacel­šanas.

Pēkšņi vecākā leitnanta seja tumši pietvīka. Viņa acīs pavīdēja apjukums. Viņš raudzījās kapteinī, cenzdamies kaut ko atcerēties un it kā pats baidīdamies no savām atmiņām. Beidzot, ar pūlēm izgrūzdams kaklā iestrēgušos vārdus, viņš sacīja:

— Man šķiet, kamēr es izdarīju pārbaudi, platforma palika nolaista, izeja bija atvērta … Vai tiešām? … Kādēļ tas viņam bija vajadzīgs? . .. Vai tiešām viņš būtu varējis iziet man aiz muguras? …

— Bet tad to būtu redzējuši citi, — ieminējās ko­misārs.

— Jā, jā! — aši atsaucās vecākais leitnants. — Jums pilnīga taisnība! No septiņpadsmit cilvēkiem kaut viens katrā ziņā būtu pamanījis Skvorešņas iziešanu.

— Bet tad viņš būtu uz zemūdenes, — iebilda kaptei­nis. — Tomēr viņa še nav. Atliek domāt, ka jūsu pirmais izskaidrojums ir vienīgi pareizais: neviens nav ievērojis, ka viņš atstāja kameru. Platforma pacēlās, un cilvēks pa­lika ārpusē.

Kapteinis pievēra acis un nodūra galvu.

Vecākais leitnants klusēja, nezinādams, ko sacīt. Ko­misārs, acis nenolaizdams, cieši raudzījās ekrana tukšajā joslā.

Vecākā leitnanta sejā pēkšņi pavīdēja jauna doma.

— Nikolaj Borisovič, — viņš vērsās pie kapteiņa, — ja Skvorešņa būtu palicis alā, tad kāpēc, redzot, ka plat­forma paceļas, viņš mums neuzsauca, kāpēc nesacīja ne vārda? Mēs taču tad vēl bijām skafandros, radiotelefons mums visiem strādāja kārtīgi līdz pēdējam mirklim. Tā­lāk… Vai tiešām viņš varēja neievērot, ka sāka strādāt dīzes? Un beidzot, kad «Pionieris» jau atstāja alu, Skvo­rešņam vēl bija iespējams līdz divsimt kilometru attālu­mam izsaukt centrālo posteni. Vai var iedomāties, ka tik ilgi viņš nebūtu ievērojis zemūdenes prombūtni!

Centralajā postenī valdīja klusums. Visi mulsa minē­jumos, veltīgi meklējot izskaidrojumu Skvorešņas neiz­protamajai nozušanai.

Pie durvīm steidzīgi klauvēja.

— Iekšā! — atsaucās kapteinis.

Centralajā postenī satraukts drīzāk ieskrēja, nekā ie­nāca zooiogs.

— Biedri! Kaptein! — viņš iesaucās, tikko pārkāpis slieksni. — Visa komanda ir pārliecināta, ka esam atstā­juši Skvorešņu alā! Vai tas varētu būt? Runā, ka pēdējā mirklī viņš laikam izgājis pēc kāda aizmirsta sīkuma: viņš taču ir briesmīgi taupīgs, skopulis — tas visiem zi­nāms. Un tai mirklī tika pacelta platforma … Un Matve­jevs stāsta, ka ar Skvorešņu iekraušanas beigās noticis kaut kas nelādzīgs Matvejevs redzējis viņu sastingušu kā sālsstabu. Ar pūlēm piespiedis viņu atjēgties. Es izpraš­ņāju arī pārējos, kas kopā ar Skvorešņu strādāja. Kozi­revs atminas, ka kaut kas līdzīgs ar Skvorešņu noticis arī gāzes vadu kamerā. Kā Kozirevs, tā Matvejevs domā, ka, izejot pēdējo reizi no zemūdenes, Skvorešņa zaudējis samaņu un nav pamanījis kuģi izbraucam no alas. Tas ir briesmigi! Kaut kas jādara! Ja ģībonis ir ilgstošs, tad viņam skafandrā neizbēgami jānoslāpst. Ko lai tagad dara? Jāgriežas atpaka|! Viņš jāglābj!