Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Visu vakaru un visu nakts pirmo pusi turpinājās sa­sprindzināts darbs visās kuģa telpās.

Bija palikušas tikai nedaudz stundas. Pulksten vie­nos un trīsdesmit minūtēs deviņpadsmitajā augustā «Pio­nierim» vajadzēja izdarīt pirmos sprādzienus dīzēs un iziet no savas slēptuves okeana plašumos.

Darbs veicās raiti. Pulksten astoņpadsmitos galvenais akustiķis Cižovs kapteinim ziņoja, ka visi ultraskaņas prožektori kārtībā. Pulksten divdesmit vienos un četrdes­mit piecās minūtēs elektriķi ar akustiķu palīdzību pa­beidza atjaunot visu automatiku gāzes balonu kamerās, sagatavoja aparaturu gāzes vadu kamerai un sāka no­segt visu elektrisko tīklu zem kuģa korpusa un starpsienu iekšējās apšuves. Zoologs, Cojs un radisti pēc visiem dar­biem pilnīgi notīrīja un noslīpēja kuģa pakaļgalu un dīzu gredzenu. Vecākais leitnants Bogrovs, Selavins un vēl divi cilvēki no komandas pēdējo reizi pārlūkoja, izklau­sīja, ar defektoskopiem izskatīja zemūdenes korpusu no iekšienes un ārienes.

Visi nervozēja, ik mirkli pavērdamies pulkstenī. Se­višķi uztraucās gāzes vadu kamerā. Mechaniķiem kaut kas neveicās. Vairākas savās vietās iemontētās caurules pēc jaunas pārbaudes Kozirevam likās aizdomīgas, un viņš tās izbrāķēja. Vajadzēja uzkāpt noliktavā, izraudzī­ties un iemontēt citas. Laiks skrēja, pulkstenis rādīja jau divdesmit divi, taču kamerā darbu vēl bija daudz. Bet elektriķi pa to laiku nepacietīgi gaidīja, kad atbrīvos ka­meru, lai varētu uzstādīt sagatavoto aparaturu. Ari vi­ņiem vajadzēja šim darbam ne mazāk par stundu un piec­padsmit minūtēm.

Beidzot pulksten divdesmit trijos ļaudis atlieca mugu­ras un varēja noslaucīt sviedrus no pieres. Kozirevs pē­dējo reizi pārbaudīja caurules un to nostiprinājumus, un visi izgāja no kameras. Tur iesteidzās elektriķi. Pulksten divdesmit četros zoologs, Cojs un radisti kuģa pakaļ­galā pabeidza tīrīt un slīpēt dīzes un dīzu gredzenu. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm no alas atgriezās vecākais leit­nants ar savu grupu: zemūdenes korpuss pēc pārbaudes bija ideālā stāvoklī.

Kapteinis pavēlēja vecākajam leitnantam ņemt visus brīvos ļaudis, lai savāktu un iekrautu materialus un piederumus, kas sakrājušies alā ārpus zemūdenes. Pie šā darba aizgāja ūdenslīdēji, radisti, Selavins, zoologs, Cojs un daudzi citi. Visvairāk laika un pūļu prasīja paaugsti­nājuma un sastatņu novākšana ap dīzu gredzenu, «Pio­niera» trošu cilpu atmudžināšana, elektriskās vinčas, pro­žektoru un apgaismošanas tīkla noņemšana.

Ar grūti aprakstāmu niknumu ļaudis metās šai pēdējā uzbrukumā. Vienīgi apziņa, ka tas tiešām ir pēdējais sa­sprindzinājums, pēdējā piepūle, ko no viņiem prasa, pa­līdzēja mobilizēt gribas, enerģijas un spēka paliekas. Bez piecpadsmit minūtēm vienos viss, kas atradās alā, bija savākts pie izejplatformas. Sāka steidzīgi iekraut. Divatā vai pa vienam, piepūšot gaisa maisus, bet reizēm laižot darbā skrūves, cilvēki pacēla dēļus, caurules, vinču, trošu rituļus, prožektorus, vadu kamolus, darba rīkus un visu to sakrāva izejkameras kaktā, lai tad vēlāk, brauciena laikā un vaļas brīdī, izšķirotu un noliktu vietā. Nekārtīgā kaudze kaktā strauji pieauga un drīz aizņēma veselu sienu.

Skvorešņa strādāja gan pie izejplatformas, pasniedzot biedriem vissmagākos priekšmetus, gan pats ienesdams tos kamerā. Un, kad viņš uzkāpa uz platformas vai gadī­jās brīvi mirkļi, pasniedzot vienu un pēc tam otru lietu, galva aizvien biežāk un smagāk tinās miglā, acis aizvē­rās un aizvien grūtāk bija atdarīt plakstus un atjēgties. Reiz viņš brītiņu tā arī nostāvēja, cauruli satvēris, it kā iegrimis nemaņā, un Matvejevam vajadzēja viņu pāris reizes sapurināt aiz pleca, lai liktu atjēgties. Bija ļoti ne­veikli, un Skvorešņa nezināja aiz kauna kur dēties.

— Kas tad ar jums notika, Andrej Vasiļjevič? — jau­tāja Matvejevs, liekdams muguru zem jaunas nastas.

— Nu tā, zini… sāku domāt… atcerējos Gore­lovu … — stostīdamies nomurmināja Skvorešņa pirmo, kas iešāvās prātā.

— Ā-a … — saprotoši novilka Matvejevs. — Jā … ir jau par ko padomāt.

Iekraušanu beidza, «Pionierim» šūpojoties un pavir­zoties gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz sāniem: elek­triķi un mechaniķi jau izmēģināja dzinēj- un stūres dī­zes. Ala šai laikā jau bija gandrīz pilnīgi iztīrīta. Pēdējos sīkumus pievāca Skvorešņa.

— Viss? — no kameras vaicāja vecākais leitnants.

— Viss! — lejā atskanēja Skvorešņas balss.

— Iekāpiet! Sāku komandas pārbaudi!

— Tieši tā, iekāpt! — atbildēja Skvorešņa, parādīda­mies uz platformas ar milzīgu klēpi darba rīku.

Skrūvei vēl darbojoties, viņš iespraucās kamerā, un vecākais leitnants tikko paguva piedurt viņam ar pirkstu, nosakot:

— Viens …

Nedevis rīkojumu platformu pacelt, vecākais leitnants turpināja skaitīt pārējos, kas pildīja kameru:

— Divi… trīs … pieci… astoņi…

Ļaužu bija daudz — astoņpadsmit vīru. Kamēr tur­pinājās pārbaude, platforma vēl nebija pacelta, un ne­viens tam nepievērsa uzmanību.

Beidzot vecākais leitnants noteica:

— Visi ir. Pacelt platformu! Aizbīdīt durvis! Atvērt ventilāciju!

Odens strauji noplaka, drīz arī gaisa spiediens ka­merā bija noregulēts līdz normālām.

Uztraukdamies visi ātri un nepacietīgi noņēma ska­fandrus, steigdamies jo drīzāk nokļūt posteņos pie me- chanismiem un aparatiem, lai aizbraukšanas brīdī būtu savās vietās. Pēdējais no kameras izskrēja vecākais leit­nants un, steigdamies uz centrālo posteni, pa ceļam uz­sauca dežurējošajam ūdenslīdējam Krutickim pie izejka- meras:

— Visi ir! Noslēgt durvis!

— Tieši tā, noslēgt durvis!

Tomēr Krutickis pabāza pa kameras durvīm galvu. Tikai pārliecinājies, ka kamerā neviena nav, viņš noslēdzi ūdeni necaurlaidošās kameras durvis, nostiprināja durvju figzdu, nospiežot piedziņas pogu, un devās palīgā tīrīt telpas.

Atskanēja skaļš trauksmes signāls:

— Visi vietās!

Komanda sastinga savās vietās pie daudzajiem apa­ratiem un mechanismiem.

Centralajā postenī kapteinis nospieda uz zemūdenes vadības klaviatūras galējo kreiso kauliņu.

•Zemūdene nodrebēja, pār korpusu un klājiem pār­skrēja sīkas, taču pilnīgi manāmas trīsas.

«Pionieris» devās ceļā.

Sākās pēdējais, milzigais ceļa posms — uz tālajiem Padomju zemes dzimtajiem krastiem …

Trisas kļuva aizvien sīkākas, pierima un beidzot iz­zuda pavisam.

«Pionieris» bija atstājis savu slēptuvi un traucās pa okeana neaptveramajiem plašumiem, kas pavērās tā priekšā uz centrālā posteņa ekrana. Ultraskaņas prožek­toru stari uzmanīgi iztaustīja ūdens slāņus divdesmit kilometru apkārtnē, divi infrasarkanie izlūki piecdesmit kilometru uz priekšu šaudījās augšup, lejup un uz vi­sām pusēm, vēstot centralajā postenī par visu pamanīto.

Viss bija klajš, mierīgs, priekšā drošs ceļš.

«Pionieris» nolaidās piecsimt metru dziļumā, ietina sevi tvaika plīvurā, uzņēma kursu un, attīstīdams aizvien lielāku ātrumu, traucās uz priekšu.

Mechanismi un aparati strādāja bez traucējumiem, precizi un ritmiski, dīzu klusie sprādzieni saplūda nepār­trauktā, spēcīgā aukā, desmiti un simti kilometru strauji palika iepakaļ.

Tieši šajās līksmajās, satraukuma pilnajās stundās ve­cākais radists Pļetņevs nodeva kapteinim uztverto un atšifrēto kreisera «Jamato» radiogramu.

Radiograma papildus iepriekšējiem ziņojumiem jūras ģeneralštabam vēstīja, ka, neraugoties uz visiem glābša­nas soļiem, eskadras mīnu kuģis «Sazanami II» ceļā no Rapanui uz bazi nogrimis no kaujā dabūtajiem bojāju­miem. Turklāt, radiograma ziņoja, pirms divi stundām kreisera «Jamato» komandieris kapteinis Maeda, nespē­dams pārdzīvot sakāves kaunu, izdarījis harikiri, pie kam viņam ar sirsnīgu draudzību un mīlestību palīdzējis leit­nants Todzio. Kreisera vadību uzņēmies vecākais leitnants Jasuguro Nakano.