Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Milzīgās, briesmīgās Gorelova rokas kā knaibles pa­cēlās, lai sagrābtu Pavļika kājas un nomestu viņu kā pū­ciņu no sevis. Taču pusceļā šīs rokas no jauna satvēra Skvorešņa ar Maratu, un atkal ar to pašu manevru Ma- rats tika atsviests sānis un no kājas spēriena un paša skrūves sagriezās kā ūdens vērpetē. Vēlreiz pacēlās bries­mīgā labā roka, taču tai pretī, lai to satvertu, pašāvās Skvorešņas kreisā roka, varena kā jauna koka stumbrs. Un atkal Gorelovs Skvorešņu apveda ap stūri: milža roka pretestību nesastapa. Gorelova roka paslīdēja zem pre­tinieka rokas un nonāca pie savas vadības pults. Nāka­majā mirklī tā atkal parādījās trīs staru krustojuma spilg­tajā gaismā. Dūrē iežņaugta, pazibēja garā vara adata pie tievās auklas, un, neviena neaizkavēta, kā zibens šā­vās pret viii uz atklātajām, neaizsargātajām Skvorešņas krūtīm , ..

Atskanēja spalgs, šausmu pilns Pavļika kliedziens:

— Adata! . . .

Tā bija pirmā cilvēciskās balss skaņa, kas izlauzas šīs briesmīgās, pusminuti ilgās cīņas laikā …

Pavļika kāja izrāvās no Gorelova paduses un ar ne­gaidītu spēku iespēra pa roku, un roka atspraga sānis, pirms adata bija paguvusi pieskarties vīlei. Taču atpakaļ kāja vairs neatgriežas: ar vienu pleca kustību Gorelovs nokratīja no sevis līdzsvaru zaudējušo zēnu, un tas kūle­niski, savas skrūves aizrauts, ienira dziļumā, kur sagrū­dās ar vēl neatžilbušo Maratu. Tuvu, gluži tuvu viņiem līdzās, saviļņoto ūdeņu lēni šūpots, līgojās skafandrā iekaltais leitnanta ķermenis.

— Uz dzivību un nāvi, odze! — neaprakstāmā nik­numā ierēcās Skvorešņa.

Gorelova roka nepaguva vēl atgriezties pirmītējā stā­voklī, kad Skvorešņas dūrē paspīdēja tāda pati adata.

Tikai uz mirkli divi briesmīgi ienaidnieki sastinga viens otra priekšā, viens pret vienu, aci pret aci, it kā meklēdami ienaidnieka vājo vietu.

Gorelova acis dega ārprātā, seja bija bāla kā vasks, plānās lūpas kļuvušas zilas un saviebtas dīvaina vipsnā, atklājot lielos zobus. Viņš šai mirklī atgādināja vecu, va­jātu vilku, kas nolēmis, žēlastību negaidot, dārgi pārdot savu dzīvību.

Lielā, apaļā, allaž tik labsirdīgā Skvorešņas seja pēk­šņi it kā sakritās, novājēja. Viņa sejas panti šķita pārak- meņojušies bargā vīrišķībā, mazās, pelēkās acis vērtās vēl mazākas un droši, mierīgi urbās pretiniekā. Likās, ka Skvorešņas pēdējā kliedzienā izlauzušās viņa trakās dusmas un devušas vietu nesalaužamai gribai un aukstam aprēķinam: cīņā uz dzīvību un nāvi ar tādu pretinieku var izlietot visus līdzekļus.

Gorelova kreisā roka palika bezcerīgi paralizēta Skvo­rešņas labajā rokā, toties viņš varēja manevrēt ar brīvo labo roku pret pretinieka kreiso, un to viņš uzskatīja par acīm redzamu priekšrocību.

Pagāja tikai viens mirklis, un pēkšņi kā seno bru­ņinieku vairogi viens pret otru triecās brīvo roku metala elkoņi, atvairot adatas nāvīgo uzbrukumu. Gorelova labā roka atsitās pret nepārvaramu šķērsli, un tai pašā mir­kli Skvorešņas kreisā roka izstiepās kā stopa aukla, un adata atdūrās pret Gorelova neaizsargātajām krūtim Tās aizsargāt jau bija par vēlu, un Gorelovs tikai viegli pa­griezās sānis — adata noslīdēja gar viņa krūtīm, garām liktenīgajai vīlei.

Vēlreiz šķindēdami sadūrās elkoņi, un atkal Gorelova labā roka kā skaida atlidoja sānis no Skvorešņas kreisās rokas. Šķita, Gorelovs nobāla vēl vairāk: priekšrocība, uz ko tas acīm redzot tā cerēja, izkūpēja kā dūmi pretī Skvorešņas briesmīgajam spēkam. It kā paredzot neno­vēršamo, Gorelova sirdi sažņaudza bailes …

Mazās, pelēkās acis auksti un droši urbās melnajās, kvēlojošajās pretinieka acīs un nepalaida garām trisošo izbaiļu ēnu, kas tajās pavīdēja.

Trešo reizi sadūrās elkoņi, un Gorelova roka atsprāga nost, kā jau iepriekš būtu tam sagatavojusies, bet viņa acīs pazibēja kas netverams, it kā cerība. Mazās, saltās acis, kas šķita jau pārvērtušās spraudziņās, pamanīja arī to. Un Skvorešņas roka vairs neatgriezās vis agrākajā stāvoklī, bet negaidot sāka zvetēt sāņus pasisto Gorelova roku. Tas atspieda to aizvien vairāk un vairāk atpakaj. It kā piekalts ar važu pie Skvorešņas labās rokas, Gore­lovs locījās, viņa brīvā roka vairs nevarēja izvērsties. Pēkšņi Skvorešņas roka mainīja virzienu un, pirms Go­relovs to saprata, pacēlās pār viņa galvu un ar satriecošu pērkonīgu belzienu, atkārtodama viņa paša manevru, no­krita uz Gorelova ķiveres, pretī viņa sejai. Galva ķiverē kūļājās kā spēļu klaunam un tai pašā mirklī Skvorešņas dūre iebelza pa ienaidnieka adatas stingri savilkto auklu un to pārrāva.

Ienaidnieks bija atbruņots. Viņa abas rokas, sagrābtas kā tērauda knaiblēs, atradās Skvorešņas rokās. Griezda­mās ar desmit desmitdaļu ātrumu, Skvorešņas skrūve, pārspēdama četras desmitdaļas Gorelova ātruma, aizrāva abus dziļumā.

Cīņa ilga pavisam vienu vai divas minūtes. Tā jau bija galā, kad parādījās ķiveres ar Pavļika un Marata bālajām, apjukušajām sejām. Turēdami aiz metala rokām leitnanta nedzīvo ķermeni, viņi klusēdami pārlaida ska­tienu Skvorešņas tumšsarkanajai sejai un Gorelovam, kas ar putām uz zilajām lūpām vēl joprojām raustījās un cīnījās.

— Pavļik, — Skvorešņa izdvesa, — leitnantu turi viens … Marat, sasiet nodevēju ar manu virvi …

Marats aši atšķetināja Skvorešņam pār kreiso, plecu pārmesto virves rituli, un pēc mirkļa pirmā cilpa aptinās ap vienu Gorelova kāju, kas izmisīgi spārdījās. Pēc da­žiem mirkļiem šai kājai tika pievilkta klāt arī otra .. .

Marats jau beidza sasaistīt Gorelova rokas, kad no tumsas viena pēc otras negaidot iznira divas ēnas ar spilgti degošām laternām. Tie bija Krutickis un Matve­jevs, kurus kapteinis bija izsūtījis Skvorešņam palīgā. Pēc Skvorešņas mājiena viņi paņēma Gorelovu aiz virves gala, kas karājās pie viņa pleca.

— Pavļik, — smagi elsodams, izdvesa Skvorešņa, — nodod leitnantu Matvejevam …

Kopš tā brīža, kad kopā ar Maratu Pavļiks satvēra leitnanta ķermeni, viņu nemitīgi kratīja sīkas, drudžai­nas baiļu trīsas. Pavļiks nespēja vēlreiz pavērties mierī­gajā, bālajā, it kā aizmigušajā leitnanta sejā. Ar nepa­klausīgām kājām, gandrīz neapzināti, viņš pārlika stū­res, pievilka padevīgo leitnanta ķermeni pie Matvejeva un atdeva tam nogalinātā roku. Tikpat neapzināti, bez asins lāsītes sejā, ar nepārejošu šausmu pilnām acīm, viņš pie­peldēja pie milzīgā, spēcīgā Skvorešņas stāva un cieši tam piekļāvās.

Skvorešņa dziļi noelsās, pavērās apkārtējos, tad aiz­smakušā balsī ziņoja:

— Biedri komandier! Ienaidnieks sagūstīts. Nosūtu viņu uz zemūdeni.

Pēc kādas minūtes atskanēja uzsvērti mierīgā kap­teiņa balss:

— Mēs visu redzējām. Jūs, biedri Skvorešņa, savu pie­nākumu esat izpildījis drosmīgi. Pateicos jums! Tēvijas nodevējs, diversants, kas uzspridzināja mūsu zemūdeni, nodevējs, kas aizbēga pie mūsu sociālistiskās Dzimtenes nāvīgajiem ienaidniekiem, saņems pelnīto sodu! Lai Mat­vejevs ar Kruticki trīssimt metru dziļumā ved viņu un kritušo leitnantu uz zemūdeni. Jūs, Marat un

Pavļik, pārpeldiet pāri aizdomīgajām zemūdenēm astoņ­desmit astotajā sektorā, bet pēc tam atgriezieties uz «Pionieri». Mums laikam drīz vajadzēs uzsākt kauju.

* *

*

Trīs draugi ar aizdedzinātām laternām klusēdami peldēja uz austrumiem ar sešu desmitdaļu ātrumu, dze­noties pakaļ zemūdeņu frontei, kas bija nozudusi šai vir­zienā.