Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Saviļņojums aizžņaudza leitnanta kaklu, viņš ar pū­lēm norija siekalas … Protams, viņš atbildēs, viņš gatavs pilnīgi atbildēt Dzimtenes priekšā par savu pārkā­pumu … nē, nevis pārkāpumu, bet noziegumu … smagu noziegumu … Tikai neviens viņam šo noziegumu nepār­met, visi labi saprot, cik viņam smagi, kā viņš savu vieglprātību, bezrūpību nožēlo, un visi cenšas viņa klāt­būtnē pat nepieminēt Gorelova vārdu …

Un kā vienmēr pēc nelaimes ar zemūdeni, jau atce­roties vien šo cilvēku, leitnantam aizrāvās elpa un sa­žņaudzās dūres. Ak, šis nīstamais cilvēks! . . .

— Pa labi, pa labi, Jurij Pavlovič! — pēkšņi ķiverē atskanēja zoologa balss. — Divus metrus augstāk! Div­desmitais kilometrs beidzas… Stāt! Nu tā. Tagad des­mit metrus tālāk … Tā … Desmit metrus pa labi .., Tikpat daudz pa kreisi … ieslīpi uz augšu … Aizdedzi­niet laternu…. Nodzēsiet. Izslēdzu visus tuvākos pro­žektorus, lai netraucē simt četrdesmit otrā darbu… At­kārtosim manevru. Stāt! . .. Pastāviet brītiņu nekus­tīgi … Es mazliet palielināšu spriegumu .. .

Leitnants apturēja skrūvi un, noregulējis muguras gaisa maisu, palika uz vietas, lūkodamies gaišdzeltenajā krēslā. Gan tālu, gan tuvu kā ēnas aizšāvās te miglaini, te skaidri zivju, meduzu un molusku silueti.

Negaidot, gandrīz uz redzamības robežām, no augšas parādījās dīvaina ēna — gara, taisna, uz leju šaurāka, taču bez zivīm raksturīgā ķermeņa vijīguma. Ēnas priekšā bija vienāds, nemirkšķinošs gaismas plankums, no plankuma stiepās taisns, gaišs stars.

Leitnanta sirds sāka trauksmīgi sisties.

«Kas tas varētu būt? Haizivs? Milzīgs tuncis? … Nē, tā nav zivs.»

Ēna ātri tuvojās — ieslīpi uz leju.

«Aizdedzināt laternu?… Nē, nevajag, labāk nogai­dīt …»

Tumšais siluets aizslīdēja kādus četrdesmit metrus attālu no leitnanta un strauji ienira dziļumā.

«Cilvēks!» gandrīz iekliedzās leitnants. «Tas ir cilvēks skafandrā! Milzīgā, nulles numura skafandrā… Kas tas varētu būt? Skvorešņa? Bet Skvorešņa ir dibenā pie Ma- rata … Kas tad? Peld pareizi. . . Kājas izstieptas un sa­kļautas … Rokas piespiestas pie sāniem … Kāds no mū­sējiem …»

Un pēkšņi viss sagriezās leitnanta acu priekšā. Asinis iesitās galvā, smadzenes aizmiglojās. Ar aptumšotu

apziņu, nedomājot leitnants palaida skrūvi ar desmit des­mitdaļu ātrumu un traucās lejup uz priekšu, paka| aiz­domīgajai ēnai.

— Jurij Pavlovič! — atskanēja pārsteigtā zoologa balss. — Kur tad jūs pazudāt no ekrana? Jurij Pavlovič! Atbildiet taču! Jurij Pavlovič! Jurij Pavlovič! Kas par velnu! Tālrunis, vai, sabojājies? — neizpratnē murmināja zinātnieks. — Kā gan tik pēkšņi? …

Leitnants dzirdēja šos saucienus it kā caur vati: tie līdz viņa apziņai nenonāca. Visa viņa būtne tagad bija koncentrēta tikai uz vienu gaišu plankumu, kas ātri tu­vojās, k|ūdams aizvien spilgtāks un gaišāks: cilvēks tur priekšā peldēja tikai ar četru desmitdaļu ātrumu.

Vēl mirklis, un leitnanta pirksts nospieda vadības pults pogu. Spilgts gaismas stars atsitās pret cilvēka ķi­veri un apgaismoja viņa seju.

Pār leitnanta lūpām izlauzās aizsmacis kliedziens — negantu dusmu un nāvīga ienaida kliedziens:

— Gorelovs!!!

Laternas gaismas apžilbināts, cilvēks instinktivi pa­cēla rokas pie acīm. Un tai pašā mirklī pilnā gaitā ka liel­gabala šāviens viņam uzdrāzās leitnants un no mugur­puses satvēra viņa rokas virs elkoņiem.

Tikai uz vienu mirkli Gorelovs pavērsa pret Kravcovu šausmu izķēmoto seju. Nākošajā mirklī viņš salieca sa­kļautās kājas un ar briesmīgu spēku iespēra leitnantam pa vēderu. Skafandra aizsargāts, leitnants sitienu nejuta, taču viena viņa roka palaida vaļā Gorelova roku, kaut gan otra joprojām to cieši saturēja.

Pretinieki atradās aci pret aci.

Klusēdami, nenolaizdami acis viens no otra, viņi, skrūvēm joprojām strādājot, šaudījās nelielā lokā.

Šausmas Gorelova sejā nomainīja nicīgs smīns: viņš pazina ienaidnieku, un tas acīm redzot nelikās viņam vi­sai bīstams.

Leitnants aizsmacis elsoja, viņa mati no sviedriem salipa un krita pār acīm; nespēks — ievainojuma sekas — atgriezās un apmigloja smadzenes. Tik tikko līdz apziņai nonāca kapteiņa un vecākā leitnanta balsis, kuri viņu meklēja, un kapteiņa dotā pavēle Skvorešņam.

«Ko darīt? Kā viņu sagūstīt? Skrūve . . . Apstādināt viņa skrūvi!» Kravcovs nolēma.

Sakļāvis kājas un ar pēdām pagriezis stūres, viņš metās ar krūtīm pret Gorelovu un paguva nospiest pogu uz viņa vadības pults. Pults atvērās, tās vāciņš atsitās vaļā un palika karājoties. Bet tūdaļ, pirms leitnants pie­skārās pazīstamajai sviriņai, kas vadīja Gorelova skrūvi, Gorelova roka satvēra leitnanta roku, atgrūda to tālu sā­nis, atgriezās pie pults un tad pacēlās pār leitnantu.

Gorelova rokā, laternas uguns apgaismota, pazibēja vara adata garā, tievā auklā . . .

«Nāve!» leitnantam izšāvās caur smadzenēm.

Nelaizdams Gorelovu vaļā, leitnants strauji pagrieza stūres. Skrūve aiznesa viņu no ienaidnieka rokas apakšas un, apmetis pusloku, leitnants nokļuva Gorelovam aiz muguras. Taču, tikko viņš paguva atviegloti noelsties un izvilkt no savas vadības pults adatu, Gorelovs pagriezās pret viņu un izrāva roku no leitnanta notirpušajiem pirk­stiem.

Kā pa miglu leitnants ieraudzīja pamirdzam īsu, dzeltenu zibeni, kas nokrita viņam uz krūtīm, un tūlīt, ne­paguvis pat iekliegties, juta, ka ķermenī ieurbjas it kā ugunīgs nazis.

Ūdens strūkla zem vairāku desmitu tonnu spiediena ielauzās caur skafandra atvērto vīli un vienā mirklī pār­šķēla leitnanta krūtis . . .

Leitnanta ķermenis lēni nosvērās ar galvu lejup un ar spilgti degošo laternu, skrūves svaidīts no vienas uz otru pusi, grima tumšajos dziļumos.

Ielicis adatu pultī, Gorelovs vēl noskatījās pakaļ sava pretinieka tumsā izplūstošajai ēnai, kad viņu ķēra divi pērkonīgi belzieni.

Divi spilgti gaismas stari ieurbās viņa ķiverē, un abas rokas satvēra metala knaibles. Atkal izbailes, un tad ari šausmas izķēmoja Gorelova seju, kad viņš pameta ska­tienu pa labi un pa kreisi no sevis.

Atkal atskanēja izbrīna un dusmu kliedziens:

— Gorelovs!!!

Sis kliedziens tagad skaidri atskanēja zemūdenes cen tralajā vadības postenī no neapgaismotā astoņdesmit astotā sektora. Un tūlīt pēc īsa klusuma Skvorešņa ar Ma ratu dzirdēja spalgu, aprautu kapteiņa komandu:

— Sagūstīt viņu un nogādāt uz zemūdeni!

— Tieši tā, sagūstīt un nogādāt uz zemūdeni! — dobji caur sakostiem zobiem izgrūda Skvorešņa.

Tai pašā mirklī Gorelovs ar visu augumu rāvās sā­ņus, uzgūlās Skvorešņam un ar kājas spērienu aizsvieda Maratu tālu sānis. Gorelova labā roka, it kā atbrīvojusies no tīmekļa, pasviedās augšup, un milzīgā metala dūre kā veseris nokrita uz Skvorešņas ķiveres pret viņa seju. Skvorešņas galva ķiverē padevās uz priekšu, piere atsitās pret caurspīdīgo metālu, un milzim sametās raibs gar acīm. Roka tomēr joprojām turēja kā knaiblēs Gorelova roku. Bet reizē ar sitienu Gorelovs, savas skrūves rauts, pārmetās ar kājām gaisā pāri Skvorešņas plecam un sa­grieza viņa roku atpakaļ. Aiz nepanesamām sāpēm Skvo­rešņa ierēcās un ievaidēdamies palaida Gorelova roku. Šķita, ka veiklība uzveikusi spēku …

Tikko sajutis brīvību, Gorelovs sakļāva kājas, izlīdzi­nāja stūres un traucās uz augšu. Tas viņu pazudināja. Ar šausmās sažņaugtu sirdi, neko neapjēgdams, tikai juzdams, ka nīstais ienaidnieks aizlaižas, Pavļiks metās uz priekšu. Un pirms Gorelovs paguva ko aptvert, zēns bija cieši uzklupis viņam uz pleciem, izbāzis kājas viņam zem rokām un pārslēdzis savu skrūvi atpakaļgaitā. Gore­lova skrūve uzreiz tika paralizēta, bet nākošajā mirklī tā pakļāvās spēcīgākai jaudai: Gorelovs kopā ar Pavļiku traucās lejup.