Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

— Mēs uzvarēsim, Maratiņ! — noskanēja viņam pa­kaļ Kramera sauciens.

— Par trim stundām ātrāk! — smiedamies nosauca Marats un laidās tālāk.

Korņejevu viņš atrada elektrolizes kamerā zem van­nas, kur tas strādājot bija palīdis, atstādams redzamas tikai kājas.

— Labi, — īsi un dobji noteica Korņejevs,, noklausī­jies Marata ziņojumu par pabeigto darbu un nepacietīgo lūgumu atļaut doties ceļā ar trosbateriju. — Pie kapteiņa neiešu … Nav vaļas … Ej pats un ziņo …

Kapteini Marats atrada gāzesvadu kamerā, kur tas kopā ar Kozirevu aizvāca cauruļu paliekas, kas rēgojās no iekšējā nodalījuma. Lai tur iekļūtu, vajadzēja ne ma­zumu veiklības un akrobatikas mākslas. Dziesma skanēja arī šeit, bet Marats par to nebrīnījās: tā saplūda ar dzies­mu viņa paša sirdī.

— Paldies par darbu, Marat! — kapteinis atbildēja, noklausījies viņa ziņojumu. — Nododiet manu pateicību arī Pavļikam. Paēdiet pusdienas un atpūtieties, tas jums pienākas. Pēc tam dodieties ceļā. Cik laika jums vajadzēs šai operacijai?

— Domāju kādas sešas septiņ'as stundas, biedri ko- mandier. Nezinu, cik ērta un tīra būs nogāze.

— Jā, jā… Protams. Katrā ziņā pasteidzieties, jūsu palīdzība vajadzīga šeit. Uzturiet sakarus ar zemūdeni. Nu, ejiet! Vēlu sekmes. Sveiciens Pavļikam. Pieraugiet viņu!

Marats pilnīgi apzinājās, cik grūts bija viņam uzti­cētais uzdevums un neatsacījās no atpūtas, ko viņam bija piedāvājis kapteinis. Tomēr pārtraukuma laikā viņš paguva Krutickim izskaidrot, kā piesiet traukus pie trosba- terijas. Pēc pusdienas pārtraukuma jau trijatā ar Kruticki un Pavļiku viņi sāka nest laukā traukus no nolik­tavas, aizgādāja tos līdz trosbaterijas cilindram, aizvā- koja un sagatavoja tiem stiepļu cilpas. Pulksten sešpadsmitos pabeiguši šo darbu, ar pilnīgi uzlādētiem akumulatoriem skafandros, termosiem, patronām ar šķidro skābekli, Marats un Pavļiks stāvēja izejkamerā kaujas bruņojumā, ar nepieciešamo instrumentu komplektu un dziļūdens termometru pie jostas — gandrīz pilnīgi gatavi atstāt zemūdeni. Pēdējā mirklī kamerā ieskrēja Selavins un iespieda Maratam rokā dziļūdens batometru.

— Lūdzu, Marat. .. Tas, es domāju, jūs ne visai ap­grūtinās. Nelielu ūdens paraugu no dziļuma … Gauži lūdzu.

Tūlīt pēc viņa steidzīgi pienāca zoologs un, pavezdams Pavļiku sāņus, mazliet samulsis klusu sacīja:

— Pielūko, Pavļik, ja gadās kas sevišķi interesants, nepalaid garām, lūdzu. Būšu tev ļoti pateicīgs. Protams, ja … m-mm … apstākļi un, tā sacīt, laiks atļauj… Lūdzu, Pavļik!

Pēc dažām minūtēm Marats ar Pavļiku jau gāja pa nogāzi, nesdami uz pleciem trosbaterijas galu ar uztvē­rēju, kas atgādināja slēgtu, vidū mazliet uzpūstu milzī­gas tulpes pumpuru. Nokāpuši kādus piecdesmit soļus.

viņi nolika šo pumpuru uz klintsbluķa, lai pārbaudītu trosbaterijas nolaišanas mechanismu. Uz troses pie pum­pura pamatnes atradās liels slēdzis ar platām ķepām. Marats to pagrieza, un pumpurs kā plaukstošs zieds sāka lēnām atvērties. Pēc mirkļa uztvērējs atgādināja milzīgu, vidū izliektu saulgriezes galvu, kas it kā sēkliņām bija nokaisīta ar termoelementu melnajām punktīm.

Pārliecinājies, ka trosbaterija kārtībā, Marats vēlreiz pagrieza slēdzi, un pumpurs aizvērās.

— Nu, Pavļik, dosimies ceļā! Uz pleca! Viens, divi! Aiziet!

* * *

Lēni, nemanāmi darba tempi uz zemūdenes pieauga. Ārkārtīgi sasprindzinātais brigādes priekšnieku un paša kapteiņa darbs nesa augļus. Krietni vien darbā palīdzēja arī zoologs. Viņš izdomāja jaunu vitaminu kombināciju, ko parasti piejauca pie kakao, ar nesen atklātajiem vitami- niem KL2, kas uzreiz sāka sekmīgi cīnīties pret komandas nogurumu, uzlaboja garastāvokli un palielināja cilvēku darba spējas. Pavārs Belogolovijs pēc zoologa norādījuma katras divas stundas aiznesa viņiem pa krūzītei- «dzīvā ūdens», kā šo kakao nosauca Romeiko, un piespieda to turpat savā klātbūtnē izdzert.

Palīgā nāca ari leitnants Kravcovs. Viņam bija atļauts celties no gultas, staigāt, lasīt un rakstīt. Lai gan viņa fiziskais stāvoklis aizvien vairāk uzlabojās, taču neviens vairs nepazina viņā agrāko jautro leitnantu, kas bija viegli sasmīdināms, mīlēja patērzēt, pajokoties, rūpīgi sekoja savaī ārienei. Bāls, novājējis, neskuvies, ar nekoptu vaigubārdu viņš stundām ilgi nekustīgi gulēja uz gultas, nerunīgs, stingi vērdamies griestos, domādams savas domas, laikam smagas un mocošas. Reizēm no viņa krū­tīm izlauzās nopūta vai vaids, viņš sāka nemierīgi gro­zīties no vieniem sāniem uz otriem, piecēlās, atlaidās at­zveltnes krēslā un atkal atgriezās gultā, it kā neatrazdams sev nekur vietu vai cenzdamies aizbēgt no kādām smagām atmiņām. Šodien, uzzinājis no zoologa, ka kopējais darbs kļuvis vēl spraigāks, Kravcovs bikli un nedroši palūdza zinātnieku parunāt ar kapteini, lai tas viņam atļautu no­mainīt centralajā posteni vecāko leitnantu. Darba tur pat­laban nekāda neesot, vismaz tas itin nemaz nenogurdinot: jāuztur radiotelefona sakari ar visām zemūdenes noda­lām, ar ļaudīm, kas strādā ārpusē, ar kapteini, Maratu, laiku pa laikam jāpaceļ infrasarkanais izlūks, jāvēro ek­rāns un beidzot jāsaņem no brigādēm atskaites par darbu gaitu un jāsastāda pārskati. Darbs esot nenozīmīgs, un turklāt vecākais leitnants atbrīvošoties un varēšot pieda­līties steidzamajos darbos. Vecākais leitnants dedzīgi at­balstīja Kravcova priekšlikumu, un zoologs šo atļauju no kapteiņa dabūja. Kad zoologs Kravcovam paziņoja, ka kapteinis viņa lūgumu ievērojis, leitnanta seja aiz prieka pietvīka. It kā neticēdams savai laimei, kā baidīdamies to zaudēt, viņš aši noskuvās, nometa slimnīcas virsvalku, pārģērbās formas tērpā, rūpīgi to sakārtoja, notīrīja un apskatīja kā kaut ko neparasti dārgu, ko gandrīz vai pa­zaudējis un atkal laimīgi atradis …

Viņš aši iegāja centralajā postenī, un vecākais leit­nants, nodevis viņam lietas, nekavējoties aizsteidzās pie elektriķiem, lai aizvietotu darba rokas, Maratam un Pav­ļikam aizejot.

Pulksten divdesmitos leitnants ziņoja kapteinim pir­mo kopsavilkumu par darbu gaitu. Ziņojums sagādāja kapteinim milzīgu prieku: darbs veicās aizvien raitāk.

— Vai ar Maratu sakarus uzturat, biedri leitnant?

— Ik stundu, biedri komandier. Viņš ziņo, ka viss esot kārtībā. Dažus kavēkļus ceļā viņi ātri likvidējuši. Ta­gad abi atrodoties tūkstoš simt metru dziļumā, ūdens tem­peratūra — četri ar pus grādi virs nulles.

— Labi! Laikam viņi drīz nokļūs līdz divarpus grā­diem un varēs atgriezties. Braši zēni! Kā jūs jūtaties, biedri leitnant?

— Paldies, biedri komandier! Jūtos lieliski. Lai kaut kāds darbs, tomēr labāks par jebkādām zālēm …

Pulksten divdesmit trijos kļuva zināms, ka elektriķi pabeiguši remontēt elektrisko piedziņu cisternām: king- stoni, sūkņi un ventilatori sāka strādāt. Dīzu brigāde to uzzināja vēl ātrāk, jau pēc zemūdenes pārbaudes manev­riem — zemūdene pēkšņi sāka pacelties un nolaisties kopā ar brigādi. Zemūdenes pakaļgalā šo evoluciju saņēma ar dobju steidzīgu «urā». Nebija laika atliekt muguras, māt ar rokām, jo vairāk tādēļ, ka dīzu brigādē bija iestājies izšķirošs brīdis: dīzu gredzens iegulās savā vietā, un va­jadzēja sākt to sametināt ar kuģa korpusu.

Dažas minūtes pirms pusnakts — tad beidzās darbs — dīzu gredzens bija galīgi ieņēmis savu vietu, un bei­dzot varēja aizvākt tiģeli ar degošo termitu. Visi jau gatavojās aiziet, bet Skvorešņa vēl ņēmās pēdējo reizi iztīrīt korpusa gofrētā apvalka rievas, pa kurām zem dīzu gredzena vajadzēja ieplūst kausētajam metalam.