Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Instrumenti kļuva neasi un lūza, elektriskie urbji, mazās elektriskās vīles, elektriskās ēveles drīz sadrupa.

Galu galā Skvorešņa pārgāja uz rokas instrumentiem, liekot lietā savu neparasto fizisko spēku, un nereti guva lielus panākumus.

No rīta pirms komandas modināšanas dīzu gredzens jau atradās pavisam tuvu kuģa pakaļgalam, ari vieta tam bija notīrīta un sagatavota uzstādīšanai. Bet gredzena iekšpusē vēl bija ne mazums gāzesvadu cauruļu palieku ar asām, atkārpainām malām. Skvorešņa sāka tās novākt, cenzdamies darbu nobeigt līdz tam laikam, kad elektriskā vinča būs pievilkusi dīzu gredzenu cieši klāt kuģa pakaļ­galam.

Skvorešņa arī tagad strādāja ar milzu enerģiju, it kā viņš nebūtu pavadījis nogurdinošu, negulētu nakti. Viņa dedzīgais darbs tā aizrāva visu dīzu brigādi, kas tikko bija sākusi strādāt, ka nebija iespējams atturēties un ne­strādāt tikpat dedzīgi.

Kad Korņejevs devās meklēt kapteini, lai paziņotu, ka saskaņā ar vakardienas rīkojumu gatavojas sūtīt Maratu un Pavļiku ar trosbateriju uz dziļumiem, viņš at­rada kapteini dīzu brigādē, iegrimušu dedzīgajā darbā pie dīzu loka.

— Cik laika Maratam vēl vajag, lai pabeigtu vadības pults un tīkla remontu? — vaicāja kapteinis, galvu ne­paceldams un neatraudamies no darba.

— Pēc brigādes grafika un sacensības saistībām vēl apmēram septiņas astoņas stundas.

— Vai kopā ar viņu strādā Pavļiks?

— Jā.

— Pasakiet viņiem abiem — kā Maratam, ta Pavļi­kam — manu personīgo lūgumu pabeigt šo darbu iespē­jami ātrāk, neraugoties uz brigādes grafiku. Pēc tam lai iet ar trosbateriju Ari jūs lūdzu, biedri Korņejev! Āt­rāk … Ātrāk . . . Mobilizējiet visus savus spēkus, visus atlikušos spēkus! Mums nav laika rezervju. Pēc pusstun­das ienāciet manā kajitē ar vecāko leitnantu, profesoru Lordkipanidzi, Cižovu, Sjominu un Kozirevu — es jums paskaidrošu stāvokli.

Marats un Pavļiks bija mazliet sarūgtināti, ka aizka­vējas viņu ekspedicija pēc elektriskās strāvas, kurai viņi

jau bija sākuši gatavoties. Taču kapteiņa personīgais lū­gums, ko Korņejevs viņiem nodeva mazliet svinīgā, no­zīmīgā tonī, neparasti satrauca, un viņi dedzīgi, ar jaunu enerģiju ķērās pie darba.

Noliktā laikā pie kapteiņa ieradās visi, kuru viņš bija aicinājis.

— Biedri, — kapteinis uzrunāja sapulcējušos, — pēc brigadu grafika mēs varēsim doties ceļā deviņpadsmitajā augustā. Ce]am paliek tikai četras dienas. Tas ir taisni tik daudz, cik vajadzīgs, lai nonāktu Vladivostokā tieši divdesmit trešajā. Bet mums nepaliek nekādas laika re­zerves. Visniecīgākā nejauša aizkavēšanās var visu iz­jaukt. Remontdarbi jāveic vēl ātrāk. Jāiegūst rezervē kaut vai desmit stundas. Tieši pateikt komandai to nevar. Bai­dos pārspīlēt. Bet, lūk, Skvorešņa parādīja izeju. Viņš ar savu darbu rāda piemēru, viņš ar savu enerģiju aizrauj visu brigādi, tā viņam seko, cenšas neatpalikt. Rezultāti acīm redzami: brigāde strādā kā vēl nekad. Lūdzu, jūs, biedri, esiet tāds pats piemērs savām brigādēm, un mēs katrā ziņā uzkrāsim sev nepieciešamo rezervi. Jums, Lord, vēl viens lūgums. Leitnants Kravcovs jau pietiekami at­spirdzis, un jūsu kopšana viņam maz vairs vajadzīga. Pie­lieciet pie kakao kaut ko no jūsu medicīnas diētiskā arse- nala, lai padarītu to vēl barojošāku un spēcinošāku, un tad lieciet piepildīt ar šo kakao termosus tiem, kas strādā ārpus zemūdenes. Organizējiet, lai tiem, kas strādā iekš­pusē, tādu pašu dzērienu pasniegtu glāzēs ikkatrās pārfs stundās … Tas viss, biedri! Pie darba! Un, lai ikviens no jums dara to, kas vien ir viņa spēkos. Jā, vēl kas … Biedri Sjomin, jūs laikam tūlīt lasīsiet avīzes šīsdienas numuru? Sevišķi izceliet Skvorešņas nakts darbu. Neatlieciet to uz rītu. Ziņas par šo darbu saņemiet no Kozireva tūliņ pat. Savās vietās, biedri!

Atskanēja īsi, steidzīgi klauvējieni pie durvīm.

Parādījās Pļetņeva satrauktā seja. Viņš ātri ienāca kajitē, aizvēra durvis un apkārt galdam strauji devās pie kapteiņa. Viņa seja bija pietvīkusi, acis ņirbīgajā grumbu tīkliņā mirdzēja, rokā viņš turēja telegramas blanku.

— Ļoti steidzami! Valdības radiograma, — Pļetņevs izdvesa, aizelsdamies kā pēc skrējiena un pasniegdams radiogramu kapteinim.

Jau pēc pirmajām pārlasītajām rindiņām kapteiņa no­gurušajā sejā atspoguļojās neparasts satraukums. Pār radiogramu pārliecies, viņš acīm ieurbās tās tekstā. Viņa saviļņojums nekavējoties pārgāja uz visiem klātesošajiem. Sastinguši uz vietas, tie nenovērsa no kapteiņa nepacie­tīgās acis, tikai paretam pārmīdamies īsiem, jautājošiem skatieniem. Kapteinis ātri pārlasīja radiogramas rindi­ņas.

Beidzot viņš atrāvās no telegramas un pārlaida ska­tienu .klātesošajiem. Acīs atmirdzēja neparasts prieks. Viņš strauji piecēlās un klusu, it kā neuzticēdamies sev, savām pašsavaldīšanās spējām, sacīja:

— Biedri… — balss viņam aizrāvās. Viņš dziļi ie­vilka elpu un turpināja jau žirgtākā balsī: — Biedri! Mums lemta neparasta laime. Esam saņēmuši radiogramu no mūsu partijas Centrālās Komitejas. Es nolasīšu radio­gramas saturu.

Visi piecēlās, kā vēja brāzmas aizrauti, un sastinga ar saviļņotām, it kā jaunākām sejām, pavērsusies pret kapteini. Viņš lasīja, rokas viņam tikko manāmi trīsēja, un radiogramas baltā lapa šūpojās virs galda.

«Maskava, zibens, valdības. Zemūdenes «Pionieris» kapteinim Voroncovam, kamisaram Sjominam, ekspedicijas zinātniskās daļas priekšniekam profesoram Lordkipanidzem.

Sūtām varoņigajai zemūdenes «Pionieris» komandai kvēlu svei­cienu! Ar apbrinu sekojam jūsu nenogurstošajai, varenajai cīņai ar naidīgo stichiju, ar viltīgās noderības sekām Esam cieši pārliecināti par jūsu ekspedicijas laimīgām beigām. Esam pārliecināti, ka no­slēpumainā okeana dzi|u izpētīšanas un apgūšanas vēsturē jūs ierak­stīsiet jaunas, slavenas lappuses, ka bargajā pārbaudes stundā zem­ūdene atradīsies savā posteni pie dzimtajiem krastiem, lai aizstā­vētu sociālistiskās Dzimtenes biivību un tālāku uzplaukumu…»

To personu vārdi, kuras bija radiogramu parakstījušas, vairs nebija saklausāmi jūsmīgo saucienu vētrā . ..

— Mēs nonāksim laikā! … Mēs attaisnosim uzti­cību! Mēs uzvarēsim! Uzvarēsim!

— Pie komandas! Pie komandas! — iesaucās komi­sārs. — Biedri komandieri Vajag paziņot komandai!

Viņa jauneklīgā seja zem sirmo matu viļņa staroja. Viņš piegāja pie kapteiņa un, ar pūlēm apvaldīdams ne­paklausīgo lūstošo balsi, cik iespējams oficiāli sacija:

— Biedri komandier, atļaujiet nekavējoties sasaukt komandu, lai noklausītos jūsu ziņojumu!

Kapteinis uzlika abas rokas viņam uz pleciem un sa­spieda tos.

— Nu, protams, Sjomin, dārgais biedri. Protams! Un drīzāk, drīzāk! Marš, marš!

Viņš pagrieza komisāru aiz pleciem, pastūma uz dur­vīm un nosauca pakaļ:

— Visu komandu un visus zinātniskos darbiniekus!

* *

*

Pulksten vienpadsmitos, vēl satraukts pēc priecīgā mītiņa sakarā ar radiogramu, Marats aizskrēja pie Kor- ņejeva, lai tam paziņotu, ka vadības pults un tīkla re­montu viņi ar Pavļiku pilnīgi pabeiguši trīs stundas āt­rāk, nekā paredzēts grafikā.

Maratam likās, ka nekad viņš nav strādājis ar tādu aizrautību un sajūsmu kā tagad. Viņam šķita, ka radio- gramā bija nevis vārdi, bet neparasta muziķa, kas vēl līdz šim skanēja viņa dvēselē. Viņš skraidīja pa kāpnēm un kabīnēm, nejuzdams pats savas kājas, dūdodams kaut ko jautru un priecīgu. Un visur viņš dzirdēja gan klusu dungošanu, gan skaļu dziesmu, visur redzēja mirdzošas acis, neviļus smaidus.