Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Turklāt komisārs ziņoja kapteinim, ka leitnants atro­doties ļoti nospiestā garastāvoklī un pilnīgi apzinoties, cik vieglprātīga un noziedzīga bijusi viņa rīcība šai ār­kārtīgi atbildīgajā brīdī.

Otrkārt, komisārs ziņoja, ka šodien viņam bijusi ie­spēja iekļūt ar ūdeni piepildītajā gāzes vadu kamerā pa ārējo caurumu, kas atklājies aiz atrautā dīzu gredzena. Kā kapteinim zināms, komisārs atgādināja, pirmā dīzu apskate remonta darbu sākumā atklājusi, ka tās pilnīgā kārtībā, izņemot četrus neizprotamus caurumus, kas ar vītņu urbi izurbti centrālo dīzu sadedzināšanas kamerā. Kā tie tur radušies, kas un kāpēc tos izurbis — līdz šim nav zināms.

Bet gāzes vadu kamerā šodien izdevies iekļūt vienīgi pēc ilga darba, iztīrot šauro caurumu, kur cieši savijušies gāzes vadu cauruļu gali. Protams, sprādziens kamerā nodarījis sevišķi lielus postījumus: visas ierīces un apa- rati, kas tur atradušies, sabojāti.

Uz gāzes spiediena signalizētāja atrastas kādas kas­tītes paliekas. Korņejevs un Kozirevs, kas kameru apska­tījuši kopā ar komisāru, vienprātīgi atzīstot, ka šī kastīte nepieder pie signalizētāja un ka tā nolikta ar noteiktu nolūku — neļaut signalizētājam saskarties ar apkārtējo vidi, lai tas nevarētu signalizēt par gāzu spiediena iz­maiņu kamerā. 1as acīm redzot bijis darīts vienīgi ar ļaunu, noziedzīgu nodomu.

Pie pēdējiem komisārā vārdiem, ko viņš izrunāja ar tikko apvaldītu satraukumu, kapteinis pacēla uz viņu dusmu un sašutuma pilnas acis.

— Tātad jūsu slēdziens? Kas to varēja izdarīt? — viņš klusu jautāja, tikko paverot lūpas.

— Vienīgi Gorelovs, — pārliecināti atbildēja komi­sārs.

— Jā, vienīgi viņš, — tāpat kā iepriekš klusā balsī apstiprināja kapteinis. — Vai jūs pieteicāt Korņejevam un Kozirevam klusēt par šo atklājumu?

— Jā, Nikolaj Borisovič, bet apskates aktu viņi pa­rakstīja.

— Kad jūs domājat pabeigt izmeklēšanu?

— Uzskatu, ka tā jau pabeigta, Nikolaj Borisovič, un varētu izdarīt slēdzienu.

— Labi. Rīt šai pašā laikā iesniedziet to ar visiem materialiem. Varat iet, Vasilij Jegorovič. Es tūlīt aizsū­tīšu radiogramu štabam.

* »

*

Pulksten sešpadsmitos, kad kapteinis smagās pārdo­mās staigāja pa centrālo posteni, galvenais elektriķis viņam ziņoja, ka elektriskā enerģija rezerves akumula­toros izsīkstot un tās pietikšot tikai divām dienām. Va­jadzēšot nekavējoties sākt uzlādēšanu. Tomēr krasta zem­ūdens nogāzē nezin vai izdošoties trosbateriju apakšējos galus nolaist līdz nepieciešamajam dziļumam, kur būtu pietiekami zema temperatūra.

— Kā tad tomēr šo dziļumu aizsniegt?

Korņejevs viegli paraustīja plecus.

— Vispirms jāpamēģina šeit — varbūt zemūdene at­rodas virs liela dziļuma.

— Pamēģiniet, biedri Korņejev, tikai ātrāk. Akumula­toriem vajag būt pilnīgi uzlādētiem. Mēs nezinām, ko mums nesis tuvākās dienas, bet varbūt arī stundas.

Korņejevs aizgāja. Centralajā postenī palika vienīgi kapteinis, vecākais leitnants, kas izdarīja kaut kādus aprēķinus, un Marats, kas bija aizņemts ar vadības pults labošanu.

— Man nedod mieru šis hidroplāns, — kapteinis teica vecākajam leitnantam. — Kāpēc tas atlidoja šurp? Ko tas še meklēja?

— Sos rajonus diezgan bieži apmeklē valzivju med­nieku flotiles, — atbildēja vecākais leitnants, — bet viņu peldošās bāzes — fabrikas nereti ir apgādātas ar lidma­šīnām loma uzmeklēšanai. Iespējams, ka arī šis hidro­plāns bija tikai valzivju mednieku izlūks.

Pie durvīm pieklauvēja.

— Iekšā! — skaļi atsaucās kapteinis.

Ienāca Pavļiks ar instrumentiem rokā. Viņš klusu ie­gāja kaktā, kur darbojās Marats, un pusbalsī sacīja:

— Vada bojājumu es atradu elektrolīzes kamerā un jau izlaboju.

— Labi, Pavļik! — tāpat pusbalsī uzteica Marats. — Tagad palīdzi man šeit. Piestiprini savās vietās, re, šos vadus un pogas.

— Tieši tā, piestiprināt vadus un pogas! — klusu, taču skaidri atbildēja Pavļiks, ķerdamies pie darba.

Kapteinis tikko jaušami pasmaidīja un, vērodams zēna darbu, atgriezās pie pārtrauktās sarunas:

— Varbūt tas arī ir tikai valzivju mednieku izlūks, bet mani ļoti uztrauc «Pioniera» stāvoklis. Kuģis ir pā­rāk atklāts. Tālu no krasta, gandrīz atklātā okeānā, tam pārāk viegli piekļūt.

— Jā, stāvvieta nav gluži droša, — vecākais leitnants piekrita, — taču, diemžēl, mēs vēl nespējam kustēties, un, patiesību sakot, ari nemaz nevar noslēpties.

— Ta jau ir ta nelaime. Bet noslepties vajadzētu, ka­mēr pabeidzam remontu …

Pavļiks nekustīgi stāvēja ar seju pret sienu, it kā aizmirsis darbu, un klausījās sarunā. Viņš gribēja pa­griezties, kaut ko sacīt, bet mēle bija kā pielipusi: viņš nemaz nebija pieradis ar kapteini sarunāties. Beidzot ar ārkārtīgu gribas spēku viņš pagriezās un trīcošā balsī klusu izteica:

— Atļaujiet, biedri komandier .. s > — Runā, runā, Pavļik!

— Te mēs atradām … es ar Ivanu Stepanoviču … joti labu vietu .., Pioniera goda vārds! — negaidot no­beidza Pavļiks un apjucis apklusa.

— Nu, nu? — kapteinis pasmaidīja. — Runā, nekaut­rējies.

— Mēs atradām milzīgu milzīgu alu. Zem ūdens. Tur desmit «Pionieru» var noslēpties! — Un steigdamies, it kā nobijies, ka par viņu tūliņ sāks smieties, uztraukda­mies un aizelsdamies turpināja: — Jūs neticat? Pioniera goda vārds. Pajautājiet Ivanam Stepanovičam. Mēs abi redzējām. Mēs to labi aplūkojām . ..

Ar starojošu seju kapteinis pietrūkās no krēsla un saķēra Pavļiku aiz pleciem:

— Ko tu saki, Pavļik! Tas taisnība? Un liela?

— Vai tālu no šejienes? — ieinteresējās ari vecākais leitnants.

— Liela! Milzīga! Pavisam tuvu! Ar piecu desmitdaļu ātrumu pusstundas brauciens. Ne vairāk!

— Manu zēn, tu esi prieka vēstnesis, — iesaucās kap­teinis. — Tā taču ir varena veiksme! Marat, uzmeklējiet Ivanu Stepanoviču! Ātrāk!

Pēc mirkļa Selavins atradās centralajā postenī un ap­stiprināja visu, ko bija teicis Pavļiks: ala ir milzīga kā dirižabļa angars, dibens un sienas līdzenas. «Pionieris» tur atradīs lielisku patvērumu. Kapteinis jutās neparasti apmierināts un laipni paplikšķināja Pavļikam uz pleca.

— Es tūlīt došos turpu! — viņš, priecīgi uzbudināts, sacīja. — Un ari jūs man līdzi, Ivan Stepanovič. Ari tu, Pavļik.

— Bet dīzes taču vel nestrādā. Ka tad jus parvedisiet uz turieni zemūdeni? — iejaucās vecākais leitnants.

— Divdesmit cilvēku skafandros — tūkstoš zirg­spēku — kapteinis iesmējās. — Vai jums ar to pietiek, Aleksandr Leonidovič, lai aizvilktu «Pionieri» uz zem­ūdens doku?

— Pietiek, pietiek! Lieliska, brīnišķīga ideja!

Centralajā postenī uzreiz iestājās jautrs, pacilāts ga­rastāvoklis.

Pusotras stundas vēlāk kapteinis, Šelavins un Pavļiks pēc rekognoscēšanas atgriezās uz zemūdeni. Kapteinis bija neparasti rosīgs un apmierināts: ala izrādījās lie­liska, bet tās dibens — tieši zemūdenes atrašanās līmenī; vispār viss šķita tā, ka labāk nevarēja pat vēlēties.

Uz nolaižamās platformas kapteinis sastapa Korņe- jevu un Maratu. Korņejevs izmantoja šo gadījumu uri tūdaļ paziņoja, ka uzlādēt akumulatorus še nav iespējams: trosbaterijas apakšējais gals četri simti sešdesmit metru dziļumā atdūries pret dibenu un tālāk nav gājis.

— Marats ieteic, — Korņejevs turpināja, — uz rokām aiznest trosbateriju pa nogāzi tālāk jūrā. Ideja laba, un, ja atļaujiet, biedri komandier, es tūlīt bateriju sakārtošu un nogādāšu turp.