Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

— Kur mēs atrodamies, Ivan Stepanovič?

— Rapanui salas piekājē.

Kapteinis sarauca uzacis.

Prožektoru spilgtās gaismas apmirdzēts, «Pionieris» stāvēja salas piekājē neparastā tērauda trošu aizjūgā.

Krustām un šķērsām trošu apvīts, tas likās esam iejūgts un pēc pirmā signālā gatavs aizvilkt salu zem­ūdens dziļumos. Uz kuģa korpusa, tuvāk priekšgalam, stāvēja cieši piestiprināta elektriskā vinča ar caurspīdīga metala kārbā ieslēgtu motoru, kam abās pusēs uz āru iz­gāja vārpsta. Uz šās vārpstas, iedarbinot elektrisko vinču, vajadzēja uztīties resnajām trosēm no dīzu gredzena, lai ievilktu to agrākajā vietā kuģa pakaļgalā. Bet iepriekš

ar termitu vajadzēja atmīkstināt gredzena apakšējo daļu, uz kuras tas turējās.

Bet nu jau divas dienas termits deg zem dīzu gre­dzena, taču metāls nepadodas karstuma iedarbībai. Ko­zirevs mulsa minējumos, nezinādams, ar ko izskaidfot zemo temperaturu, kādu patlaban deva termitu reak­cija — pavisam tikai ap divi tūkstoši grādu. Nekas ne­iznāca, un tas ārkārtīgi uztrauca kapteini un visu ko­mandu. No zemūdenes bagātās laboratorijas Kozirevs izvilka visdažādākos materialus, arvien jaunās un jau­nās kombinācijās, piejaukdams tos termitiem, kas bija izgatavoti speciāli darbam zem ūdens un parasti attīstīja pilnīgi pietiekamu temperaturu, lai izkausētu pašu kar­stumizturīgāko metālu. Tikai desmitajā augustā, tas ir, trešajā dienā, Kozirevam pēc nemitīgām pūlēm nejauši izdevās atrast tādu termita elementu kombināciju, kuras reakcija deva temperaturu, kas 1 ikko manāmi mīkstināja metālu. Tas tomēr bija par maz, un Kozirevs turpināja meklējumus, lauzot galvu ap termita mīklu, kas negai­dot izjauca visus aprēķinus tik svarīgā brīdī. Tas bija pā­rāk aizvainojoši, taisni pazemojoši! Pārējās brigādes jau paguvušas paveikt tik daudz darbu, viņiem darbs iet no rokas, šķiras. «Komisārā balss» ik rītus ziņo par tās vai citas brigādes panākumiem un uzvarām: radisti atjauno­juši radiostacijas uztvērēju, akustiķi beidz darbu pie priekšgala lielgabala, pat elektriķi, kuru skaits tagad - samazinājies, izlabojuši visu automatiku, un tikai par mechaniķu brigādi avīze klusē — neviena vārda! Tās «panākumi» tādi, ka tie drīzāk var radīt grūtsirdību, nomākt garastāvokli citiem, nekā iekveldināt un aizraut. Un nemitīgi, uzmācīgi Kozirevu mocīja jautājums: «Ko darīt?»

Kad parādījās pirmās pazīmes, ka metāls kļūst mīk­stāks, Kozirevam prātā iešāvās doma, kurā viņš tūdaļ dalījās ar vecāko leitnantu:

— Kamēr es turpinu jaunu termitu meklējumus, — viņš sacīja, — kāpēc gan lai mēs neizmantotu to nelielo metala sakarsējuinu, kāds jau ir sasniegts? Nezaudēsim laiku.

— Bet kā tad jūs domājat šo sakarsējumu izman­tot? — vaicāja vecākais leitnants.

— Tūlīt pat laist darbā vinču. Ja dīzu gredzens pa­dosies kaut par milimetru stundā, ari tas nāks par labu …

— Lai notiek, — vecākais leitnants paraustīja plecus,

— es neiebilstu, taču pilnīgu atrisinājumu tas nedos.

— Vienalga! — stūrgalvīgi atteica Kozirevs. — Ka­mēr es meklēju, lai kaut drusciņ iet uz priekšu .. . Tas ir labāk nekā nekas.

Milzīgajā tiģelī, kas līdzinājās pusapaļai, lokā sa­liektai renei un aptvēra dīzu gredzena apakšējo daļu, dega termits. Elektriskā vinča, savelkot troses, lēni, acij pilnīgi nemanāmi uztina tās uz vārpstas. Pirmajā dien­nakti uz vārpstas radās desmit lieki milimetri troses. Pa­visam niecīgs lielums, taču Kozirevs bija apmierināts: lai nu kā, bet darbs tomēr nestāv uz vietas. Viņš aprunājās ar Skvorešņu, un tas nāca ar jaunu ierosinājumu: kāpēc vinčai nepalīdzēt? Ja viņš, Skvorešņa, paņems krietnu, četrdesmit kilogramu smagu veseri un sāks ar to velēt pa dīzu gredzenu, tad tas vinčai kaut mazliet palīdzēs, vai ne?

Tagad bija Kozireva reize pavīpsnāt un paraustīt plecus:

— Ko tu saki, Andrej Vasiļjevič! Smejies, vai? Elek­triskai vinčai ir piectūkstoš zirgspēku, cik tad tu spēsi tiem pielikt klāt ar savu veseri?

— Esi gan tu ērms, Kozirev! Atvainojos, biedri gal­venais mechaniķi.

— Atmet savas ceremonijas! Tagad tām nav laika … Ko tu gribēji teikt?

— To, ka te nav runa par manu zirgspēku, bet par grūdieniem, triecieniem, kas kaut jel drusciņ ietekmētu molekulu stāvokli atmīkstinātajā metālā.

— Pamēģini, — šaubīdamies atbildēja Kozirevs,

— vismaz ļaunums no tā necelsies.

Pēc dažām minūtēm zemūdenes pakaļgalā atskanēja spēcīgi, dobji vesera triecieni; tie dunēja kā milzīga zem­ūdens zvana grandieni, ar satriecošu spēku apdullinādami visus, kas strādāja pie zemūdenes, un tālu izskanēdami apkārtnē…

Kāpteinis sēdēja centralajā postenī pie galda. Viņš sastādīja pārskatu par dienā veiktajiem darbiem, aprē­ķināja aptuvenus termiņus nākošo darbu izpildei, un nevar sacīt, ka visi šie aprēķini viņu sarūgtinātu, ja tikai nebūtu negaidītās aizkavēšanās ar dizēm. Šī aizkavēša­nās kapteini stipri uztrauca. Ja Kozirevs tuvākajās divās trijās dienās neatradīs izeju, nepaātrinās metala atmīk- stināšanu, tad zemūdeni sagaida visdrūmākās perspektī­vas: ierašanās laiks Vladivostokā būs nokavēts. Un te viņš, kapteinis, ir pilnīgi bezspēcīgs. Viņš ne ar ko nevar palīdzēt, neko nevar ieteikt, viņš var tikai gaidīt to, ko sacīs lai ari talantīgais, tomēr jaunais rnechaniķis.

Iegrimis šais skumīgajās domās, kapteinis nedzirdēja darba rīku troksni, klaudzienus un čirkstoņu, kas pa cen­trālā posteņa atvērtajām durvīm plūda no apakšējām ma­šīnu telpām un kamerām, — visu kūsājošā darba līksmo un aizraujošo simfoniju, kas atdeva dzīvību zemūdenes paralizētajam organismam.

Kapteinis aizvien mīlēja klausīties šo dzīvespriecīgo troksni, viņu vilktin vilka iegremdēties tajā, pievienoties kopējam darbam. Un tagad, nosēdējis ilgu laiku ar savām smagajām domam, viņš beidzot no tām atrāvās, atkal ieklausījās pazīstamajā troksnī un atkal viņu pārņēma vēlēšanās nokāpt lejā un paieties pa kuģa kabinēm un kamerām. Kapteinis piecēlās un palūkojās pulkstenī. Bija jau divdesmit trīs. Pār okeānu tagad klājas tumša tropu nakts, debess piebārstīta lielām zvaigznēm, un viļņi rāmi sitas pret krastu, kur kādreiz bija novietoti salas klusē­jošie akmens sargi. ..

Kapteinis sarosījās. Pēc stundas beigsies darbi, jā­palūkojas, kā tie veicas. Piepeši viņš pacēla galvu un sāka klausīties.

Parastajā troksnī, kas pildīja zemūdeni, nez no kurie­nes līdz viņam atplūda tālumā tikko izšķirami, vienmē­rīgi metala sitieni pret metālu. Kas tas varētu būt? No kurienes šīs skaņas?

Kapteinis steidzīgi devās apgaitā. Ātri viņš apskatīja visas apakšējās telpas un kameras; darbs veicās lieliski; nogurušie ļaudis viņam uzsmaidīja. No mašīnu nodaļas viņš iegāja izejkamerā, kur dežurēja Romeiko, kas tikai aizvakar bija iznācis no slimnīcas. Ar Romeiko palīdzību kapteinis ātri uzvilka skafandru un sagatavojās atstāt zemūdeni. Tiklīdz platforma bija nolaidusies, kapteiņa ķiverē uzreiz ielauzās tāli, apslāpēti dārdieni, kas viņu apdullināja. Kapteinis metās uz priekšu.

Prožektoru spilgtajā gaisma, spožas bruņas kā varens viduslaiku milzis paladins, kas satriec simtgalvaino pūķi, Skvorešņa ar savu veseri dauzīja pa milzīgo dīzu gredzenu.

Kapteinis viņam uzbrāzās virsū, dusmīgi sagraba aiz pleca, no visa spēka sakratīja un uzkliedza. _