Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

— Bet, rau, uz dienvidiem vēl viena! Re, re, ari piec­desmit metru atstatumā! — izbrīnījies iesaucās Pavļiks, rādīdams pa kreisi no pirmās ēnas. — Kas gan tas va­rētu būt!

— Jā, jā, redzu, — apstiprināja Marats.

— Zemūdenes! … — pēkšņi uztraukts iesaucās Skvo­rešņa. — Lai esmu nolādēts, ja tās nav zemūdenes!

— Par ko jūs runājat, biedri Skvorešņa? — atskanēja vecākā leitnanta balss. — Kādas zemūdenes?

— Neko nesaprotu, biedri vecākais leitnant! — Skvo­rešņa atbildēja. — Divas zemūdenes alas traversā … Dodas ar vismazāko ātrumu uz salu … Ietur simt metru lielu intervālu. Peldam uz dienvidiem, lai aplūkotu labāk…

— Ziņojiet, ko redzēsiet! — pavēlēja vecākais leit­nants. — Dodu trauksmes signālu! … Ieslēdzu visus ga­tavos ultraskaņas prožektorus!

Pa to laiku Skvorešņa iedarbināja skrūvi un ar trīs desmitdaļu ātrumu devās pa kreisi, uz priekšu un gar ne­zināmo zemūdeņu fronti. Marats un Pavļiks viņam sekoja.

Aizpeldējis kādus simt metrus no otrās zemūdenes, Skvorešņa ziņoja:

— Biedri vecākais leitnant! Trešā uz dienvidiem! In­tervāls simt divdesmit pieci metri!… Iet frontes ierindā …

— Dzirdu, trešā uz dienvidiem, — atbildēja vecākais leitnants. — Uz ekrana redzami seši silueti. Priekšgala prožektors numur simt trīsdesmit astoņi vēl nestrādā. Tā sektorā starp piekto un sesto siluetu liels pārtraukums. Ņemiet vērā: augšējā stūra simt četrdesmit otro tagad koriģē leitnants Kravcovs. Turpiniet izlūkot fronti!

— Tieši tā, izlūkot fronti! Redzu ceturto uz dienvi­diem… Intervāls simt piecdesmit metru. Joprojām lēni virzās uz salas pusi. Peldam tālāk uz dienvidiem … Trīs­simt metru … piecsimt metru … vairāk zemūdeņu ne­esam pamanījuši… Biedri vecākais leitnant!

— Klausos.

— Mēs ievērojām četras zemūdenes uz dienvidiem no pirmās … Vai jūs mūs redzat?

— Redzu.

— Cik tālu mēs esam no alas?

— Piecpadsmit kilometru.

— Atļaujiet pacelties virs zemūdenēm un palūkoties uz ziemeļiem no pirmās.

— 5ajā virzienā darbojas visi ultraskaņas prožektori Tur iet vēl trīs zemūdenes ar tādiem pašiem intervāliem. Virs okeana redzami trīs kuģu silueti. Acīm redzot eskad- ras mīnu kuģi.

— Runā «Pioniera» kapteinis. Biedri Skvorešņa, pa- celieties visi trīs virs zemūdenēm, sekojiet tām un novē­rojiet …

Vecākā leitnanta balss pārtrauca kapteini:

— Biedri kaptein, profesors Lordkipanidze ziņo, ka leitnants Kravcovs no sektora simt četrdesmit divi pazu­dis un neatbild uz izsaukumiem. Reiz atskanēja kaut kas neskaidrs un vairāk nekā.

Ķiverēs bija dzirdama kapteiņa balss:

— Ieslēdziet visus izlabotos ultraskaņas prožektorus! Neko neredz? Varbūt viņš ir astoņdesmit astotā sektora laukumā?

Vecākais leitnants tūdaļ satraukts iesaucās:

— Re, kur viņš! Izšāvās no šā laukuma! Atkal tur nozuda! Viņš nav viens! Viņš nav viens, Nikolaj Boriso­vič. Viņš ar kaut ko cīnās.

— Redzēju! — uzbudinātā balsī attrauca kapteinis.

— Atkal! Atkal viņi parādījās astoņdesmit devitajā sektorā! — turpināja vecākais leitnants. — Atkal nozuda astoņdesmit astotajā sektorā! Leitnants ar kaut ko cīnās! Ar ko?

— Biedri Skvorešņa! — asi atskanēja kapteiņa pavēle.

— Klausos, biedri komandier!

— Pārtrauciet zemūdeņu novērošanu! Nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu steidzieties palīgā leitnantam Kravcovam! Attālums no salas — divdesmit kilometru. Dziļums — septiņdesmit metru. Virziens — \vest-nord- west. Leitnantam izdarīts uzbrukums. Ātrāk! Ātrāk! Seko­jiet mūsu norādījumiem ceļā!

— Tieši tā, palīgā leitnantam! — uztraukts nodārdi- nāja Skvorešņa un, palaizdams pilnā gaitā savu skrūvi, komandēja: — Nodzēst uguni! Marat, pie manis, centies panākt! Pavļik, turies aiz mums piecdesmit metru attā­lumā! Kautiņā nejaucies!…

Ūdeņu tumši zaļajā krēslā trīs ēnas reibinošā ātrumā

aizjoņoja uz west-nord-west…

* *

*

Leitnants Kravcovs gatavojās nodot sardzi vecāka­jam leitnantam. Kapteinis vadības centrālā posteņa tālā­kajā kaktā uzklausīja zoologu.

— Nikolaj Borisovič, vai nevar kādu norīkot, kaš ko­riģētu augšējā stūra prožektoru simt četrdesmit divi? Ma- rata nav. Pavļiks aizgāja kopā ar viņu. Bet aizsūtīt kādu no mūsu radistiem taisni žēl: milzums darba, briesmīgi steidzamies. Pat priekšgala prožektors astoņdesmit as­toņi vēl nav gatavs — ar to kaut kā neveicas .. . Dodiet kādu! Jā? Tikai uz divdesmit vai trīsdesmit minūtēm. Nieka lieta … Jā?

Zoologs lūdzoši raudzījās kapteinī. Viņš bija ieradies centralajā postenī tieši no darba, rokas melnas, bārda nekārtībā, taču viņam acīm redzot tualete nebija prātā.

Kapteinis paraustīja plecus.

— Ko lai jums dodu, Arsen Davidovič? Jau tā trīs cilvēki izgājuši no ierindas. Un starp tiem tādi strādnieki kā Skvorešņa un Marats. Neviena brigāde no sava sa­stāva nedos. Bet varu lietot negribas.

— Ko tad lai mēs darām? — iesaucās zoologs. — Jā­iet kaut vai pašam!

Leitnants jau bija beidzis dežuru un devās uz izeju, bet, izdzirdis zinātnieka pēdējos vārdus, viņš pēkšņi ap­stājās, mirkli šaubījās, tad pagriezās pret kapteini.

— Biedri komandier! — viņš klusu to uzrunāja, acis nepaceldams, kā tagad vienmēr mēdza darīt sarunā ar kapteini. — Biedri komandier! Ja atjaujat… Varbūt es varētu palīdzēt Arsena Davidoviča brigādei?

Kapteinis ar zoologu aši pavērās leitnantā: pirmais — neziņā šaubīdamies, otrs — pēkšņi iededzies priecīgā cerībā.

— Nezinu, biedri leitnant, — atturīgi sacīja kaptei­nis, kāds viņš pēdējā laikā parasti bija pret Kravcovu.

— Vai esat pietiekami atžirdzis, lai ļautu jums iziet no

zemūdenes?

— Jūtos pilnīgi vesels, biedri komandier, — strauji atbildēja leitnants.

Kapteinis nenoteikti pakratīja galvu un pasmaidījis uzrunāja zoologu:

— Ko sacīs ārsts? Tikai, lūdzu, bez personīgas iein­teresētības …

— Itin nemaz, Nikolaj Borisovič! — aizvainota balsī, taču ar starojošu seju attrauca zoologs. — Nekādu me- dicinisku iebildumu nav. Tā būs tikai parasta zemūdens pastaiga. Tā leitnantam pat nāks par labu!

— Nu, tad es neiebilstu … Aleksandr Leonidovič, no­formējiet leitnantam caurlaidi.

— Paldies, biedri komandier! — ar vieglu sārtumu sejā leitnants pateicās kapteinim.

Pēc desmit minūtēm, saņēmis zoologa instrukcijas un ietērpts skafandrā, leitnants izgāja no zemūdenes un, iedarbinājis skrūvi, ātri devās uz ziemeļiem — ziemeļ­rietumiem, uz to okeana sektoru iepretim alai, ko ietvēra simt četrdesmit otrais ultraskaņas prožektors. Lai šo pro­žektoru pēc izlabošanas nodotu lietošanā, zoologam vaja­dzēja noregulēt attēla uztveres skaidrību un attālumu, pārbaudīt prožektora spējas atspoguļot starus no kustī­giem objektiem un izdarīt dažus citus eksperimentus.

Leitnants ar sešu desmitdaļu ātrumu peldēja septiņ­desmit metru dziļumā. Bija diezgan gaišs, un laternu viņš neiededzināja. Leitnanta garastāvoklis bija pacilāts, gan­drīz priecīgs: kapteinis ar viņu šodien runāja mazliet sil­tāk, nekā parasts, runājot pasmaidīja un pat uzticēja vi­ņam jaunu uzdevumu… Cik brīnišķīgs cilvēks, šis kapteinis! Un jaukais Arsens Davidovičs! Cik pateicīgs šobrīd viņiem abiem jutās leitnants. Nē, savu vainu viņš, protams, nav aizmirsis, savu noziegumu… Leitnants smagi nopūtās. Un tomēr, cik viņš pateicīgs, ka viņi to nenicina, neļauj izjust savas vainas smagumu, joprojām izturas biedriski!