Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Brīdi klusējis, joprojām valdot tam pašam mēmajam un skumjajam klusumam, kapteinis turpināja:

— Mēs esam zaudējuši arī mūsu ūdenslīdēju vecāko, mīļo biedru, jauko, atsaucīgo cilvēku, Dzimtenei bezgalīgi

uzticīgo Andreju Vasiļjeviču Skvorešņu… Tā bija viņa spēcīgā roka, kas, ar nāves briesmām cīnoties, atbruņoja nodevēju Gorelovu, tas bija viņš, kas izglāba Pavļiku un sevi no grotas, kur tos, nogāzdams klinti, bija iesprostojis Gorelovs, tas bija viņš, kas trīs dienas no vietas, nezinot ne miega, ne atpūtas, acis neaizverot, muguru neatliecot, strādāja pēdējās, visintensivākajās remontdarbu dienās, visus iedvesmodams ar savu entuziasmu un pārcilvēcisko enerģiju cīņā par zemūdenes glābšanu … Visur, kur drau­dēja briesmas, visur, kur bija vajadzīga …

Pēkšņi no centrālā posteņa sarkanajā stūrītī atlidoja spalgs, ilgs zvans. Pamīšus ar zvana nemitīgo, trauk- smīgo šķindoņu sarkanajā stūrītī bija sadzirdams, ka sar­dzes priekšnieks vecākais leitnants Bogrovs mašīnu no­daļai pa reproduktoru nodod kaut kādus rīkojumus.

Kapteinis savu runu pārtrauca, nemierīgi klausīdamies troksnī, kas bija dzirdams mašīnu nodaļā, uztrauktajās balsīs, kas nāca no turienes pa tuvāko lūku. Tad zvana skaņas mitējās, atskanēja vairāki dobji, dārdoši sitieni. Kņada mašīnu nodaļā aizvien pieauga. Piepeši troksni pārspēja skaļš kliedziens, pēc mirkļa tam pievienojās vēl citi kliedzieni, un šis skaņu chaoss, ko pārtrauca atsevišķi, nesaprotami izsaucieni, caur lūku plašā straumē ieplūda gaitenī un no gaiteņa — sarkanajā stūrītī.

Troksnis aizvien pieauga, tuvojās un beidzot jau pie pašas lūkas lejā apstājās.

— Kas tur notiek? — kapteinis nenocietās. — Biedri Kozirev, aizejiet un uzziniet.

Tikko Kozirevs pāris soļus bija paspēris uz izeju, kad pēkšņi Pavļiks, kurš sēdēja galda viņējā galā ar seju pret durvīm un gaiteni, it kā augšup pasviests, pietrūkās no krēsla un, sastindzis uz vietas, nekustīgi vērdamies gai­tenī, pastiepis roku uz priekšu, spalgi iekliedzās:

— Ā-ā-ā! Skatieties! … Tur! … Tur! …

Kā jucis viņš aizskrēja prom no savas vietas, kā bulta aizšāvās visiem garām, pieskrēja pie durvīm un palēcies apskāva milzīgo stāvu, kas tobrīd pārkāpa pār sarkanā stūrīša slieksni.

Pie durvīm stāvēja Skvorešņa — bāls, ar iekritušiem vaigiem un garām, izspurušām ūsām.

Skaļš, vienbalsīgs «vai!» pāršalca visu telpu. Divdesmit cilvēki, uz acumirkli sastinguši, nenovērsa plaši ieplestās acis no šīs parādības. Tad viss pajuka, un, ap­gāzdami krēslus, atgrūzdami sānis traucējošo galdu, ļau­dis metās pie Skvorešņas. Tas joprojām nekustīgi stavēja ar Pavļiku, kas bija apskāvis milža kaklu, un ar iekaisu­šām acīm raudzījās pāri pūlim, kapteinī. Beidzot, maigi atbrīvojies no Pavļika, ar roku pašķirdams pūli, viņš pa­spēra pāris soļus uz kapteiņa pusi, izslējās un pazīstamajā basā ziņoja:

— Biedri komandier, man ir tas gods ierasties!… Piedodiet, nokavējos …

Piepeši viņa skatiens novirzījās no kapteiņa sejas, pa­vērās kaut kur sānis un palika tur kā pienaglots.

— Skvorešņa! Tas esat jūs? — iesaucās kapteinis, ar pūlēm atjēgdamies un stiepdams tam pretī abas rokas. — No kurienes? Kādā ceļā?

— No izejkameras, biedri komandier! — balsij ietrī­coties, attrauca Skvorešņa, nenovērsdams degošās acis no kaut kā, kas atradās aiz kapteiņa pleca, un nepacietīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru.

— No izejkameras?! — izbrīnījies pārvaicāja kaptei­nis. — Ko tad jūs tur darījāt?

— Gulēju, biedri komandier! Neatceros, kā tas lēcās, bet iemigu .. . vainīgs, biedri komandier! . ..

Skvorešņa ar visu savu masivo stāvu pat paliecās uz priekšu, garām kapteinim, pret kādu punktu, kur viņu ne­atturami kaut kas pievilka.

— Kas ar jums ir, biedri Skvorešņa? — kapteinis bei­dzot pamanīja viņa dīvaino rīcību. — Jūs esat slims?

— Vainīgs, biedri komandier! — stostīdamies nomur­mināja Skvorešņa. — Mirstu nost . .. Pats nesaprotu. Ti­kai mazliet esmu nosnaudies … Trūkst spēka izturēt…

Sekodams Skvorešņas kārīgajiem skatieniem, kapteinis strauji pagriezās: sev aiz muguras kaktā viņš ieraudzīja bufeti ar uzkožamo grēdām un pudeļu rindām.

Skaļi, jautri smiekli pāršalca sarkano stūrīti.

— Ejiet! Ejiet! — iesaucās kapteinis. — Piedodiet, dārgais! Kā es tūdaļ to neiedomājos!

Viņš satvēra Skvorešņu pie rokas un aizvilka uz vili­nošo stūrīti.

Skvorešņa ar savu milzīgo augumu uzgūlās bufetei,

Varenie žokļi sāka strādāt kā sviras; zobu šņirkstoņa un čirkstoņa, šķita, piepildīja visu telpu.

Ap Skvorešņu sadrūzmējies pūlis sajūsmā apbrīnoja savu, it kā no nebūtības atgriezušos draugu un viņa lie­lisko nodarbību. Neviens nespēja atturēties, mīlīgi nepa- plikšķinājis milzim uz pleca vai muguras, neapņēmis ap vidukli, neielūkojies sejā . .. Viņam atkorķēja neskaitāmas pudeles, sacenzdamies sniedza pilnas glāzes. Skanēja iz­saucieni, labsirdīgi joki, priecīgi smiekli…

— Netraucējiet taču, biedri! Ļaujiet cilvēkam paēst!

— Viņš patiesi briesmīgi izsalcis!

— Nūjā! Mazliet iesnaudās, un mazliet radusies ēst­griba.

— M-hm! — atskanot vispārējiem smiekliem, ar pilnu piebāztu muti noņurdēja Skvorešņa.

— Bet mēs tevi, Skvorešņa, jau apbedījām. Pēc pir­mās kategorijas!

— M-hm! — milzis piekrita, galvu nepagriezdams.

Pavļiks palīda Skvorešņam zem rokas un nenovērsa

no viņa mīlas un sajūsmas pilnās acis.

— Nedodiet viņam sviestmaizes! — iesaucās zoologs, spraukdamies pie Skvorešņas ar buljonu, pēc kura tas bija paguvis aizskriet uz kambizi. — Pēc trīs dienu bado­šanās sviestmaizes ir kaitīgas! Se, izdzeriet buljonu, mans draugs. Esiet savaldīgs.

Skvorešņa strauji apsviedās ar neapēsto sviestmaizi rokā. Ar pūlēm viņš norija vēl nesagremoto kumosu, tikko ar to neaizrijies, un, nenovērsdams bailēs sastin-' gušās acis no zoologa, beidzot nosēca:

— Ko? Ko jūs teicāt, Arsen Davidovič! Trīs dienas?

— Nūjā, mans draugs! Trīs dienas un naktis! Miegs jums bija pieklājīgs, kā jau spēkavīram . ..

Skvorešņa stāvēja pilnīgi apjucis, lūkodamies gan uz zoologu, gan smaidošo kapteini.

— Kā tad tā? — viņš murmināja pietvīkdams. — Ne­var būt! Kā tad es … trīs dienas skaitījos neesošos?

Ārkārtīgi uzbudināts, viņš nolika neapēsto sviestmaizi uz bufetes galdiņa un pavērās kapteinī. Tas joprojām smaidīja:

— Neuztraucieties, biedri Skvorešņa! Nepārtrauciet savu derīgo nodarbību. Vēlāk viss noskaidrosies … Jūs neskaitījāties neesošos, bet… mirušajos.

Atskanot vispārējiem smiekliem, galīgi izsists no slie­dēm, Skvorešņa lēni pagriezās pret bufeti un ar jaunu dedzību ķērās pie uzkožamiem, uzdzerot tiem virsū karstu buljonu.

No radiokabines Pļetņevs jau sūtīja uz Vladivostoku priecīgo vēsti par Skvorešņas atrašanos un lūgumu at­saukt hidroplānā lidojumu uz Rapanui.

* *

*

Šai neaizmirstamajā naktī ar pilnu, ne ar ko neap­tumšotas laimes kravu «Pionieris» samazināja ātrumu līdz deviņām desmitdaļām un krasi pagriezās uz ziemeļ­rietumiem, tuvāk zieme|iem.

Kapteinis neuzticējās tuvākajiem ceļiem caur jūras šaurumiem ar dzīvu satiksmi, kuri atdala galvenās Japa- nas salas. Taču arī seklais Tataru jūras šaurums, kas šķir Sachalinas salu no Padomju Piejūras krastiem, ar sa­viem neskaitāmajiem sēkļiem, sērēm un seklumiem vili­nāja maz. Kapteinis nolēma izvadīt zemūdeni klusajās pirmsausmas stundās caur Laperuza jūras šaurumu — starp Hokeido salu un Sachalinas dienvidu daļu.