V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

Lūk, piemēram, dzīvo sirmgalvji, un viņos ir mūsu pa­gātne, jo viņi dzīvoja arī tad, kad mēs vēl nebijām piedzi­muši. Bet viņos ir arī nākotne, jo kādreiz mēs sasniegsim viņu vecumu un zināmā mērā pārņemsim viņu domāšanas un darbības veidu. Tai pašā laikā mums līdzās dzīvo jau­nieši. Arī viņos ir nākotne, jo viņi turpinās mūsu darbu, kad mēs to vairs nespēsim. Tāpat viņos ir pagātne, jo kādreiz mēs raudzījāmies pasaulē tādām acīm, kādām šo­dien lūkojas viņi.

Jā, tas viss ir mums blakus… Cik daudz gan varētu iemācīties no Arves, cik daudz nojaust, rūpīgi analizējot Jurkas rīcību. Bet tu, vai esi ieklausījies, vai esi mēģinām, jis ielūkoties cilvēku sirdīs, izprast viņu domas? Nē, tu neesi to darījis. Un te nu ir tava akluma sekas!

Tikai tagad pa īstam kļūst skaidrs, cik ļoti nepiecie­šams tev, Koļin, dehronizēties. Jo nekad, pat gadī­jumā, ja izdotos glābt visu ekspedīciju, nekad tu vairs ne­varēsi skatīties cilvēkiem acīs.Tātad — nav ko kavēties. Uz pēdējo startu! Vai dzirdi? Ātrāk krūmos! Sauc palīgā! Un pēc iespējas dabiskāk …

Bet ir nu gan senči! Pārmācīja tevi kā bērnu. Uz šī ek­rāna parādīja, ko īsti tu esi vērts …

Hronofiziķis lēni pašūpoja galvu.

Kā senči varēja pārraidīt kaut ko no dziļā mīnusa? To taču neprot pat Koļina laikabiedri! Bet kāpēc senči? Var­būt…

Koļins vēlreiz pārlaida skatienu kupola iekārtai. Jā, tā neapšaubāmi bija viņam sveša tehnika.

Protams, trešais nav nekāds sencis. Kā tas nebija viņam ienācis prātā jau agrāk! Trešais ieradies no'pluslaika. No nākotnes. Un, liekas, no pietiekami tālas. Tātad…

Tātad no viņa ir atkarīgs glābiņš. Viņš var izglābt gan tevi, gan pārējos ekspedīcijas dalībniekus. Vai citādi viņš maz būtu ieradies?

Koļins strauji piecēlās. Ugunskurs, kas šķita esam te­pat, aiz caurspīdīgā kupola, piepeši palēcās atpakaļ, un to aizsedza priežu siena. Šajā mirklī Koļinam šķita, ka trešais paskatījies uz viņu (Redzēt caur biezokni? Neti­cami! Lai gan … Kas zina, ko šie pēcteči spēj…) un viņa acīs pazibējusi ugunskura liesmu atblāzma. Bet kupola sienas jau bija kļuvušas necaurspīdīgas un, tāpat kā pir­mīt, pašķīrās Koļina priekšā.

Asie zari šaustīja seju, tomēr Koļins stūrgalvīgi lauzās uz priekšu. No biezokņa hronofiziķis izjoņoja tikpat strauji, kā hronokārs iznirst no infralaika. Gaisa strāvas sašūpo- tās liesmas draudzīgi pamāja viņam un atkal šāvās aug­šup pret debesīm.

Koļins apstājās iepretim trešajam un paskatījās viņam acīs. Tās tiešām dzirkstīja ugunīgā spožumā, bet tā nebija ugunskura liesmu atblāzma… Divi cilvēki uzlūkoja viens otru, un Koļins juta, ka vētra viņa dvēselē pierimst.

— Esmu sapratis, kas jūs esat, — viņš lēni teica.

— Tas nav galvenais. Daudz svarīgāk jums bija saprast, kas esat jūs pats.

— Es biju jūsu mašīnā.

— Zinu. — Trešais pasmaidīja, bet šis smaids nebija

aizvainojošs. — Tā tam arī vajadzēja būt. Tagad jūs par sevi zināt daudz vairāk. Un nu, var teikt, esam satikušies pa īstam. Sēstieties pie uguns. Kas var būt jaukāks par tādu tikšanos?

— Vai jūs esat nācis mums palīdzēt?

— Vispār pēctečiem savi senči nav jāglābj, — trešais domīgi ierunājās. — Drīzāk otrādi! Katrā ziņā līdz šim vienmēr tā ir bijis…

— Tātad — nē, — Koļins nopūtās. — Žēl. Es labprāt aprunātos ar jums. Bet… man vairs nav laika.

— Kur jūs steidzaties?

— Jādodas ceļā. — Koļins pamāja uz hronokāra pusi.

— Mēs te saremontējām mašīnu, — sencis paskaidroja un pēc brītiņa piebilda: — Cerams, izturēs.

— Bet jūs, — trešais atkal pievērsās Koļinam, — jūs taču zināt, ka hronokārs neizturēs!

— Jā, zinu, — hronofiziķis atcirta. — Bet pastāv notei­kumi. Un … kas gan cits man vēl atliek?

— Pasēdēt kopā ar mums un aprunāties.

— To mēs varētu arī mašīnā…

— Dodoties glābt jūsu ekspedīciju? Bet es jau teicu… Arī mums ir savi noteikumi, un darīt to, ko jūs piedāvā­jat, man nav tiesību.

— Ekspedīciju, — Koļins salti piezīmēja, — izglābs arī bez jums. Es gribēju lūgt ko citu. Nogādājiet ekspedīci­jas materiālus mūsu laikmetā.

Trešais skumji pakratīja galvu.

— Negribat? Tad nogādājiet tos kaut vai mūsējiem, dziļajā mīnusā.

— Diemžēl arī to es nevaru. Bet sakiet — no kurienes jums tāda pārliecība, ka jūsu draugi tiks glābti?

— Viņus izglābs Sizovs. Jā, vai pie reizes nevarētu pa­skatīties, kur viņš patlaban atrodas? Tad es daudz mie­rīgāk …

Koļins apklusa, jo sarunu biedra sejas izteiksme bija nepārprotama.

— Jūs pareizi sapratāt, — trešais sacīja. — Sizovs ne­paspēs.

— Nepaspēs? Nepaspēs… — Koļins nomurmināja. — Tātad… Es pat nevaru mierīgi aiziet? Ko tad es varu? Cilvēki… ekspedīcijas rezultāti iet bojā … Bet jūs te

mierīgi sēžat! Jums neesot tiesību? Labi, man tādas ir! Es paņemšu jūsu mašīnu …

— Jums neizdosies to izmantot. Mūsu principi ir pārāk atšķirīgi: jūs laužaties laikam cauri, mēs turpretim laiku saskaldām… Meklēt glābiņu šajā virzienā būtu veltīgi.

— Kāpēc jūs tā domājat? Pie jums tādi negadījumi taču…

— Negadījumi notiek visur, kur cilvēki meklē jaunas, dziļākas atziņas. Gan jūsu, gan mūsu laikā, bet mūsu senču laikā tie notika vēl daudz biežāk.

Sencis klusēdams palocīja galvu.

— Aizvediet kaut vai ekspedīcijas materiālus, — Koļins vēlreiz pamēģināja pierunāt trešo. — Vai tiešām mūsu darbs nevienam nākotnē nebūs vajadzīgs?

— Tas atkarīgs tikai no jums.

— Nesaprotu.

— Tad klausieties, ko es jums teikšu. Šorīt, pirms de­vos šurp, es iegriezos mūsu institūtā …

— Hronofizikas?

— Nē, enerģētikas. Esmu enerģētiķis.

— Pla-nē-tas ener-ģē-ti-kas in-sti-tūts… — sapņaini no- skandēja sencis.

— Planētas? Nē… Planētas enerģētika ir pārāk nenozī­mīgs temats, lai ar to nodarbotos vesels institūts. Runa ir par enerģētiku Galaktikas mērogā. Par enerģijas resursiem, ko izmanto visas cilvēku apdzīvotās planētas… Vārdu sa­kot, institūtā es satiku vienu no saviem draugiem, un tas mani brīdināja, lai pārāk ilgi neaizkavējos mīnusā. Šodien paredzēts nobeigt visus priekšdarbus kādam izcili svarī­gam eksperimentam. Ja šis eksperiments būs sekmīgs, mūsu enerģijas resursi neizmērojami pieaugs.

— Vai jūsu eksperiments saistīts ar kodoltermiskām re­akcijām? — jautāja sencis.

— Šī problēma atrisināta jau mūsu laikā, — sacīja Ko­ļins un, pievērsies trešajam, turpināja: — Jūsu uzmanī­bas centrā droši vien ir gamma enerģētika, tas ir, ener­ģijas ieguve vielas un antivielas anihilācijas rezultātā?

— Arī šis uzdevums jau atrisināts, — trešais atbildēja. — Bet mums diemžēl ir pārāk maz antivielas. Tajos Ga­laktikas apvidos, no kuriem antivielu būtu izdevīgi tran­sportēt, tās praktiski nav. Un mēs nolēmām to izgatavot paši. Jūs zināt, ka divu pietiekami augstas enerģijas

daļiņu sadursme spēj radīt pasaules. Un, ja šīs daļiņas ir ar mīnuszīmi, ja tās ir antidaļiņas …

— Skaidrs. Bet lai tādas daļiņas paātrinātu …

— Vajadzīga gigantiska enerģija. Pareizi. Un tieši šo problēmu mums ilgi neizdevās atrisināt.

Reiz, klaiņodams pa mežu, domās atkal pārcilāju daž­dažādus variantus. Un pēkšņi — vēlā vakarā pie uguns­kura atcerējos ziņojumu par kādu senu ekspedīciju, ku­ras dalībniekiem dziļajā mīnusā izdevies novērot pārno- vas uzliesmojumu samērā netālu no Saules sistēmas. Un pats galvenais — tādā debess apvidū, kur pirms tam ne­viena zvaigzne nebija manīta.