V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

Bet uz zemes tā nestāvēja. Vismaz šķietami. Lai iegūtu pilnīgu skaidrību, Koļins nometās uz ceļiem. Jā, kupols neapšaubāmi karājās gaisā! Zem tā auga zāle. Pa zāles stiebriņu rāpoja melna vabole. Sasniegusi stiebra galu, tā lēni iepleta spārnus, izlidoja no kupola apakšas un pa­zuda mežā.

Koļins piecēlās, apņēmīgi pārvarēja divus metrus, kas šķīra viņu no mašīnas, pieskārās blāvajai virsmai un tū­daļ pat atrāva plaukstu. Kupols likās dzīvs. Siltā virsma — Koļins būtu ar mieru to apzvērēt! — notrīcēja, atbildot uz plaukstas pieskārienu. Ko tas varētu nozīmēt?

Viņš nepaspēja formulēt jautājumu līdz galam, jo pēk­šņi kupols viņa priekšā pašķīrās. Nevis atvērās, bet tieši pašķīrās, it kā aicinādams iekāpt. Koļins paspēra soli uz priekšu. Atjaunodams līdzsvaru, kupols tikko manāmi sa­šūpojās. Atvere, pa kuru Koļins bija iekāpis, aizvilkās ciet, un mirkli vēlāk vairs nevarēja pateikt, kurā vietā tā nupat atradusies.

Koļins vērīgi palūkojās apkārt. Kupols izrādījās krietni plašāks, nekā bija licies no ārpuses. Telpas centrālo daļu aizņēma masīvs, apaļš postaments, ap kuru bija izvietoti vairāki sēdekļi. Tas viss stipri atgādinātu galdu un krēs­lus, ja vien nebūtu zaigojošo apļu, elipšu un taisnstūru, kuros Koļins drīzāk nojauta nekā pazina aparātu skalas.

Tātad tomēr mašīna! Apaļajā postamentā laikam iebū­vēts dzinējs. Bet kā var vadīt mašīnu, ja visi sēdekļi pa­vērsti ar atzveltnēm pret kupola sienu? Tādā pozā Koļins neriskētu braukt pa visplatāko šoseju, kur nu vēl pa mežu. Jā, senči reizēm likās neizprotami…

Kaut gan — vai nav vienalga, kā sēdēt, ja kupols tik un tā ir necaurspīdīgs? Lai galīgi pārliecinātos par to, Ko­ļins vēlreiz uzmeta skatienu kupola sienām un tai pašā mirklī… aiz pārsteiguma atsēdās.

Kupols kusa. Sienas izzuda, un Koļina acīm atkal pa­vērās meža ieskautā nora. Saule jau bija pakāpusies pāri priežu galiem; tās stari netraucēti iekļuva kupola iek­šienē. Pēkšņi ainava sašūpojās un izplūda. Mežs šķita pie­nācis tik tuvu, it kā to aplūkotu caur binokli. Tad koki iz­liecās un pazuda. Koļins ieraudzīja hronokāru un divus vīrus pie ugunskura …

Jo tālāk, jo sliktāk. Lai kā hronofiziķis piepūlēja at­miņu, viņš nespēja atcerēties, kādā laikmetā cilvēki izga­tavojuši tādas mašīnas. Gluži nezināms pavērsiens teh­nikā. Nevienas pazīstamas ierīces, neviena redzēta apa­rāta! Kaut vai šī caurspīdīgā plāksne — stikla taisnstūris bez jebkādām palīgierīcēm. Vai tas būtu ekrāns? Koļins pabāza roku zem stikla un ieraudzīja savus pirkstus. Ne­saprotami, kam tāds ekrāns vajadzīgs. Bet kas notiek ar kupolu? Pagaidām nekādu pārmaiņu. Joprojām redzams ugunskurs. A, kupols liekas saistīts ar šo ierīci, tikko ma­nāmām svītrām pārkrustotā lodziņā parādās un nozūd kaut kādi cipari. Vieni izplūst un to vietā stājas citi. Arī otrs aparāts blakus pirmajam atdzīvojies.

Ja nu viņš pamēģinātu …

Nē, tas ir pārāk riskanti.

Un tomēr … kāpēc ne? Lai cik neparasta šī mašīna būtu, nedrīkst aizmirst, ka tā ir pagātnes tehnika. Gan jau Ko­ļins pratīs to savaldīt. Galu galā mehānismi nav cilvēki, tie vienmēr darbojas loģiski…

Tātad pamēģināsim!

… Vienā no aparātu skalām iedegās zilgana gaisma. Tas bija viss. Koļinam likās — nekas cits kupolā nav mai­nījies. Mašīna pat nesakustējās, aiz caurspīdīgās sienas joprojām varēja redzēt ugunskuru. Visapkārt valdīja klu­sums …

Nē, klusums vairs nebija pilnīgs. Aiz muguras kaut kas viegli švīkstēja. Koļins atskatījās. Tur nebija neviena. Bet… Kas tad tas? Rāmī ietvertajā stikla plāksnē pavī­dēja attēli; izplūduši un neskaidri tie pamazām kļuva aiz­vien asāki. Tātad tomēr ekrāns! Tūlīt ieraudzīsim senču dzīves ainas, un tad daudz kas noskaidrosies.

Noskaidrosies? Koļins iesvilpās. Tas… Tas…

Tas bija viņš pats. Taisnība, ne gluži tāds, kādu bija pieradis sevi redzēt spogulī, bet visi spoguļi taču vairāk vai mazāk izkropļo attēlu. Jā, tas noteikti bija viņš!

Tālumā pletās mežs. Meža malā stāvēja hronokāri. Trīs hronokāri, ap kuriem rosījās ļaudis.

— Nevar būt! — Koļins neticīgi kratīja galvu.

Tas bija mezozoja ēras mežs, tas pats, kurā ekspedīcija sadalījās pa grupām. Visi trīs ekspedīcijas hronokāri. Un arī cilvēki visi. Vai tiešām viņi jau ir izglābti?

Blēņas! Uzspridzinātu hronokāru neviens nespēj glābt! Un arī viņa tur pašlaik nav…

Koļins instinktīvi aptaustīja ausis, pieskārās galvai, krū­tīm, jā, viņš neapšaubāmi atrodas šeit, nevis tur. Tātad, acīm redzot, pārraide no pagātnes. Ir gan senči, neko teikt… It īpaši — pirmais. Izlikās tik smalki… Nu pa­gaidi, putniņ, gan es tev… Bet vēsture? Vai tiešām tā mūs krāpj?

— Stop, stop!… — viņš sev pavēlēja.

Raidījums tomēr jānoskatās līdz galam. Lūk, patlaban Koļins uzrunā Arvi. Pareizi, tā bija pēdējā saruna, pirms Arves grupa devās dziļāk mīnusā. Bet… nē, tā viņš nav runājis!…

Arve toreiz ieminējās par pieļaujamo risku, un Koļins teica, ka pārmērīgi riskēt nevajag. Pēc tam Arve, kā zi­nāms, riskēja, un rezultātā notika katastrofa. Bet šis apa­rāts visu sagroza. Taisnība, viņi stāvēja tieši tā, kā tas redzams uz ekrāna. Bet vai tad Koļinam bija tāda sejas izteiksme? Viņa sejā taču nepārprotami lasāms: kas bai­dās riska, tam dziļajā mīnusā nav īstā vieta… Tādam labāk tupēt kabinetā un nodarboties ar teoriju. Protams, Koļins toreiz sevi no malas neredzēja, bet vai tas varētu būt, ka viņa sejā iezīmējās tik nepārprotama, apvaino­joši nicīga izteiksme? Mjā, pēc tādas sarunas kurš katrs skrietu ar galvu sienā! Ne jau vārdi šādā reizē ir galve­nais …

Bet nē! Aparāts melo. Viņš nevarēja tā runāt.

Un ja nu tomēr? — pavīdēja doma.

Un atkal viņš ieraudzīja sevi, šoreiz kopā ar Juri. Žēl, ka nav skaņas, acīm redzot, to ieslēdz atsevišķi. Taču arī bez skaņas Koļins saprata: puisis lūdz atļauju izmantot hronokāru. Uz šo lūgumu Koļins toreiz bija delikāti at­bildējis, ka cilvēkam ar tādu pieredzi, kāda ir Jurim, nav ieteicams tuvoties hronokāram, ja tajā neatrodas kāds 110 vecākajiem ekspedīcijas dalībniekiem. Pareizi, tieši tā viņš bija atbildējis. Bet šī sejas izteiksme … Un poza! Tad lūk, kā tas izskatījās no malas! Nav brīnums, ka puika pēc tam ielīda mašīnā. Citādi rīkoties viņš nemaz neva­rēja.

Bet kas izprovocēja viņu uz šādu rīcību? Ja Koļins būtu sacījis to pašu, tikai citā tonī… Ja nebūtu izturējies tik nicinoši, liekot noprast, ka puisis šeit ir absolūti lieks, kas zina, varbūt nekas tamlīdzīgs arī nebūtu noticis?

Jurka nebūtu nosvilinājis restu. Arve ar savu hrono­kāru nebūtu ietriecies pašā radiācijas peklē. Viss būtu bijis kārtībā, un viņš pats tagad netupētu aizliegtā laik­metā, gatavodamies neizbēgamai nāvei. Lūk, kas būtu bi­jis, ja…

Ne, tie ir murgi. Pagatnes primitīva tehnika izkropļo notikušo, piedēvē viņam to, ko viņš patiesībā nemaz nav darījis. Te viss parādīts aplam.

«Liecies mierā!» Koļins pats sevi norāja. «Viss ir pa­reizi. Vainīgs esi tu un neviens cits. Viscaur vainīgs. No sākuma līdz galam. Un \sisa tava taisnošanās ir meli.

Tev uzticēja vadīt ekspedīciju… Tā droši vien bija kļūda, jo, iekams doties dziļajā mīnusā, vajadzēja izprast to mīnusu un plusu, to pagātni un nākotni, kas vienmēr ir kopā ar mums.»