V.MIHAILOVS - DZIĻAIS MĪNUSS

Bet ko tad īsti teiks fakti?

Liekas, dzīve nodzīvota, kā nākas. Ļaudis tev neko ne­varēs pārmest. Tu esi dzīvojis tā, kā to prasīja laiks. Go­dīgi kalpojis izraudzītajam mērķim.

Bet, ja šādas domas nāk' prātā, kaut kas laikam tomēr nav kārtībā. Sirdsapziņa …

Un atkal Koļinam nācās gremdēties pagātnē. Šoreiz — nevis planētas, bet gan paša personiskajā pagātnē.

Apstākļi šādām pārdomām bija labvēlīgi. Visapkārt valdīja klusums. Tikko dzirdami dūca enerģētiskie ek­rāni, pasargādami vismaz pagaidām mašīnu un tās vadī­tāju no dehronizācijas.

Nē, nekā sevišķi peļama, liekas, nebija. Cilvēkam pie­ļaujamo maldu robežu viņš nekur nav pārkāpis. Izņemot pēdējo ekspedīciju. Tā neapšaubāmi bija kļūda. Liela. Milzīga. Ja šīs kļūdas nebūtu bijis, viņa biedriem nebūtu jāiet bojā un bojā neietu arī ekspedīcijas darba rezultāti. Rezultāti, kurus tik ļoti gaidīja… Tu esi vainīgs, Ko­ļin!

«Bet kāpēc tad es?» Koļins sirdīgi protestēja pret šādu secinājumu. Kas nosvilināja restu? Juris! Kas ielika re­

zerves saini Sizova hronokārā? Arī Juris! Silūrā aizgāja bojā Arves hronokārs? Vai tad es viņiem nepiekodināju, lai veltīgi neriskē! Varēja taču iznirt dažus gadu tūkstošus vēlāk un tikpat labi visu noskaidrot…

Koļins dusmās piecirta kāju. Nē, viņš nav vainīgs! Tas nu ir skaidrs. Pat skaidrāks par skaidru. Un tomēr…

Un tomēr atvadīties no dzīves vajadzēja ar mierīgu sirdsapziņu. Bet par kādu mieru te varēja runāt?

Cita lieta, ja zinātu, ka biedri tiks glābti…

Bet kāpēc lai viņus neizglābtu?

Šī doma Koļinam iepatikās.

Jā. Kāpēc lai viņus neizglābtu? Viņš līdz šim pieņēma, ka Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm. Bet kas gan nepazīst Sizovu! Šis vīrs nav no tiem, kas izšķiež kaut minūti. Jau tagad viņš droši vien steidzas atpakaļ. Nevis droši vien, bet noteikti! Tikai nelabojams skeptiķis va­rētu domāt, ka Sizovs atpūtīsies institūtā pusotras dien­naktis, kad ekspedīcijas dalībniekiem ir tik daudz darba … Iespējams pat, ka atceļā viņš nokļuvis jau līdz Teram… Vārdu sakot, nav pamata šaubīties: ekspedīciju izglābs. Izglābs arī bez Koļina. Atjaunot materiālus tādā gadījumā nebūs grūti…

Pēkšņi Koļins sajuta dīvainu atvieglojumu. Vairs neva­jadzēja pierādīt, ka viņam ir tiesības mirt. Un arī nāve nelikās vairs tik briesmīga. Savādi. Kas gan būtu domājis, ka galu galā tas ir tik vienkārši?

Bija vēl tumšs. Un tomēr tuvojās rīts. Drīz ausīs gaisma. Bet viņš nekavēsies. Viņš paspēs laikā.

— Palieciet sveiki, draugi, — Koļins klusi sacīja. — Jūs noteikti izglābs un ekspedīcijas materiālus arī.

Tad, izstiepis roku, viņš atvienoja galvenā slēdža blo­ķētā ju. Viņa pirksti vairs netrīcēja. Viss bija galā.

Tagad pietika nospiest slēdzi, lai enerģētiskie ekrāni pārstātu darboties. Tai pašā mirklī svešais laiks sagraus hronokāru līdz ar visu, kas taja atrodas. Iznīcinās bez pēdām. Koļins pats to vairs neredzēs. Bet vērotājs no ma­las ieraudzīs tikai nelielu sprādzienu. Sprādzienu, kura vietā nepaliks it nekas, atskaitot varbūt apsvilinātu zemi vai koka stumbru.

Jā, starp citu, viņam jāizpilda vēl pēdējais pienākums. Jāpārliecinās, ka tuvumā nav cilvēku. Kaut gan tik vēlā nakts stundā te, protams, neviena nebūs. Bet… ja nu

nejauši kāds tomēr gadltos? Cilvēks no sprādziena va­rētu ciest…

Koļins palūkojās apkārt. Caurspīdīgo kupolu no visām pusēm ietina tumsa. Redzēt nekā nevarēja. Arī dzirdēt — ne.

Un tomēr — vai tev, Koļin, neliekas, ka vienā vietā šī tumsa kļuvusi it kā blīvāka, necaurredzamāka?

Koļins līdz pēdējai iespējai sasprindzināja redzi. Un tad… Tad viņš ieraudzīja, kā no tumsas pret sitala ku­polu izstiepjas roka. Nē, tas nevarēja būt optisks māns! Viņš aizvien skaidrāk saskatīja piecus pirkstus. Tie bija dīvaini saliekti, it kā mēģinātu ko satvert. Beidzot roka pieskārās sitala virsmai. Pieci pirksti spokaini baloja uz naksnīgi melnā fona. Roka atrāvās, vēlreiz tuvojās, un tai pašā mirklī atskanēja klauvējiens.

5

Koļina sirds dauzījās tā, it kā gribētu dažās minūtēs izsmelt visam mūžam uzkrāto enerģiju.

Tātad tomēr cilvēks!

Ko darīt? Sēdēt klusu, neatbildēt? No ārpuses cilvēks tik un tā neko neredzēs: hronokārā izslēgts pat skalu ap­gaismojums.

Atsaukties? Izkāpt? Steigties pretī nezināmajam?

Bet vai nav vienalga? Viņš taču ir jau samierinājies ar nāvi. Kas gan vēl briesmīgāks viņam varētu draudēt?

Koļins piecēlās un nospieda durvju rokturi.

Gaisma tikko bija sākusi aust. Rīta migla likās blīva kā vate. Kaut kur tuvumā brīkšķēja zari. Koļins ieklausījās šai troksnī un nevilcinādamies devās uz priekšu.

Pa ceļam Koļins uzmeta skatienu hronokāram. Tā bija tīri profesionāla ziņkāre: kā viņš varējis iznirt no infra­laika tik biezā mežā? Kreisais hronators sadragāts, tempa antenas spirāle deformēta, mašīnas korpuss ieliekts. Bet tā nebija lielākā nelaime …

Mirkli vēlāk viņš ieraudzīja senci.

Tas bija apstājies un vērīgi uzlūkoja Koļinu. Spožajā aizsargtērpā iespīlētais augums ar plato individuālā ek­rāna loku virs galvas viņam droši vien šķita ļoti dīvains.

Bet kāds izskatījās viņš pats?

Biezas drēbes, acīm redzot, bez iekšējas apsildes. Vai pēc tām nevar noteikt laikmetu? Nē, diemžēl nevar. Zā­baki līdz gurniem. Tādus valkāja kopš senseniem laikiem un iespējams, ka šur tur valkā vēl tagad. Aiz muguras — ierocis. Liekas, pneimatisks …

— Piedodiet, es laikam jūs uzmodināju, — cilvēks pa­smaidīja.

«Tā ļaudis smaida arī mūsu dienās,» Koļins skumji no­domāja. Pag, bet ko tad īsti viņš teica? Vārdu skanējums šķita visai neparasts, taču saknes neapšaubāmi bija pa­zīstamas.

Uzbrukt sencis, acīm redzot, netaisījās. Jo labāk. At­liek parūpēties par to, lai viņam nerastos aizdomas.

— Tātad jūs vēl gulējāt? — cilvēks turpināja. — Es, zināt, esmu apmeties tepat netālu. Ievajadzējās sērkociņu, un pēkšņi izrādās, ka esmu tos vai nu pazaudējis, vai arī atstājis mājās …

Koļins no kabatas izvilka bateriju un nospieda kon­taktu. Starp elektrodiem uzliesmoja plazmas vainadziņš.

— Interesantas šķiltavas, — cilvēks sacīja, piesmēķē­dams un ar patiku ievilkdams plaušās dūmus. — Ārzem­nieks, vai?

— Kā, lūdzu?

— Nu, tūrists, ceļotājs?

— Apmēram tā …

— Hm… — Cilvēks nez kādēļ palūkojās uz augšu. — Interesanta mašīna. Tādas neesmu redzējis. Vai pats esat no tālienes?

— Jā.

— Mašīna kārtībā?

— Domāju gan, — Koļins lakoniski atbildēja.

— Ja ko vajadzēs, būšu tepat netālu. Pasauciet…

— Labi.

Svešinieks nozuda krūmu biezoknī. Pavadījis viņu ar skatienu, Koļins enerģiski pagriezās.

Tas nu būtu darīts. Šis cilvēks viņu vairs netraucēs. Var turpināt. Vai pareizāk — beigt.

Koļins paspēra soli uz priekšu, tad pēkšņi apstājās.

Pagaidi! Tu esi atklāts. Bet nekas briesmīgs nav noti­cis. Šis puisis, acīm redzot, tevi uzskata par savu laika­biedru.

Tātad nav nozīmes steigties.

Bojā eja tik un tā ir nenovēršama: ja ekrānus tagad arī neizslēgs, baterijas pēc dažām stundām pašas būs izlādē­jušās. Tāpēc dehronizācija netiek atcelta, bet tikai atlikta.

Jā, atlikta. Toties viņam pietiks laika padomāt par eks­pedīcijas rezultātiem un to saglabāšanas iespējām.