AIZEKS AZIMOVS - DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS

AIZEKS AZIMOVS, amerikāņu rakstnieks

DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS

Lūiss Peitons nekad nevienam nestāstīja par paņēmieniem, ar kādiem viņam izdevies pieveikt Zemes policiju daudzās viltus pilnās divkaujās, kad lāgiem jau šķita, ka tūlīt, tūlīt viņu pārbaudīs ar psihoskopiju, taču ik reizi PeitOns uzvarēja.

Viņš nebija tik liels muļķis, lai atklātu savas kārtis, bet reizēm, tīksminādamies par nākamo noziedzīgo varoņdarbu, viņš pievērsās sen iecerētam nodomam: uzrakstīt testamentu, ko lasīs tikai pēc viņa nāves, un testamentā parādīt visai pa­saulei, ka iedzimts talants, nevis akla veiksme, viņam vien­mēr ļāvis uzvarēt.

Testamentā Lūiss Peitons rakstītu: «Aplamajā sakarībā, kas izdomāta nozieguma slēpšanai, vienmēr ir atrodamas šīs sakarības autora pēdas. Tāpēc prātīgāk ir konstatēt dabisko norišu sakarību un savu rīcību pielāgot tai.»

Ari Albertu Kornelu noslepkavot Peitons bija nodomājis, rīkojoties tieši pēc šī principa.

Kornels, sīks zagtu mantu uzpircējs, pirmoreiz ierunājās Peitonam par šo darījumu, kad Peitons pusdienoja Grinela restorānā pie sava parastā mazā galdiņa. Šķita, ka Kornela zilais uzvalks todien spīdēja kaut kā neparasti, grumbām izvagotā seja smīkņāja kaut kā neparasti, izbalojušās ūsas bija izspūrušas kaut kā neparasti.

— Mister Peiton, — viņš teica, sasveicinādamies ar savu nākamo slepkavu (Kornela apziņā nebija ne vēsts no kādas ļaunas priekšsajūtas), — priecājos, jūs redzēdams. Biju jau zaudējis gandrīz jebkuru, jebkuru cerības dzirksti!

Peitons necieta, ja, desertu ēdot, viņu traucēja avīzes lasī­šanā, un tāpēc dzedri atbildēja:

— Kornel, ja jums ar mani kādas darīšanas, jūs taču zināt, kur esmu atrodams.

Peitons bija pāri par četrdesmit gadu vecs, melnie mati jau sāka sirmot, taču dzīve vēl nebija spējusi viņu saliekt, viņš izskatījās jauneklīgs, acis nebija zaudējušas spožumu, un

viņš prata piešķirt balsij sevišķu skarbumu, nav vārdam vie­tas — šinī ziņā Peitonam bija liela prakse.

— Pavisam citādas darīšanas, nekā domājat jūs, mister Peiton, — Kornels atbildēja. — Pavisam citādas. Ser, es zinu vienu dārgumu slēptuvi… slēptuvi… jūs saprotat, ser.

Ar labās rokas rādītāja pirkstu viņš it kā paklaudzināja vieglītēm pa kādu neredzamu virsmu un kreiso plaukstu mirkli pielika pie auss.

Peitons pašķīra avīzes lappusi, kurā vēl bija jaušama tele- sadalītāja valgme, avīzi salocīja un vaicāja:

— Dziedošie pulkstentiņi?

— Klusāk, mister Peiton, — Kornels nobijies čukstēja.

Peitons atbildēja:

— Iesim.

Viņi gāja cauri parkam. Peitons turējās vēl pie viena obli­gāta paraduma — par noslēpumiem runāja tikai brīvā dabā. Jebkuru istabu var novērot ar staru ierīci, taču nevienam vēl nav paveicies izokšķerēt visu telpu zem plašā debess juma.

Kornels čukstēja:

— Slēptuve ar dziedošajiem pulkstentiņiem. . . sakrāti ilgos gados, nenoslīpēti, bet augstākā labuma, mister Pei­ton.

— Jūs tos esat redzējis?

— Nē, ser, bet esmu runājis ar cilvēku, kas tos redzējis. Un viņš nemeloja, ser, es to pārbaudīju. Pulkstentiņu tur ir tik daudz, ka varēsim doties atpūtā, būdami bagāti ļaudis. Ļoti bagāti ļaudis, ser!

— Kurš ir tas cilvēks? •

Kornela acīs ieplaiksnījās viltīga uguntiņa, līdzīga kūpošai svecei, no kuras vairāk kvēpu nekā gaismas, un viņa sejā pavīdēja kaut kas riebīgs, pieglaimīgs.

— Viņš strādāja uz Mēness kā dārgumu meklētājs un prata atrast pulkstentiņus krāteru kraujās. Kā viņš to darī­jis — to man šis vīrs nestāstīja. Taču viņš savācis kādus simt pulkstentiņus un paslēpis uz Mēness, pēc tam atgriezies uz Zemes, lai šeit tos pārdotu.

— Un laikam nolicis karoti?

— Jā. Nelaimes gadījums. Mister Peiton, tas ir draus­mīgi — viņš nokrita no liela augstuma. Bēdīgs notikums. Protams, viņa darbība uz Mēness bijusi absolūti nelikumīga. Domīnijas varas iestādes nesaudzīgi apkaro dziedošo pulk- stentiņu nelegālu ieguvi. Tatad iespejams, ka to vīru piemek­lējis dieva sods… Lai nu būtu kā būdams, bet man ir viņa karte.

Peitons salti un vienaldzīgi atbildēja:

— Mani neinteresē jūsu darījuma sīkumi. Gribu zināt tikai vienu: kāpēc griezāties pie manis?

— Redziet, mister Peiton, — Kornels sacīja, — tur pietiks guvuma diviem un pietiks arī diviem, ko darīt. Es, piemēram, zinu, kur atrodas slēptuve, un varu dabūt mūsu rīcībā kos­mosa kuģi. Bet jūs …

— Un es?

— Jūs protat kuģi vadīt, un jums ir tik plaša pazīšanās, ka pulkstentiņus būs viegli pārdot. Ļoti taisnīga darba dalīšana, mister Peiton.

Peitons uz brītiņu iegrima domās par sava mūža dabisko gaitu — par tanī eksistējošo sakarību: šķita, viss saskan.

Viņš teica:

— Izlidosim uz Mēnesi desmitajā augustā.

Kornels apstājās.

— Mister Peiton, tagad taču vēl tikai aprīlis.

Peitons devās tālāk, un Kornelam, lai viņu panāktu, bija jāpaskrienas.

— Mister Peiton, vai dzirdējāt, ko jums teicu?

Peitons atkārtoja:

— Desmitajā augustā. Laikus sazināšos ar jums un pa­teikšu, kur jānogādā kosmosa kuģis. Līdz tam brīdim- nepū­lieties mani sastapt. Uz redzēšanos, Kornel!

Kornels jautāja:

— Peļņu uz pusēm?

— Jā, — Peitons atbildēja. — Uz redzēšanos!

Tālāk Peitons gāja viens, domādams par sava mūža likum­sakarībām. Kad viņam apritēja' divdesmit septiņi gadi, viņš nopirka Klinšu kalnos zemes gabalu ar tur uzbūvēto ēku; viens no agrākajiem īpašniekiem bija cēlis šo māju kā pa­tvertni, lai paglābtos atomkarā, no kura visi baidījās pirms diviem gadsimtiem un kuram tomēr nebija lemts sākties. Taču ēka bija saglabājusies — piemineklis, kas liecināja par tieksmi uz egoistisku savrupību, kuru radījušas šaušalīgas bailes.

Eka bija celta no tērauda un betona vienā no visnomaļāka­jiem Zemes stūrīšiem; nams atradās augstu virs jūras līmeņa,

un ēku gandrīz no visām pusēm aizsargāja kalni, kas sniedzās vēl augstāk. Mājai bija sava elektrostacija un ūdensvads, sa­vienots ar kalnu strautiem, saldēšanas kameras, kurās uzreiz varēja ievietot kādus desmit govju liemeņus, pagrabs atgā­dināja cietoksni ar veselu arsenālu ieroču, kuri domāti nā­ves baiļu trakuma pārņemto ļaužu baru uzbrukuma atvairī­šanai, taču šie bari tā ij neuzbruka. Kondicionētā gaisa ierīce spēja tīrīt gaisu bezgalīgi ilgi, iekams no tā būtu iztīrīts viss, izņemot radioaktivitāti (diemžēl cilvēks ir nepilnīgs radī­jums!).

Šajā glābšanās oāze Peitons, zvērināts vecpuisis, ik gadu pavadīja visu augustu. Viņš uz visiem laikiem izslēdza savu mītni no sazināšanās ar ārpasauli — atteicās no televīzijas ierīcēm, no avīžu telesadalītāja. Peitons iežogoja savu īpa­šumu ar spēka lauku un uzstādīja signalizēšanas mehānismu tanī vietā, kur žogs šķērsoja vienīgo kalna taku, pa kuru varēja uzkāpt līdz Peitona mājai.

Ik gadus veselu mēnesi Peitons dzīvoja pilnīgi viens pats. Neviens viņu neredzēja, neviens pie viņa nevarēja piekļūt. Tikai pilnīgā vientulībā Peitons pa īstam spēja atpūsties pēc vienpadsmit mēnešu ilgas uzturēšanās cilvēku sabiedrībā, pret kuru viņš nejuta neko citu kā saltu nicināšanu.

Pat policija (tobrīd Peitons pasmīnēja) zināja, cik neatlai­dīgi viņš turas pie šīs parašas. Reiz viņš pat apzināti zaudēja lielu drošības naudu un, riskēdams, ka viņu var psihoskopēt, tomēr aizbrauca uz Klinšu kalniem, lai, kā jau allaž, nodzī­votu tur visu augustu.