Aizeks Azimovs: Dēmonu dzīres

Aizeks Azimovs ir ievēro­jams amerikāņu zinātnieks, bioķīmijas profesors. Viņš sa­rakstījis daudzas populāri zi­nātniskas grāmatas, piemēram, «Īsa bioloģijas vēsture», «Neitrīno», «No augšas raugoties» u. c.

Viņš ir arī plaši pazīstams fantastisko stāstu autors.

Normans un Livija bija nosebojušies, jo, kad jāsteidzas uz vilcienu, tad, protams, pēdējā minūtē arvien gadās kāds kavēklis, un tā nu viņiem vaja­dzēja samierināties ar vienīgo brīvo solu vagonā. Tas atradās pēdējā nodalījumā braukšanas virzienā, un tam iepretim bija sols, kura augstā atzveltne atbal­stījās pret vagona galējo sienu. Kamēr Normans novietoja čemodānus uz plaukta, Livijai uzmācās viegls sapīkums.

Ja pret kādu pāri pavērsts vienīgi atmuguriski novietots sols, viņiem neatliek nekas cits kā dau­dzās stundas līdz Ņujorkai maigi vērties viens otram acīs vai arī, un tas nav neko daudz labāk, uz­celt pa vidu mākslīgu laikraksta barjeru. Nebija jau arī nozīmes mēģināt vilcienā atrast divas citas neaiz­ņemtas vietas.

Likās, ka Normans par to nemaz neraizējās, un tas Livijai nedaudz kremta. Parasti viņu garastā­vokļi saskanēja. Tieši tāpēc, kā Normans apgalvoja, viņš joprojām bija pārliecināts, ka apprecējis īsto meiteni.

Viņš mēdza teikt:

— Mēs saderam kopā, Livij, un tas ir galvenais. Tieši tā ir, ja tu risini atjautības uzdevumu, kurā jāsaliek attēls, un esi atradis visas vajadzīgās daļas. Citu variantu tad vairs nav, un skaidrs, ka nevar būt arī citas meitenes.

Un viņa smējās un atbildēja:

— Ja tu todien nebūtu braucis ar tramvaju, tu droši vien nekad nebūtu mani saticis. Ko tad tu būtu darījis?

— Būtu palicis vecpuišos. Skaidrs kā diena. Starp citu, es ar Zoržetas starpniecību būtu tevi saticis kādu citu reizi.

— Tas tomēr nebūtu gluži tas pats.

— Būtu gan.

— Nē, nebūtu vis. Turklāt 2oržeta mūs nekad neiepazīstinātu. Viņa pati interesējās par tevi, un viņa pieder pie tāda tipa sievietēm, kas nu gan necentīsies iegūt varbūtēju sāncensi.

— Tīrās blēņas.

Livija uzdeva savu ierasto jautājumu:

— Norman, bet ja tu būtu ieradies pieturā uz stūra minūti vēlāk un iekāpis nākamajā tramvajā? Kā tu domā — kas tad būtu noticis?

-— Bet ja nu zivīm pēkšņi pieaugtu spārni un tās visas uzlaistos kalnu virsotnēs? Ko tad mēs ēstu piektdienās?

Tomēr viņi bija iekāpuši vienā tramvaja un zivīm nebija spārnu, un tā viņi jau piecus gadus bija precēts pāris un piektdienās ēda zivis. Un tāpēc ka abi bija precējušies jau piecus gadus, viņi gri­bēja savu laulības jubileju atzīmēt, pavadot nedēļu Ņujorkā.

Tad viņa atkal pievērsās problēmai, kas šobrīd likās vissvarīgākā:

— Es gan vēlētos, kaut mēs būtu atraduši kādu citu vietu.

Normans atbildēja:

— Protams. Es arī. Taču pagaidām šeit neviens cits nav apmeties, un mēs varēsim justies puslīdz netraucēti vismaz līdz Providensai.

Taču Livija nebija apmierināta, un viņas taisnību tūlīt pierādīja tas, ka pa vagona galveno eju nāca šurp mazs, apaļš vīrelis. No kurienes gan viņš bija uzklīdis? Vilciens atradās pusceļā starp Bostonu un Providensu, un, ja viņam būtu bijusi sēdvieta, tad kāpēc viņš to atstājis? Livija izņēma pūdernīcu un aplūkoja savu attēlu spogulī. Viņa domāja, ka nevajag tikai mazajam vīrelim pievērst uzmanību, tad viņš paies garām. Tāpēc viņa ņēmās kārtot savus gaišbrūnos matus, kas, steidzoties uz vilcienu, bija mazliet pajukuši, un vērīgi aplūkot savas zilās acis un mazo muti ar pilnīgajām lūpām, kas, kā teica Normans, vienmēr izskatoties it kā pastieptas skūpstam.

«Neizskatos slikti,» viņa nodomāja.

Tad viņa pacēla acis un ieraudzīja mazo vīreli sēžam pretējā solā. Viņš uztvēra viņas skatienu un plati pasmaidīja. Ap smaidošo muti savilkās krietni daudz grumbu. Vīrelis steidzīgi noņēma cepuri un nolika to sev blakus uz mazās, melnās kastes, kuru bija atnesis līdzi. Tūlīt visapkārt plikajam pakausim, kas viņa galvvidu padarīja līdzīgu tuksnesim, sa­slējās sirmu matu vainags.

Livija nevarēja atturēties, viegli nepasmaidījusi pretī, bet tad viņas skatiens atkal pievērsās mel­najai kastei un smaids nozuda. Viņa paraustīja vīru aiz elkoņa.

Normans pacēla skatienu no avīzes. Viņam bija tumšas, it kā izbrīnā saceltas uzacis, kas deguna augšdaļā gandrīz saskārās un piešķīra viņam no pirmā acu uzmetiena bargu izskatu. Taču tagad tās līdz ar tumšajām acīm zem uzacu lokiem vērās Livijā, kā parasts, laipni un arī mazliet ironiski.

Viņš jautāja: ^

— Ko tu vēlies?

Normans nemaz nepaskatījās uz pretī sēdošo apaļo vīreli.

Livija viegli pamāja gan ar roku, gan arī ar galvu, lai pievērstu vīra uzmanību tam, ko bija ieraudzī­jusi. Taču mazais vīrelis viņu vēroja, un viņa jutās visai neērti, jo Normans skatījās viņā, nekā nesa­prazdams.

Beidzot Livija pievilka viņu sev ciešāk klāt un pačukstēja:

— Vai tu neredzi, kas rakstīts uz viņa kastes?

To pasacījusi, viņa atkal palūkojās turp un pār­liecinājās, ka nav kļūdījusies. Uzraksts spilgti neiz­cēlās, taču gaisma krita uz tā slīpi un izveidoja uz melnās kastes virsmas nedaudz vairāk apspīdētu laukumiņu. Glītiem burtiem tur bija rakstīts: «Kas būtu, ja …»

Mazais vīrelis atkal smaidīja. Viņš aši pamāja ar galvu un tad ar pirkstu vairākas reizes norādīja uz uzrakstu un pēc tam pats uz sevi.

Normans pagriezās pret sievu un norūca:

— Droši vien viņa vārds.

Livija iebilda:

— Vai tad tāds var būt cilvēka vārds?

Normans nolika laikrakstu pie malas.

— Tūlīt tu redzēsi.

Viņš paliecās uz priekšu un jautāja:

— Mister Ja?

Mazais vīriņš žigli pavērās viņā.

— Vai jums ir pulkstenis, mister Ja? -

Vīrelis izvilka no vestes kabatas lielu pulksteni un parādīja ciparnīcu.

— Paldies, mister Ja, — Normans sacīja. Pēc tam viņš atkal sāņus pačukstēja: — Nu redzi, Livij.

Viņš atkal būtu pievērsies savam laikrakstam, bet vīrelis grasījās vērt vaļā kasti un turklāt vairā­kas reizes pacēla pirkstu, it kā lai piesaistītu viņu uzmanību. Viņš noņēma no tās tādu kā matēta stikla plāksni — apmēram sešas collas platu, devi­ņas collas garu un apmēram collu biezu. Tai bija slīpi nošķeltas malas, ieapaļi stūri un nespodra virsma. Tad viņš izņēma mazu no stieples darinātu statīvu un rūpīgi iemeistaroja tajā plāksni. Šo ierīci viņš nolika sev uz ceļiem un lepni vērās pretim­sēdētājos.

Livija pēkšņā satraukumā izsaucās:

— Paskaties, Norman, tas nudien ir kaut kas līdzīgs kino!

Normans pieliecās tuvāk. Tad viņš palūkojās mazajā vīrelī.

— Kas tas ir? Jauna veida televizors?

Vīriņš papurināja galvu, un Livija sacīja:

— Nē, Norman, tie esam mēs abi.

— Kas?

— Vai tad tu neredzi? Tas ir tas pats tramvajs, kurā mēs satikāmies. Te malā sēdi tu, un tev galvā ir vecā cepure, kuru es pirms trim gadiem aizmetu. Un tur nākam mēs ar Zoržetu. Mums ceļā stāv resnā lēdija. Nu, vai tu neredzi, ka tie esam mēs?

— Tas ir kaut kāds acu apmāns, — viņš nomur­mināja.

— Bet tu taču ari redzi to, vai ne? Tāpēc viņš to ari ir nosaucis «Kas būtu, ja…». Šis aparāts tūlīt parādīs, kas būtu, ja… Ja tramvajs nebūtu sagā­zies uz sāniem …