Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Amilkārs nodomāja. «Bet varbūt man tas viss ir tikai rādījies. Pārāk ilgi es skatījos uz lidojošajiem šķīvīšiem, un, luk, fantāzija sāka darboties.»

Viņš ilgi stāvēja, šaubu mākts. (No Lunaparka viņš sen jau bija aizgājis un tagad atradās netālu no mājām.)

«Tātad no visiem pieciem es esmu tas lielākais kretīns?» viņš prātoja. «Tātad tam mirdzošajam balonam bijusi taisnība? Un kā gan ne! Cik reizes man ir gribējies sadot šiem demagogiem oratoriem pa kaklu, bet es tikai smaidīju un aplaudēju. Tāpat arī šim Pelvisam Dreslij am!»

Amilkārs juta, ka nekaitētu vēl iedzert konjaku. Viņš iegāja bārā un no jauna sajuta nelabumu. Četri jaunieši stāvēja kaktā pie atskaņotāja, no kura lauzās ārā Pelvisa Dreslija rēcieni. Pretējā kaktā sēdēja krunkaina vecene violetā kleitā. Viņas galvu rotāja milzīga cepure ar spalvām un dažā­diem augļiem.

Pie sienas karājās noplēšamais kalendārs. Gandrīz līdz ceļgaliem kailā Liāna Lendsfīlda ar burvīgu smaidu aicināja klientus dzert tikai kokakolu.

Amilkārs neizturēja. Viņš norāva kalendāru un nometa to zemē, pēc tam paķēra no groza citronu un laida vecenei, notriecot viņas krāšņo cepuri. Pārsteigtā vecene sastinga ar atvērtu muti. Bet Amilkārs arī vēl tagad nelikās mierā. Viņš sagrāba metāla tabureti un no visa spēka trieca to pret atskaņotāja stikla vāku.

Atskanēja apdullinošs troksnis, un mūzika ap­klusa.

— Lūk, tā! — teica Amilkārs un lepni devās uz izeju. Bet pie durvīm kāds sagrāba viņu aiz apkak-

Ies. Viņš apgriezās, un šai pašā mirkli bāra saim­nieks nokautēja viņu ar taisnu sitienu pa žokli. Divi oficianti ievilka viņu kaktā un nometa tur kā nevajadzīgu, vecu slotu. Ieradās policists.

— Nu, uzpūt, nelieti! — viņš pavēlēja.

Starp citu, Amilkārs diezgan viegli tika cauri. Viņu notiesāja un ietupināja uz piecpadsmit dien­naktīm par trakošanu sabiedriskā vietā.

— Laime vēl, ka bārā nebija mana kaimiņa depu- tāja Kanjoti, — pie sevis noteica Amilkārs, kāp­dams pār kameras slieksni. — Tad es būtu dabūjis vismaz divus trīs gadus. Un arī tad, tikai ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus — kā nekā es taču balsoju par viņu!

Norberts Vīners ir visā pa­saulē slavens zinātnieks — matemātiķis, filozofs, kibernēti­kas pamatlicējs. Padomju lasītā­jiem pazīstamas viņa grāmatas «Kibernētika un sabiedrība», «Radītājs un robots», auto­biogrāfija «Es esmu matemāti­ķis» u. c. N. Vīners uzrakstījis arī divus zinātniski fantastiskus stāstus, no kuriem viens ievie­tots šajā krājumā

Galvas smadzenes ir dīvains orgāns. Smadzenes kontrolē visas ķermeņa sajūtas, taču, ja tām pie­skaras vai tās operē, cilvēks to nejūt nemaz. Cits nomirst no neliela satricinājuma, bet citam var izdurt cauri galvai dzelzs stieni, un tikai galvas­kausa deformācija liecinās, kas noticis. Pēdējā laikā ļoti izplatītas ir dažādas visneparastākās operācijas, kuru nolūks ir regulēt smadzeņu darbību ar dažāda kalibra adatu un elektrodu palīdzību, lai izārstētu vai arī padarītu mazāk bīstamu kādu no daudza­jiem depresīvās vājprātības veidiem. Tā ir pretīga nodarbošanās, un es to. neciešu. Dažkārt šāda ope­rācija nonāvē cilvēka sirdsapziņu un gandrīz arvien dīvaini iespaido viņa domāšanas procesu un garīgo līdzsvaru.

Tā, piemēram, kādā Čikāgas apdrošināšanas sa­biedrībā reiz strādāja ļoti spējīgs aģents. Viņa vie­nīgais trūkums bija lielā izklaidība; neviens nekad nevarēja paredzēt, vai viņš dosies mājup, braucot lejup ar liftu vai izkāpjot pa desmitā stāva logu. Apdrošināšanas sabiedrība lūdza, lai viņš ļauj izope­rēt sev nelielu smadzeņu gabaliņu pieres pusē, un viņš tam piekrita. Pēc tam Spējīgais aģents kļuva par Visspējīgāko. Tiesa kas tiesa, viņš bija visiz­veicīgākais aģents visā sabiedrības vēsturē. Lai ap­liecinātu viņam visas apdrošināšanas sabiedrības cieņu, viņu iecēla par viceprezidentu. Tomēr tika aizmirsts fakts, ka cilvēks, kuram operētas pieres smadzenes, nav sevišķi piemērots smalkiem un pie­sardzīgiem darījumiem. No reklāmas pārsviedies uz augstākajām finansu sfērām, viņš cieta lielu ne­veiksmi, un līdz ar viņu bankrotēja visa apdrošinā­šanas sabiedrība. Nē, es nu gan nevēlētos, lai kāds sabojātu manas iekšējās instalācijas shēmu.

Tas man atgādināja notikumu, par kuru es dzir­dēju nesen. Es piederu pie nelielas zinātnieku gru­pas, kas reizi mēnesī sapulcējas kāda maza restorāna atsevišķā kabinetā. Mēs iegriežamies tur, lai it kā apspriestu kādu zinātnisku rakstu, taču patiesais iemesls fr interešu daudzpusība un neizmērojamais pļāpīgums, kas piemīt visai mūsu kompānijai. Mūsu vidū nav vietas tādiem, kas vienmēr rīkojas pēc etiķetes. Mēs izsmeļam cits citu bez žēlastības, un, ja jums tas nav pa prātam, tad, lūdzu, — durvis vienmēr ir vaļā. Es pats esmu pa pusei matemāti­ķis, pa pusei inženieris, bet turpat vai lielākā daļa 110 mums ir mediķi. Lai dievs apžēlojas par ofi­ciantēm, kad medicīnas speciālisti sāk runāt pilnīgi brīvi! Es negribētu apgalvot, ka no elektriskajām spuldzēm šķiltos zilas ugunis un gaisu pildītu sēra smaka, taču būtībā kaut kas tamlīdzīgs notiek.

Votermens ir mūsu sabiedrības dvēsele. Viņš ir galvenais ārsts valsts trako mājā, kas atrodas kādas piecdesmit jūdzes no pilsētas, un atgādina laipnu un turīgu delikatešu veikala īpašnieku. Viņš ir mazs, resns, ar valzirga ūsām, un viņam pilnīgi trūkst tādas īpašības kā iedomība. Votermenam parasti ir līdzi kāds neveiksminieks, par kuru viņš rūpējas. Šoreiz viņš ieradās kopā ar garu slimīga izskata vīrieti, kura uzvārdu es nesadzirdēju. Man radās iespaids, ka viņš ir ārsts, taču, nokļuvis mūsu sabiedrībā, viņš brīžiem sāka visai dīvaini stomīties, kas ir raksturīgi ģeologiem vai inženieriem, kuri ilgu laiku bijuši tālu no civilizētās pasaules un mitinā­jušies kaut kur Korejas kalnos vai Borne^o džun­gļos. Šādi cilvēki neprot vairs rast tuvību ar citiem sabiedrības locekļiem, turklāt viņi ir ārkārtīgi kaut­rīgi un pārāk kritiski vērtē sevi. Dažam labam no šiem puišiem ir nācies darīt šo to tādu, par ko ikviens civilizēts cilvēks sevi bargi nosodītu, un tas atstājis pēdas viņu dvēselē uz visu mūžu.

Es nezinu, kā tas īsti gadījās, ka saruna novirzī­jās uz pieres smadzeņu lobotomiju [1] . laikam viens no inženieriem iejautājās par iespējām palīdzēt kādam viņa attālam radiniekam, kas bija garīgi slims. Katram no klātesošajiem bija savas domas šajā jautājumā. Daži aizstāvēja lobotomiju, bet vai­rākums — arī neiroķirurgi — negribēja pat runāt par to.

Tad mēs sākām apspriest citu tematu — ko mūs­dienās automobiļa katastrofa var nodarīt bērna smadzenēm. Saruna nebija diezcik izsmalcināta, kā jau tas ārstu aprindās mēdz būt. Iedegās strīdi, un man šķiet, ka neviens vairs nepievērsa uzmanību ne­vienam citam kā vienīgi savam sarunas partnerim. Pēkšņi atskanēja neliels būkšķis. Mēs palūkojāmies apkārt un ieraudzījām, ka Votermena draugs bez samaņas guļ uz grīdas. Viņa piere bija aprasojusi ar sviedriem. Votermens nometās uz ceļiem pie sava drauga un pataustīja viņa pulsu.

— Nedomāju, ka tas ir kaut kas nopietns, — Votermens sacīja. — Viņš ir mans pacients, taču ļoti saprātīgs, un es cerēju, ka mūsu sabiedrībā viņš mazliet izklaidēsies. Viņu moka amnēzija, un mēs nezinām viņa īsto uzvārdu. Man nevajadzēja riskēt un vest viņu sev līdzi uz šejieni. Palīdziet iznest viņu ārā! Šī atgadījuma dēļ nevajag pārtraukt sarunas.