Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Votermens piezvanīja uz savu slimnīcu un izsauca ātrās palīdzības mašīnu, kamēr divi vai trīs no mūsu mediķiem uzmeklēja restorāna īpašnieku. Viņš ļoti uztraucās par notikušo, taču atļāva ienest samaņu zaudējušo cilvēku kādā nomaļā telpā un noguldīt uz kušetes. Mūsu pacients sāka pamazām atgūt samaņu. Bija skaidri redzams, ka viņš ir ārkār­tīgi uzbudināts un apjucis. Viņš runāja pavisam nesakarīgi. Varēja saprast vienīgi atsevišķus vār­dus: «gangsteri», «mazais Pauls», «Marta» un «avā­rija». Vārdi veidoja teikumus, taču viņš izrunāja tos tik klusu, ka mēs neko nesapratām.

Votermens aizgāja uz garderobi un atnesa savu ārsta somu. Viņš iedeva slimniekam kaut kādas nomierinošas zāles; man liekas, tas bija barbiturāts. Zāles uz brīdi nomierināja mūsu slimnieku; taču šādu līdzekļu iedarbību nevar jau nekad īsti pare­dzēt. Drīz vien pacients atvēra acis. Viņa murminā­šana kļuva skaļāka un saprotamāka. Vārdi tagad veidoja sakarīgus teikumus.

Votermens ir pietiekami apķērīgs ārsts un prot izmantot jebkuru izdevīgu situāciju.

— Tagad man radusies izdevība, — viņš sacīja. — Viņš ir sācis runāt. Pirms apmēram sešām nedē­ļām kāds policists atrada viņu pavārtē. Policija no­sūtīja viņu pie mums. Viņš pat neatceras savu uzvārdu. Mēs zinām, ka viņš bijis ārsts, un nav grūti uzminēt, ka viņš ilgāku laiku ir bijis pilnīgi ruinēts. Līdz pat šai dienai viņš atkal no jauna krājis spēkus, un mēs negribējām ar nemitīgiem jautājumiem aizkavēt viņa izārstēšanos. Lai nu kā, bet tagad, kad mēs laikam esam panākuši to, ka viņš sācis runāt, pamēģināsim!

Bija ļoti aizraujoši vērot, kā cilvēkam atgriežas zudusī atmiņa. Votermens ir lielisks sava aroda spe­ciālists, un tāpēc ar lielu baudu varēja klausīties, kā viņš uzdod jautājumus. Jaunatgūtā personība atplauka mūsu acu priekšā gluži tāpat, kā ūdens virspusē parādās noslīkuša cilvēka seja, kad slīkoni ar ķekšiem izvelk no dzelmes. Es biju klāt šajā sarunā, taču neesmu neko atzīmējis, bet Votermens visu precīzi pierakstīja savā melnajā bloknotā. Sekojošā saruna ir pārrakstīta no viņa piezīmēm.

Jautājums. Kā jūs sauc?

Atbilde. Mani sauc Arturs Kouls.

Jautājums. Jūs esat ārsts, vai ne?

Atbilde. Jā.

Jautājums. Kādu medicīnas skolu jūs esat bei­dzis?

Atbilde. Centrālo Rietumu medicīnas koledžu Či­kāgā. 1926. gadā. j

Jautājums. Kur jūs praktizējāties pēc koledžas beigšanas?

Atbilde. Es biju ķirurga asistents Čikāgas labda­rības iestāžu uzturētajā Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcā. Jūs droši vien zināt, kur šī slim­nīca atrodas, — Sautendas nomalē.

Es tikai visai neskaidri atcerējos šo Čikāgas Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcu, kuru uztur labdarības iestādes. Tā bija apkvēpusi, netīra sarkaniļ ķieģeļu ēka tajā drūmo, posta piemeklēto ielu ellē, kur Sautenda robežojas ar Vestendu.

Jautājums. Ķirurga asistents? Tas ir interesanti. Vai jūs specializējāties kādā īpašā ķirurģijas nozarē?

Atbilde. Jā, protams, divus gadus izdarīju vis­dažādākās operācijas, kādas vien man uzdeva, taču es vienmēr esmu vēlējies kļūt par neiroķirurgu. Ko es sacīju? Es baidos, ka runāju ļoti nesakarīgi. Pavisam aizmirsu, ka esmu bijis neiroķirurgs.

Jautājums. Ak tā, jūs bijāt neiroķirurgs? Ko jūs darījāt pēc tam, kad jūsu prakse šajā slimnīcā bija beigusies?

Atbilde. Es atceros garus noslēgtus gaiteņus un aizrežģotus logus. Kā šo iestādi sauca? Tā droši vien bija psihiatriskā slimnīca. Ak, jā, tagad es atceros. Meri… Meri… Meriditas apgabala psihiatriskā slimnīca. Tas ir Ilinoisas štatā, vai ne?

Jautājums. Man šķiet, ka tā ir. Vai jūs neatcera­ties, kā sauca pilsētu?

Atbilde. Bakminstera. Nē, tā nebija Bakminstera. Nu es atceros, tā bija Leominstera.

Jautājums. Jā, gluži pareizi, šī slimnīca atrodas Leominsterā. Cik jums bija gadu, kad sākāt tur strādāt?

Atbilde. Apmēram trīsdesmit.

Jautājums. Vai jūs atceraties, kurā gadā tas bija?

Atbilde. Tas bija 1931. gadā.

Jautājums. Vai jūs devāties uz turieni viens?

Atbilde. Es ierados tur kopā ar savu sievu. Esmu preoējies, vai nav tiesa? Kas noticis ar manu sievu? Viņa ir šeit, vai ne? Ak mans dievs! Marta… Marta!

Viņa balss kļuva arvien skaļāka un beigās izska­nēja spalgā, nesamanīgā kliedzienā. Votermens sacīja:

— Diemžēl vajadzēs izmēģināt mazliet lielāku zāļu devu. Es centīšos sagatavot visminimālāko daudzumu. Negribu zaudēt iespēju uzzināt par viņu kaut ko vairāk.

Tiklīdz zāles iedarbojās, pacients sāka pamazām nomierināties. Taču kādu brītiņu, likās, viņš vēl bija tik apjucis, ka nevarēja neko pateikt. Tad viņš atkal sāka atgūt apziņu un Votermens atsāka no­pratināšanu.

Jautājums. Jums jāpalīdz mums, lai mēs savukārt varētu palīdzēt jums. Sakopojiet savas domas. Cik ilgi jūs jau bijāt precējies, kad devāties uz Leo- minsteru?

Atbilde. Nepilnus divus gadus. Marta strādāja par māsu Čikāgas labdarības slimnīcā. Viņu sauca par Martu Sorensonu. Cik atceros, tad viņa ir dzi­musi Minesotā. Viņas tēvs audzēja kviešus, un viņam piederēja ferma kaut kur pie Ziemeļdakotas robežas. Mēs aizbraucām uz turieni nosvinēt kāzas.

Jautājums. Vai jums ir bērni?

Atbilde. Jā, viens dēls — Pauls. Tagad es visu atceros.

Viņš iespieda galvu rokās un sāka raudāt. Raustī­damies nevaldāmās elsās, viņš nesamanīgi kliedza:

— Kur ir Pauls? Kur ir Pauls?

Bija ļoti neērti noraudzīties tik lielās bēdās.

Votermens stāvēja pie Koula kušetes galvgaļa. Es biju pieradis redzēt viņu vienmēr kā mūsu kom­pānijas dvēseli — līksmu, asprātīgu, arvien ar kādu nerātnu anekdoti padomā. Nekad vēl nebiju .iepa­zinis Votermenu kā ārstu. Viņa izturēšanās bija apvaldīta un iedvesa cieņu un viņa balss nomieri- nošāka par jebkuru sāpes remdējošu līdzekli. Viņš bija pats Eskulaps — dziedniecības dievs.

Jautājums. Nomierinieties, doktor Koul. Mēs gri­bam jums palīdzēt, bet vienīgi jūs pats varat dot mums padomu, kā to izdarīt. Pastāstiet kaut ko par apgabala slimnīcu. Vai jūs tajā dzīvojāt?

Atbilde. Dažus mēnešus. Pēc tam mēs nopirkām vecu fermera māju apmēram vienu jūdzi no slim­nīcas. Marta domāja savest to kārtībā, taču es neloloju nekādas cerības, ka mēs spēsim izrakties cauri visiem šiem krāmu un netīrumu kalniem. Martā prata pat cūkkūti padarīt mājīgu. Pagaidiet! Es atceros, ka garām mūsu mājām gāja federālā šoseja.

Saķēris galvu, Kouls iekrita ar seju spilvenā, viņa pleci raustījās.

— Bremzes, — viņš elsoja. — Es dzirdu, kā tās kauc. Avārija! Mašīna apgāzusies. Uz ceļa asinis … uz ceļa asinis! Es redzēju to un tomēr neko nespēju līdzēt.

Votermens pamāja, lai mēs klusējam. Mani ļoti nomāca tas, ka esmu spiests būt par liecinieku brīdī, kad svešs cilvēks tik klaji pauž savas cieša­nas. Pamazām viņš pārstāja elsot. Votermens atkal atsāka iztaujāšanu.

— Nepūlieties atcerēties visu kopumā, — viņš sacīja. — Atļaujiet man labāk uzdot 'jums jautāju­mus. Tā jums būs daudz vieglāk. Nu, pamēģināsim. Kas tā Gudera bija par vietu?

Atbilde. Pilsētiņa, viens no lauku centriem, kādus parasti mēdz celt prērijā tāpat uz labu laimi. Tā bija domāta apkārtnes fermeru vajadzībām, taču tajā bija arī fabrika.

Jautājums. Fabrika … Kāda fabrika? Ko tā rožaia?

Atbilde. To es nekad īsti skaidri neesmu zinājis. Nevienam pilsētiņas iedzīvotāju vārdam taču nevar ticēt. Jūs jau zināt, kādas tenkas mēdz izplatīt tamlīdzīgos nostūros.