Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Es paskaidroju, ka man būtu jāaiziet uz slimnīcu pēc ārsta somas. «Veco zēn,» mani uzrunāja cieši piegulošais mētelis, «esi prātīgs un dari, ko tev liek. Nāc līdz!» Tad viņš pievērsās otrajam tipam un no­skaldīja: «Stiprais, tu pļāpā pārāk daudz.»

Tuvumā nebija neviena cilvēka, ko es varētu pa­saukt palīgā, un arī veikali bija jau slēgti. Man ļoti nepatika situācija, kurā biju nokļuvis, taču man at­lika vienīgi iet viņiem līdzi. Viņi nobrauca kādas pusotras jūdzes, un mēs bijām nokļuvuši pie fab­rikas betona ēkas nezālēm aizaugušajā klajumā. Tū­līt kāds iebrēcās: «Ei, jūs, nosauciet paroli!»

Stiprais nomurmināja kaut ko tādu, kas acīmre­dzot apmierināja jautātāju. Tad viņi satvēra mani aiz elkoņiem un iegrūda kantorī. Tā kā fabrikā vis­apkārt biju redzējis tikai kailas dēļu sienas un iz­sistus logus, tad šī telpa ar savu mājīgo, pat ele­ganto iekārtojumu mani visai pārsteidza. Viņi grūda mani tik stipri, ka man aizķērās kāja aiz sliekšņa un es nokritu. Kad atkal piecēlos, es pamanīju, ka telpā atrodas arī vēl divi citi cilvēki. Viens no tiem bija Pītersons. Viņš palīdzēja man piecelties. Otrs subjekts, kas bija ģērbies brūnā tvīda uzvalkā, at­gādināja enerģisku komersantu. Es vēl līdz šai die­nai neesmu uzzinājis viņa vārdu, bet man likās, ka tieši viņš ir tas, kas pārstāv Galvas intereses lielos komerciālos darījumos. Pītersons man sacīja: «Es atvainojos, ka bijām spiesti izturēties pret jums ne gluži tā, kā pienāktos, taču mēs neatrodamies tādā stāvoklī, lai varētu ievērot īpašas pieklājības nor­mas. Mēs negribam nodarīt jums neko ļaunu, bet jums jāsaprot, ka jums jāizturas prātīgi. Misters Makaluzo ir tikko kā cietis avārijā, un nebūtu visai apdomīgi vest viņu uz slimnīcu. Mēs paļaujamies uz jūsu palīdzību, un es apsolu, ka jums par to kār­tīgi samaksās.»

«Un ja nu es atsakos?» Es vērīgi ielūkojos viņu sejās, un asinis manās dzīslās sastinga.

«Tādā gadījumā, mister Koul, mēs būsim spiesti rīkoties, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Jūs esat inteliģents cilvēks, tāpēc esmu pārliecināts, ka sapratīsiet, kāda būs šī rīcība.»

Es brīdi vilcinājos, un tad man kļuva skaidrs, kas jādara. «Labi, es operēšu. Kur atrodas cietušais?» Viņi atvēra durvis uz blakus telpu, kas bija iekār­tota vēl greznāk nekā tā, kurā mani ieveda vis­pirms. Makaluzo sēdēja mīkstā ādas krēslā, viņa galva bija atgāzta atpakaļ un pārkārusies pāri spil­venam. Seja bija nedabiski tumši pieplūduši ar asi­nīm un rēta saskatāma vēl labāk nekā tad, kad es viņu redzēju pirmoreiz. Mute bija vaļā. Viņš elpoja smagi, pie kreisās nāss bija piekaltušas asinis, kas, likās, vēl pirms pāris minūtēm bija tecējušas ar joni. Viņa piere bija aptīta ar tīru dvieli. «Misters Makaluzo devās kārtot kādu ļoti "slepenu darījumu,» paskaidroja brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais. «Viņa mašīna uzdrāzās virsū govij. Viņš ietriecās vēj­stiklā. Gan mums, gan arī jums, varu teikt, rastos visai lielas nepatikšanas, ja kāds uzzinātu kaut ko par viņa stāvokli.»

Es atraisīju apsēju. Makaluzo acis stingi raudzī­jās tukšumā. Zīlītes bija paplašinātas nevienādi. Es sāku aptaustīt viņa pieri. Tā bija zaudējusi savu normālo formu un atgādināja zirga saspertu arbūzu. Līdzko pieskāros galvaskausam, Pītersons paliecās uz priekšu; brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais tikmēr pētīja savus nagus un pēkšņi pielēca kājās, kad no- knakšķēja Makaluzo pieres kauls, kuru es taustīju. Nebija nekādu šaubu, ka ielauzts kreisais pieres kauls. Pabeidzis pacienta apskati, es sacīju brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtajam, ka nepieciešama tūlītēja operācija un man vajadzētu aizbraukt pēc instru­mentiem.

«Par to neraizējieties,» viņš atbildēja. «Mēs esam parūpējušies par visu, kas vajadzīgs.»

Viņš pasniedza man ārsta somu ar zeltītiem ini­ciāļiem Dž. M., kas bija piestiprināti tieši zem rok­tura.

«Vai tā nav doktora Makola soma?» es jautāju.

«Iespējams,» otrs zellis atbildēja, «bet tā nav jūsu darīšana. Cik nedrošas gan ir automašīnu atslēgas!»

Es uzreiz jutos labāk, kad uzzināju, ka manā rī­cībā ir doktora Makola soma. Viņa operēšanas pa­ņēmieni gan daļēji atšķiras no manējiem, taču es katrā ziņā varēšu strādāt ar augstvērtīgiem instru­mentiem. Tur bija viss, kas nepieciešams: trepāns, elevatori, elektriskais zāģis, nātrija amitāls, novo- kaīns un spirts.

«Vai jums izdosies?» mans jaunais paziņa jau­tāja.

«Jā,» es atbildēju, cerēdams, ka izdosies. Jutos mierīgs un drošs.

Es palūkojos apkārt, vai tur nebūtu atrodams kāds kastrolis, kur uzvārīt ūdeni, daži dvieļi un lī­dzens galds, uz kura izdarīt operāciju. Mistera Ma­kaluzo uzticības persona tūlīt noprata, ko es vēlos.

«Jūs varat izmantot rakstāmgaldu,» viņš sacīja. «Galva neuztrauksies, ja uz tā paliks daži traipi. Ūdens tualetes telpā jau ir uzvārīts, un veļas gla­bātavā mums dvieļu ir papilnam. Kjūpids strādāja par slimnieku kopēju valsts slimnīcā, kamēr vēl ne­bija aizraidījis uz viņpasauli kādu pacientu. Nekas, nekas, Kjūpid,» viņš piebilda. «Doktora klātbūtnē var runāt atklāti.»

Tātad kāds te tomēr zināja, kā jāsagatavojas ope­rācijai. Ķirurga uzsvārču vietā sadabūja pāri tīru darba virsvalku. Es uzvilku vienu no tiem un Kjū- pids otru. Mēs noguldījām Makaluzo uz muguras.

Es sāku rīkoties. Mani neviens netraucēja, un es vispirms noskuvu pacientam galvu un apmazgāju to ar spirtu. Pēc tam iešļircināju novokaīnu. Tiklīdz tas bija iedarbojies, es izdarīju dziļāku audu lokālo anestēziju apkārt sašķaidītajam pieres kaulam. Es negribēju pielietot vispārējo anestēziju, tāpēc ka bija ļoti svarīgi novērot, kā pacients atgūs apziņu pēc tam, kad būs mazinājies spiediens uz smadzenēm. Tad es pārgriezu galvaskausa ādu un dzirdēju, kā nočirkst trepāns, ieurbdamies kaulā.

Man jāatzīst, ka Kjūpids bija labs ķirurga asis­tents. Viņš zināja, kurā brīdī uz marles spilventiņa jāpasniedz asinis apturoši žņaugi, un, likās, prata novērtēt visu, ko es daru. Patiesību sakot, pat ša­jos neparastajos apstākļos tas man glaimoja.

Laikam gan visnepatīkamākais brīdis šādā operā­cijā ir tad, kad izzāģētais kaula gabaliņš atdalās no galvaskausa. Tad noteikti jāaptur asins tecēšana no smadzeņu plēves — smadzeņu celofāna apvalka. Es redzēju, ka Makaluzo pamazām atgūst samaņu, un dzirdēju, kā viņa elpas vilcieni kļūst mierīgāki un vienmērīgāki. Viņš atvēra acis. Viņa redzokļi tagad vairs stingi nevērās tukšumā, un lūpas sāka veidot vārdus.

«Kur es atrodos?» Makaluzo jautāja. «Kas noticis?»

«Neuztraucieties, Galva,» viņa uzticības persona sacīja. «Jūs esat cietis avārijā. Taču jūs atrodaties drošās rokās. Doktors Kouls rūpējas par jums.»

«Kouls,» viņš teica. «Nesen man ar viņu bija šis tas kārtojams. Viņš ir lāga zēns. Vai es varu ar viņu parunāties?»

«Tepat es esmu,» sacīju cik vien varēdams mie­rīgi. «Kas jums man sakāms?»

«Es ļoti nožēloju to iepriekšējo avāriju. Jūs to­reiz izturējāties, kā īstam vīram pieklājas. Bet kas bijis, tas bijis. Ceru, ka jūs mani kārtīgi salāpīsiet.»

Man šķiet, ja viņš nebūtu tik rupjā veidā atvēris manu brūci, atgādinādams lielo zaudējumu, viss būtu noritējis citādāk. Tagad es nolēmu rīkoties. Es mēģināju apspiest savas emocijas un saglabāt ārēju mieru, taču jutu, ka kļūstu bāls kā krīts, un, kad sāku mierināt Galvu un iestāstīt viņam, ka es šajā gadījumā darbojos ar vislielāko rūpību un iz­mantoju visu savu prasmi un zināšanas, Kjūpids pagriezās un palūkojās manī ar tādu skatienu, kas man nemaz nepatika.