Aizeks Azimovs: Dēmonu dzīres

Taču tas nemazina tīri dēkaino epizodu asumu. Autori nīst varmācību un fašismu, tic cilvēka saprāta spēkam un tālā, mums svešā prāta labsirdībai. Viņi ne tikai uzdod jautājumus, bet arī atbild uz tiem, ne tikai atklāj potenciālos ļaunuma avotus, bet arī parāda cīņas ceļus.

«Andromēdas izlaušanās» cienīgi un likumsakarīgi noslēdz šī krājuma galveno daļu, kuras virsraksts varētu būt «Zinātnieka sirdsapziņa».

Pārējo rakstnieku zinātnieku stāstus bija grūti apvienot tema­tiski. Varbūt tāpēc, ka tie neskar problēmas, kas dziļi saviļņo ikvienu mūsdienu zinātnieku. Taču, zaudējot šādu specifiku, tie lasītājam nekļūst mazāk interesanti. Mākslai ir savi likumi. Lai kas — fiziķis, ārsts vai filologs — būtu uzrakstījis stāstu, tas neatkarīgi no autora profesijas vai interesēm pēc tam turpina savu dzīvi. Scilarda biogrāfija palīdz mums saprast, kāpēc tieši viņš radījis šo stāstu, taču ne ar ko nepapildina pašu sacerē­jumu.

Lūk, stāsts «Kas būtu, ja…», kuru uzrakstījis bioķīmijas pro­fesors un viens no vispazīstamākajiem fantastiem Aizeks Azi­movs. Tā virsraksts sola mums klasisku eksperimentstāstu. Izla­sījuši pirmās rindas, mēs aizmirstam, ka Azimovs ir bioķīmiķis, un vispār aizmirstam Azimovu! Mūs interesē tikai liriskās minia­tūras, kas stāsta par mīlas vai varbūt likteņa nenovēršamību. Taču, kad bijām izlasījuši stāstu līdz beigām un domās atgriezušies pie sākuma, mums kļuva skaidrs, ka eksperiments tomēr ir noticis. Iespējams, ka šeit ir runa par statistikas likumsakarībām vai par to, ka nākamība kaut kādā veidā «ierakstīta» Einšteina pasaules līnijās. Bet vai tas mums svarīgi? …

Viljama Morisona (amerikāņu ķīmiķa Džozefa Seimeksona psei­donīms) humoristiskais stāsts «Dēmonu dzīres» ierauj mūs traģi­komiskā notikumu virpulī, kura kulminācija ir mūsu planētas pārvēršanās kaut kādā antientropiskā fluktuācijā, kas dzīvo par spīti izklīstošajam un atdziestošajam Visumam. Un patiešām, mūs ne visai izbrīnīja, ka Maksvela abstraktie «dēmoni» pārvērtušies par reāli eksistējošiem veidojumiem, kas vienlaikus atgādina gan Platona «elementu dēmonus», gan Paracelza elementālijas, gan viduslaiku mistiķu salamandras, gan elementārdaļiņu recekļus. Vēl vairāk, mēs ne pārāk interesējamies arī par otrā termodina­mikas likuma ievērošanu uz Zemes un par to, ka tas nav pie­mērojams Visumam. Protams, ar labu gribu pat šeit varētu pa­manīt zināmu zemtekstu (par ko autoram, protams, nav bijušas ne mazākās aizdomas), taču vai labs humors pats par sevi nevar būt mērķis?

Acīmredzot var atzīmēt šādu likumsakarību: jo ilgāk zināt­nieks nodevies fantastikai, jo vairāk tas attālinās no zinātnes (protams, tikai savā rakstnieka daiļradē), jo skaidrāk tas fan­tastikā redz tikai literāru metodi, jo biežāk tas pievēršas mūž­senām vispārcilvēciskām tēmām.

Azimovs jau sen mūsu acīs kļuvis «tikai» par rakstnieku, Morisons, kas ar rakstniecību nodarbojas kopš 1945. gada, jau ilgi ar mierīgu sirdi savos stāstos ignorē visfundamentālākos da­bas likumus, bet izcilais itāļu fantasts Lino Aldani pat vairās izraudzīt par saviem varoņiem zinātniekus.

Viņa stāstā «Vispārējs neprāts» piedalās gan rokenrola karaļi, gan profašistisks senators, gan puskaila kinodīva, gan modes no­teicējs, gan kāds vidēji statistisks «vienkāršs» pilsonis. Tikai uz mirkli Aldani ļauj iejaukties ārpusgalaktikas spēkiem, lai visus šos ļaudis savāktu vienā telpā. Kālab? Varbūt tāpēc, lai parādītu, ka pasaules likteņi vispirms atkarīgi no «vienkāršiem» ļaudīm?

Tā mēs no dažādām pusēm piekļūstam zinātnieku fantastu gal­venajam pētījumu objektam, fantastu un literatūras pētījumu objektam vispār. Un šis objekts ir cilvēks ar saviem trūkumiem un augstajiem ideāliem, ar savu spēku un vājumu, nemirstīgās cilvēces mirstīgais pārstāvis. Viss šajā objektā ir vissasprindzi­nātākās uzmanības cienīgs: gan loģikas un jūtu konflikts (Džor- dža Smita «Bezizejas stāvoklī»), gan nepārvaramā tieksme pēc neiespējamā (Roberta Ričardsona «Mazais "^Andersoniņš»), gan īslaicīgā domāšanas atrofija, kuru izraisa īstas pētniecības aizstā­šana ar dogmu (Džeimsa Makonela «Mācīšanas teorija»).

Uz šo mērķi ved visdažādākie ceļi: Artura Klarka zinātniskā fantastika ar dēkainības elementiem («Jupiters Pieci»), Friša zinātniskā stilizācija, poļu inženiera Konrāda Filalkovska humoris­tiskie paradoksi («Es — milikiloss»), Azimova poētiskā novele, Scilarda brīdinošais stāsts. Šeit meklējams spēks un novitāte zinātniskajai fantastikai, kas devusi iespēju cilvēku ietvert zināt­nes un mākslas prožektoru staru krustpunktā un kuru pašu ap­spīd gan skaistuma siltā gaisma, gan zinātniskā meklējuma auk­stā uguns.

Divdesmitā gadsimta magi ķērušies pie spalvas. Un viņiem ir ko teikt lasītājam.

Jeiemejs Parnovs

[1] lobotomija — smadzeņu operācija.

[2] paraplēģija — abu kaju vai roku paralīze.

51

[3] paranoja — hroniska psihiska slimība, kuras iespaidā slimniekam rodas uzmācīgas margu idejas.

[3] Gēnus homo (lat.) — suga «cilvēks» (bioloģijā).

[4] Ņujorkas graustu rajons. (Tulk. piez.)

[5] simpātija — šeit — iekšējā radniecība, empātija — garīgās enerģijas izstarojums. (Tulk. piezīme.)

[6] lai lasītājam neliktos, ka Dž. Pīrsa atsauksme uz pētniecības darbu ar baložiem izdomāta, par to var pārliecināties, papētot Harvardas psiholoģijas profesora B. F. Skinnera rakstu žurnālā «Scientific American» 1961. gada novembra numurā. Raksts sau­cas «Apmācības mašīnas», un tajā aplūkotā apmācības teorijas pie­lietošana darbā ar baložiem.

[7] otrs dž. pīrsa stāsts šaja krājumā nav ievietots.