Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Hieroglifi uz Abu Simbela bazalta kapakmens pauž: «Kad cil­vēks uzzinās, kas liek zvaigznēm pārvietoties, Sfinksa sāks smie­ties un dzīve Zemes virsū izdzisis.» Mēs vēl nezinām, kas liek kustēties zvaigznēm. Varbūt nekad arī neuzzināsim. Varbūt uzzi­nāsim rīt. Svarīga ir ne tikdaudz izteiciena jēga, cik apbrīnojamā zinātniskā poēzija. Vai varbūt apbrīnojamā zinātnes poetizēšana? Mūsu gadsimtam nav pieejama tik viengabalaina pasaules uz­tvere. Cilvēces kultūra jau sadalījusies eksaktajā un huma­nitārajā kultūrā. To norobežotība pastiprinās no dienas dienā. Katrai no tām ir ne tikai sava īpaša valoda vai evolūcijas speci­fika, bet arī savi estētiskie kanoni. Neapturami augošais un prā­tam neaptverami zarojošais zinātnes koks galu galā izaudzējis pats savus estētiskos augļus, dīvainus un vienreizīgus. «Skaists vienādojums», «elegants risinājums», «juveliera cienīgs eksperi­ments». Vārdi, vārdi, vārdi? Šeit cita elegance, cits skaistums. Da­bas zinātnieki vienkārši pēc veca paraduma vēl joprojām lieto humanitāristu estētiskos terminus. Tas nav nekas cits kā atavisms. Nāks laiks — radīsies jauni vārdi. Taču piebremzēsim! Nav jāsāk ar terminoloģiju. Labāk centīsimies palūkoties atpakaļ, pagātnes krēslībā, kad topošā kultūra bija tik vāja un naiva, ka pastāvēja zināmā vienotnē, bez mazākajām diferencētības — divdesmitā gadsimta tūkstošgalvainās hidras — pazīmēm. Bet, lūk, nelaime: pat vienkārši atskatīties pagātnē nav iespējams bez eksaktās zi- natnes. Senos rokrakstus tagad atšifrē kibernētiķi, arheoloģiskos atradumus fiziķi un ķīmiķi pēta ar spektrālo un radiokarbona ana­līzi. Pat poētikā parādījušās aizdomīgas dabaszinātniskas «metas­tāzes». Vispierastākās un ikdienišķās lietas pēkšņi iemantojušas zināmus kvantitatīvus dubultniekus. Atklājies, ka lietām ir struk­tūra. Tās kjuvušas par ķermeņiem (fiziķiem), vielām (ķīmiķiem), modeļiem (matemātiķiem).

Dabaszinātņu revolucionārās idejas un tām raksturīgā laika un telpas, vielas uzbūves un dzīvības būtības ierasto priekšstatu ra­dikālā laušana nevarēja neskart pat no zinātnes absolūti tālu stā­vošu cilvēku apziņu. Zinātne ielaužas iekšējā pasaulē ne vien tieši, saistot, teiksim, emociju spēku ar informācijas lielumu, bet arī netieši. Arī caur mākslu. Zinātne un māksla ir varenas cilvēka izziņas upes. Tām ir kopīgi mērķi. Tikai ceļi, kā mēdz teikt (taču tas nebūt nav pats par sevi saprotams), ir atšķirīgi. Kaut kad civi­lizācijas rītausmā šīs upes plūdušas vienotā straumē. Bet kad tās sāka sazaroties? Un kāpēc mēs XX gs. otrajā pusē pēkšņi no jauna sākam meklēt iezīmes, kas tās vieno? Vai tā ir nejaušība vai likumsakarība? Atgriešanās pa evolūcijas spirāli pie it kā ve­cas kvalitātes vai neauglīgi efemēru likumību un sakarību meklē­jumi? Varbūt tieši zinātniskā fantastika tad arī ir tas kanāls, kas savienojis abas gultnes?

Senās Indijas agrīnie Upanišadi, Ramajana un Bhagavadgita apvieno kosmogoniju un teoloģiju, morālistiku un okultos pare­ģojumus, tā arī palikdamas poēmas šī vārda vislabākajā nozīmē. No Parmenīda un Empedokla heksametriem, Manīlija un Pruden- cija odām galu galā izkristalizējās mākslinieciski pabeigta un smalka poēma — Lukrēciļa «Par lietu dabu», kas ilgus gadsim­tus bija … pilnīgākais kopsavilkums par antīkās atomistikas atzi­ņām. Vismaz šai ziņā tā ir tuva Zila Verna daiļradei, kas piesā­tināta ar izziņas materiālu.

Taču senajos rakstītajos pieminekļos brīžiem visai grūti dabas- zinātnieciskos priekšstatus atšķirt no mistikas, filozofiju no poēzi­jas, kosmoloģiju no mitoloģijas. Senās Babilonijas eps, senebreju «Zogara», indiešu «Mahabharata» atspoguļoja dzīvi ne tikai juceklīgi un miglaini,- šie darbi atspoguļoja to sinkrētiski. Tie mums ataino izziņas metodi, kurā zinātniskā domāšana nav atdalāma no mākslinieciskās. Ģeogrāfijas mācību grāmatās parādīts, ka Zeme atduras uz trim okeānā peldošiem vaļiem vai trim ziloņiem, kas stāv uz bruņurupuča. Taču tas ne­nozīmē, ka senie zemes iedzīvotāji tieši tā iztēlojušies pasaules ainu. Mums grūti spriest par viņu patiesajiem uzskatiem, jo bieži vien tie attēloti tīri simboliski. Nevar vilkt vienlīdzības zīm: starp mītu un filozofiju, taču nedrīkst arī mitoloģiju pilnīgi at­dalīt no pirmajiem naivaiiem cilvēces priekšstatiem par apkārtējo īstenību. Lūk, kāpēc Ramas un Krišnas, Madruka un Ozirisa, Saturna un Hronosa dzīves apraksti neizbēgami satur aizplīvuro­tus un pārsimbolizētus priekšstatus par telpu, laiku un tiem gal­venajiem elementiem, kuriem jābūt visas esības pamatā. Senajos laikos fiziku šī vārda mūsdienu nozīmē nepazina. Taču toreiz radīja iedīgļus aprakstošai znālnei, kuru varētu nosaukt par «fantastisko fiziku». Un principā to varēja saprast katrs, jo tā runāja visiem pieejamā valodā.

Ne velti rakstnieki, Kas savu daiļradi veltī dabaszinātnēm, tik labprāt citē senās poēmas un mītus. Roberts Jungs, starp citu, savai grāmatai par atombumbu «Spožāka par tūkstoš saulēm» iz­vēlējies epigrāfu no «Bhagavadgitas»:

Ak, ja reiz tūkstotis sauļu Pēkšņi pie debesīm lēktu, Kādās gan zvērošās skauj ās Pasaules telpu tās slēgtu.

Taču būtu bezjēdzīgi šajā lieliskajā poētiskajā fragmentā sa­klausīt kaut kad notikuša atoinsprādziena atskaņu. Sprādziens no­tika virs Hirosimas pēc daudziem gadsimtiem. Uzreiz taču nekas nemēdz notikt.

Garš, rūgtu vilšanos, kļūdu, negaidītu veiksmju un tikpat ne­gaidītu neveiksmju pārpilns ir ērkšķainais cilvēka ceļš uz atziņu. Tas bija neatlaidīgs, grūts ceļš uz nezināmu mērķi, ceļš, kas ne­ļāva atvilkt elpu un bieži noveda pie bezdibeņa vai nozuda tum­šos labirintos. Sī ceļa sākumā cilvēki bieži vien centās piekļūt nezināmajam ar lūgšanām un lāstiem. Ur. tikai tad, kad bija likti pamati civilizācijai, parādījās asni tam varenajam kokam, kuru mēs saucam par mūsdienu zinātni. Taču dialektika ir liela lieta — unodernā zinātne aizvien vairāk sāk līdzināties pesteļošanai! Tās tempļos saimnieko priesteru kasta, kas savām mistērijām izstrā­dājusi īpašu, nevienam nesaprotamu valodu.

Visas mūsdienu zinātnes galu galā attīstījušās filozofisku pār­domu un pieredzes rezultātā. Var strīdēties līdz bezgalībai par kāda ieguldījuma primātu, tas neapgāž banālo patiesību: jeb­kurai zinātnes nozarei, kā arī visai zinātnei kopumā pirmsākums ir vienkāršo mirstīgo valoda, kas vienlīdz saprotama gan naba­gajiem, gan karaļiem. Un, lūk, tagad mūsu acu priekšā mūs­

dienu dabaszinātņu māgu valoda aizvien tālāk aizvirzās no snv.is barotnes, pie tam tā nevis aiziet bojā kā Antejs bez Zemes, be' gan valdonīgi ielaužas visiem pieejamajā valodā, piesārņo un noplicina to. Taču tie, kā teikt, ir vēl tikai ziediņi. Varbūt pati draudošākā gadsimta dvesma slēpjas tai apstāklī, ka dabaszināt­nieka intelektuālā pasaule aizvien vairāk norobežojas no tiem cilvēkiem, kas runā ikdienišķā valodā. Vai tādā gadījumā ne­varam uzskatīt, ka zinātniskā fantastika ir tilts starp intelektuā­lajām pasaulēm?

Zinātņu diferencēšanās aizvien lielākā nozaru skaitā, tātad «zinātnes valodas» saskaldīšanās aizvien lielākā skaitā «dia­lektu» arī pašus zinātniekus šķir citu no cita, sarežģī un brīžiem padara pat gluži neiespējamu to profesionālo biedrošanos. Tie­šām, bībeles leģenda par Bābeles torni sāk piepildīties ar skumju jēgu. Deviņdesmit procenti visu jebkad uz Zemes dzīvojošo zinātnieku pieder mūsu laikam un tikai desmit procenti — visiem agrākajiem laikmetiem. Zinātnes darbinieku skaits div­kāršojas apmēram katros desmit gados. Un, ja nu mēs vēlamies celt aizvien jaunus un jaunus zināšanu torņa stāvus, mums no­pietni jāpadomā par valodu «sajukšanas» draudiem. Ātri vien kaut kas jāizlemj, radikāli mainot līdzšinējos uzskatus un iesīk­stējušās savstarpējās attiecības.