Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

«Cilvēkiem, kas nav lietas kursā,» pamatoti norādīja Ričijs Kalders, «zinātne šķietas kā kāda dārgumu krātuve aiz septiņiem zīmogiem, kur glabājas lādes ar vērtībām, kuras sauc par «fi­ziku», «ķīmiju», «bioloģiju», «ģeoloģiju», «astronomiju» utt. Katra lāde aizslēgta ar slepenu patentatslēgu, kuru var atvērt tikai tas, kas iepazīstināts ar mehānisma noslēpumu. Bet lādēs ir daudz šķirstu un šķirstiņu ar uzrakstiem «kodolfizika», «kristalo­grāfija», «ciets ķermenis», «koloīdķīmija», «organiskā ķīmija», «ģenētika», «bioķīmija» un tā līdz bezgalībai.»

Taču tā, kā teikt, ir statiska aina. Dinamikā ir daudz ļaunāk. Zinātnei diferencējoties, rodas aizvien lielāks skaits aizvien ma­zāku atsevišķo šķirstiņu. Ka tikai galu galā mums nepaliek tara vien! Popularizēt zinātni kļūst aizvien grūtāk. Brošūras, kuras izdod, piemēram, izdevniecība «Znaņije», aizvien mazāk līdzinās populārajai literatūrai. Tās piebāztas ar grafikām, formulām un pat matemātiskiem aprēķiniem. Šodien daudzas no tām var iz­mantot tikai zinātnieki, kas vēlas iepazīties ar radniecīgajās no­zarēs strādājošo kolēģu sasniegumiem.

Un tā nu zinātnes valoda nespeciālistiem kļūst aizvien nesa­protamāka. Tatāri kolosāli ietekmēja krievu valodu, taču mūsdienu zinātne pārspējusi trīssimt gadu ilgā jūga rekordus dažos gadu desmitos. Pietiek pāris stundas pasēdēt simpozijos, kas vel­tīti plazmas problēmām, elementārdaļiņām, daudzdimensiju telpai vai fāzu līdzsvaram šķīdumos, lai pārliecinātos, ka nevar saprast dzimto valodu.

Bet vai tad fantastika nav pratusi zinātniskos dialektus orga­niski iekausēt sevī? Un tā taču ir nevis literārās valodas nopli­cināšana, bet gan bagātināšana! Atsevišķas zinātnes nozares ir vienlīdz grūtas visiem, kas ar tām nav saistīti. Mūsdienu mate­mātika nav saprotama pat lieliskiem fiziķiem teorētiķiem. Viņi, protams, savos aprēķinos izmanto matemātikas aparātu, taču ne­saprot mūsdienu matemātiku, kas apsteigusi tos par gadiem piec­desmit.

Ģeniālais fiziķis Openheimers rakstīja: «Man ļoti grūti sa­prast, ar ko nodarbojas mūsdienu matemātiķi un kālab viņi to dara: cenzdamies gūt priekšstatu par vispārējo ainu, es piedzī­voju krahu. Es ar sajūsmu, kaut arī kā vienkāršs amatieris, at­klāju, ar ko nodarbojas bioķīmiķi un biofiziķi. Taču man ir priekšrocība: es pietiekami labi esmu iepazinis vienas zinātnes nozares nelielu dalu, tāpēc pats varu atklāt un novilkt krasu robežu starp zināšanām un zināšanu trūkumu.»

Un tā runā universāls fiziķis, kas lieliski orientējas matemā­tiskajā fizikā, elektrodinamikā, elementārdaļiņu fizikā un zvaig­žņu fizikā! Ko gan lai saka cilvēki, kuriem nav Openheimera «priekšrocību»? Lūk, kāpēc jāšaubās, vai iespējams katru cilvēku labi informēt par zinātnes sasniegumiem. Bet varbūt šādu infor­māciju vispār nav iespējams dot? Nelietojot apšaubāmas metafo­ras un ļoti aptuvenas un tālas analoģijas, nav jēgas visiem pie­ejamā valodā stāstīt par to, kas ir virtuālais process, viļņu fun­kcija vai pat Gibsa termodinamiskā metode.

Starp citu, populārzinātniskā literatūra par fiziku un tā sauktā «zinātniskā daiļliteratūra» ar to vien nodarbojas. No vienas pu­ses, tās pilda cildenu uzdevumu — kaut kā cenšas informēt cil­vēkus par «pārgudrajām problēmām», no otras puses — rada bīstamu ilūziju, ka viņām tas izdevies. Patiesu saprašanu no­maina žonglēšana ar «īstiem» zinātnes terminiem, kas tiek kom­binēti ar kaut kādiem «parastiem» vārdiem, kuriem nav nekāda sakara ar šiem terminiem. Tā ir nevis atsevišķu autoru vaina, bet gan mūsu visu kopīga nelaime. Vēlēdamies sniegt paliesi populāru materiālu, tā dara visi — gan rakstnieki, gan žurnā­listi un pat zinātnieki. Nav un acīmredzot arī nevar būt «vārd­nīcas», ar kuras palīdzību zinātni varētu «pārtulkot» parastajā valodā. Vajadzīga nevis vārdnīca, bet vesels metožu komplekss, kāda pagaidām nav. Lūk, kāpēc mūsdienu popularizēšanas sis­tēma vienlaicīgi ir gan nepieciešama, gan kaitīga, jo tā dzem­dē diletantismu. Uzmanīgi izlasot vērtīgu populāru fizikas grā­matiņu, lasītājs gūst mānīgu sajūtu, ka nu viņš it kā visu jau zinātu un ir lietas kursā. Taču mūsdienu fizikas izpratnei viņš nav ticis tuvāk ne par soli. Un tas nevis jāslēpj, bet gan, tieši otrādi — īpaši jāuzsver.

Reiz Kanādas ziemeļos ģeologi, meklēdami urāna rūdu, iesais­tīja šajā darbā kādu indiāņu cilti. Kad indiāņiem jautāja, kā viņi iedomājas šādu meklējumu mērķi, viņu virsaitis nesatricināmā mierā atbildēja: «Iskotčkotuit kaočipjik», kas nozīmē: «Zibens, kas izšķiļas no klints».

Man šķiet, ka šie vārdi var noderēt par lielisku ilustrāciju ne tikai tam milzīgajam labumam, ko sniedz mūsdienu populari­zēšanas sistēma, bet arī tās aprobežotajām iespējām.

Zinātnes popularizēšana devusi milzīgu ieguldījumu, lai gāztu no troņa debesu dievekļus un radītu tādus uz Zemes! Zinātne kļuvusi par tās dievību, bet zinātnieks — par priesteri, kura rī­cību var aprakstīt, taču nevar izskaidrot.

Bet mūsdienu zinātniskā fantastika, pat necenšoties izskaidrot zinātni, droši ieveda mūs zinātnieka laboratorijā, iesaistīja tā ideju pasaulē.

Mēs jau esam pārdzīvojuši to laika posmu, kad risināja no­pietnas diskusijas par tēmu «Vai inženierim vajadzīgs Bētho­vens» un nevaldāmi bruņinieki fizikas un lirikas «turnīros» par to lauza polemikas šķēpus. Daudziem jau mazliet nosirmojušiem šādu cīņu veterāniem jāpasmaida, to atceroties. Arī kosmonautu profesija kļuvusi pierastāka. Šos bezbailīgos cilvēkus no miesas un asinīm esam redzējuši gan uz Zemes, gan kosmosā. Tādēļ pašreiz būtu pat kauns strīdēties par to, vai kosmonauts lido­jumā ņemtu vai neņemtu līdzi «ceriņzaru».

Taču vēl nav pienākusi tā diena, kad ar neveiklu smīnu mēs atcerētos arī cita veida diskusijas: «Vai šodien var saukties par kulturālu cilvēku, ja nepazīst zinātni».

Lūk, kādā laikā parādījusies zinātniskā fantastika — literatūra par z nātni, kas daudz ko aizguvuši no zinātnes, taču uzrakstīta visiem saprotamā valodā. Taču tās parādīšanās ir likumsakarīga.

Neatkarīgi no gadsimta, kurā risinās sacerējuma darbība, fan­tastika vienmēr atspoguļo zinātnes šodienu. Tās galvenie varoņi ir mūsu laika zinātnieki, cilvēki, ar kuriem rūpnīcā vai lopu fermā, mācību iestādē vai slimnīcā ir ticies gandrīz vai katrs. Rakstnieka iztēle apveltījusi tos ar pārdabisku varu pār telpu un laiku, dzīvību un nedzīvo dabu. Šie cilvēki var darīt to, par ko šodien vēl tikai sapņo mūsu laikabiedri. īr tikai viena būtiska īpatnība: fantastisko sacerējumu varoņi visu dara daudz labāk un ātrāk. Galu galā viņi spēj darīt brīnumus, taču tos var pilnīgi izskaidrot ar iedomāto nākotnes zinātņu likumiem. Pie tam šīm nākotnes zinātnēm piemēroti stingri ierobežojumi: to metodo­loģija nedrīkst runāt pretī mūsdienu priekšstatiem. Pretējā gadī­jumā pati zinātniskā fantastika zaudē noteiktus apveidus un «iz­smērējas» bezgalīgajā «tīrās fantastikas» žanrā, kas ir tikpat sens kā pati vēsture.

Galvenie priekšnoteikumi un ierobežojumi, kas raksturīgi zinātniskajai fantastikai, dod iespēju izsekot visu zinātniskās un pseidozinātniskās idejas ceļu — no tās pirmsākumiem līdz kon­krētai iemiesošanai tēlos kaut kādās, kaut vai pat gluži netica­mās formās. Un pie tam nav nemaz tik svarīgi, kādā gadsimtā darbojas ar pārdabisko varu apveltītie varoņi, kuriem rakstu­rīga viena kopīga iezīme — zinātniska domāšana.