Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Līza Meitnere uz visiem laikiem atstāja Vāciju, kad lielais darbs pie transurāna elementu sintēzes galvenajos vilcienos bija pabeigts. Taču viņas sakari er Hānu un Štrasmani līdz ar to nepār­trūka. Viņi turpināja sarakstīties. Hāns īsumā ziņoja par vissvarī­gākajiem rezultātiem, bet Meitnere tos komentēja. Mērķis šķita esam tuvu. Urāna bombardēšana ar neitroniem varēja solīt jau­nus elementus ar 93., 94., 95. un 96. kārtas numuru. Bija jāpa­steidzas. Līdzīgus pētījumus taču veica arī Irēna 2olio-Kirī un Sa- vičs Francijā, bet jau pirms vairākiem gadiem Romā urāna ap­šaudi ar neitroniem bija veicis Enriko Fermi. Padomju Savienībā šim procesam sasprindzinātu uzmanību veltīja Fļerovs un Pet- žaks.

Taču runa bija «tikai» par jauniem elementiem un ne par ko citu… -)

Hāns un Štrasmanis pirmie pārliecinājās, ka mērķis nesatur jau­nus supersmagus elementus. Tieši otrādi, viņi konstatēja dalīšanās šķembas. Neitronu iedarbības rezultātā urāns skaldījās daudz vieglākos elementos. 1938. gada 22. decembrī par veiktajiem dar­biem viņi nosūtīja paziņojumu zinātniskajam nedējas izdevumam «Die Naturwissenschaft». Izdevniecības direktors zvērēdams apso­līja, ka raksts parādīsies tuvākajā laidienā, tieši pēc divām ne­dējām — 1939. gada 6. janvārī.

Uz spēles bija likta Hāna nevainojamā reputācija. Vai nu tā bija kļūda, vai.. . Par visu viņš aizrakstīja Līzai Meitnerei uz Stokholmu.

Vēstule to sastapa Kungelvas nelielajā un mājīgajā viesnīcā, kur Meitnere kopā ar māsas dēlu Oto Frišu bija ieradusies pava­dīt Ziemsvētku brīvlaiku. Tāpat kā viņa slavenā krustmāte, Oto Frišs bija gan fiziķis, gan «trešā reiha» bēglis. Taču viņš strādāja nevis Stokholmas Fizikas institūtā, kur bija uzaicināta Meitnere, bet gan pie lielā zinātnieka Bora Kopenhāgenā.

Līza Meitnere pārāk labi pazina Hānu, lai pieņemtu varbūtību, ka viņš, ķīmiski identificējot elementus, ir kļūdījies. Nevarēja būt šaubu: urāns tik tiešām sašķēlās bārijā un kriptonā, kaut arī tas runāja pretī dabas likumiem. Bija jāpieņem, ka šie likumi nav pareizi.

Taču Oto Frišs teica: «Neiespējami.» Par šādu ķecerību viņš nevēlējās pat dzirdēt. Paķēris slēpes, viņš atrāva balkona durvis un no lodžijas izlēca tieši sniegā.

Bet, kamēr viņš savilka slēpju saites, arī Meitnere paguva no­skriet lejā. Un tā nu viņi gāja kopā pa bezgalīgo aizsnigušo lauku, virs kura vējā drebinājās kāda rūsgana nokaltuša auga dzelkšņai­nās galotnes. Viņa, trausla, visu pamesta vecenīte, aizelsusies gāja pa viņa slēpju ievilkto sliedi svešas zemes baltajā līdzenumā, kaut ko saukdama viņam nopakaļ.

Vēlāk Oto Frišs rakstīja:

«Viņai krietni vien nācās nopūlēties ar mani, lai piespiestu sevi uzklausīt, taču galu galā mēs sākām strīdēties par Hāna atklājuma būtību… Sīs jaunās kodolreakcijas formas pārsteidzošākā iezīme bija milzīgais atbrīvojušās enerģijas daudzums.»

Viņš bija gluži samulsis. Vēstulē mātei viņš atzinās: «Es jūtos kā cilvēks, kas, lauzdamies caur džungļiem, pats to nevēlēdamies, notvēris aiz astes ziloni un nu nezina, ko ar to iesākt.»

Dienā, kad nāca klajā Hāna un Strasmaņa raksts, Frišs atgrie­zās Kopenhāgenā un par visu pavēstīja Boram.

«Kā gan mēs to varējām tik ilgi nepamanīt!» uztraucās Bors. Pēc dažām stundām viņš jau atradās uz kuģa, kas devās uz Zviedrijas ostu Gēteborgu. Bet vēl tieši pēc diennakts milzīgais laineris «Drottningholm» aiznesa viņu pāri okeānam,

Tā sāka tīties vaļā bezprecedenta atomepopejas trakā atspere.

Kuģis, uz kura atradās Bors, vēl nebija paguvis ienākt Ņujorkas ostā, kad Oto Frišs izdarīja klasiski vienkāršu eksperimentu, kura nolūks bija apstiprināt viņa un Meitneres interpretāciju Hāna eksperimentam. Un 1939. gada 15. janvāri pasaules pulksteņi sāka skaitīt bargā atomlaikmeta minūtes un stundas.

Friša atomtermometrs uzrādīja enerģiju, kas 50 miljonus reižu pārsniedza to enerģiju, kas izdalās, ūdeņradim sadegot skābeklī. Izrādījās, ka kosmosā notiekošie procesi var norisināties arī Ze­mes apstākļos. Angļu žurnāls «Nature» rekordlaikā nopublicēja Meitneres un Friša rakstu «Urāna skaldīšana ar neitroniem — jauns kodolreakcijas tips». Džins bija izlaists no pudeles. Bet Nils Bors, ieradies N u j° r kā, nesteidzās uz Prinstonas Augstāko pētnie­cības institūtu, kur viņu gaidīja Einšteins. Abstraktās problēmas par kosmosu un cēlonības statistisko dabu nu atvirzījās otrajā plānā. Apspriedis Hāna atklājumu ar Villeru, Bors tikās ar labāka­jiem Amerikas fiziķiem, kuru skaitā toreiz bija jau ari no fašis­tiskās Itālijas izbēgušais Fermi.

Taču izlaidīsim dažus vēsturiskus un tagad labi zināmus laika posmus, kas galu galā noveda pie sprādzieniem Alamogordo tuk­snesī un virs Hirosimas …

1939. gada 3. martā Leo Scilards (kas tajā laikā bija ieradies Savienotajās Valstīs no hortijiskās Ungārijas) kopā ar Volteru Zinu noorganizēja eksperimentu, kura mērķis bija atkārtoti pa­nākt urāna skaldīšanos.

«Gaismas uzliesmojumi uz ekrāna,» rakstīja Scilards, «varēja nozīmēt, ka urāna dalīšanās procesā izstarojas neitroni, bet tas savukārt nozīmēja, ka milzīgu atomenerģijas daudzumu atbrīvoša­nās vairs nav aiz kalniem.

Mēs pagriezām slēdzi un ieraudzījām uzliesmojumus.

Kādu bridi mēs tos novērojām, bet tad visu izslēdzām un gājām mājās.

Tajā naktī man nepalika tikpat kā nekādu šaubu, ka pasauli gaida nelaime.»

Uzliesmojumi uz oscilogrāfa ekrāna, kurus čukstus skaitīja Scilards, bija kā lākteņu virtenes gar ceļu uz bezdibeni, kura vārds ir «ķēdes reakcija». Kosmisko spēku, kas iesprostots urānā, varēja atbrīvot ne tikai reaktorā, bet arī bumbā.

Bet Vācija veica darbus urāna skaldīšanā, tīkoja pēc čehu rū­das raktuvēm un norvēģu smagā ūdens fabrikām. Hitlers varēja tikt pie atombumbas.

Ieradies Amerikā, profesors Pēteris Debajs apstiprināja mūsu visjaunākās nojautas.

1945. gadā, atbildēdams senāta komisijai, Leo Scilards teiks:

«Viņi (vācieši — J. P.) būtu varējuši sākt atomieroču radīšanas darbus 1940. gadā un ar maksimālu piepūli būtu tos sekmīgi pa­beiguši 1944. gadā. Viņi būtu uzvarējuši, iekams mums būtu ra­dusies iespēja realizēt iebrukumu Eiropā.»

Dzīve parādīja, ka vācu fiziĶi bija daudz tālāk no atombumbas radīšanas, nekā toreiz likās. Padomju Armijas graujošie triecieni * bija izšķīruši kara likteni ilgi pirms operācijas «Overlord». Kauja pie Volgas, bet nevis izcelšanās Normandijā bija vēstures pavēr­siena punkts.

Taču kara sākumā zinātniekiem antifašistiem bija pilnīgi reāls pamats bažīties, ka Hitlers var iegūt atombumbu. Pēc Scilarda ie­rosinājuma viņi nolēma griezties pie Ruzvelta.

Kurš varēja cerēt, ka prezidents izturēsies pret viņu ar vislie­lāko uzmanību? Tikai Einšteins. Un viņi devās pie lielā zinātnieka, relativitātes teorijas radītāja.

— Es nepazīstu prezidentu, un prezidents nepazīst mani, — at­bildēja Einšteins.

— Viņš zina par jums un ciena jūs. Jūs esat vienīgais cilvēks, kuru viņš uzklausīs. Amerikas un visas pasaules labad absolūti nepieciešams kaut ko darīt. Nedrīkst zaudēt ne minūti.

1939. gada 2. augustā Scilards un Tellers aizveda uz prezidenta kanceleju vēsturisko Einšteina vēstuli.

Tā sākās bezprecedenta dzīšanās pēc bumbas, kurai nebija lemts satriekt nacismu, bet kura, nomesta no «lidojošā cietokšņa», pēc tam sprāga virs Hirosimas.