Aizeks Azimovs - Profesija

Džordžs Platens nespēja apslāpēt ilgas balsī. Tas nebija iespējams.

— Rīt pirmais maijs, — viņš teica. — Olimpiskās spēles!

Džordžs apgriezās uz vēdera un pār gultas galu vērās savā istabas biedrā. Vai viņš nemaz to nejūt? Vai uz viņu tas ne¬atstāj nekādu iespaidu?Džordža seja bija kalsna, un pusotra gada laikā, ko viņš bija pavadījis Namā, tā bija kļuvusi vēl kalsnāka. Augums stiegrains, zilo acu skatiens tikpat spraigs, kā vienmēr bija bijis, un brīdī, kad viņa pirksti sažņaudza gultas pārklāju, tajās pavīdēja sagūstīta dzīvnieka izteiksme.

Džordža istabas biedrs pacēla skatienu no grāmatas, centās noregulēt gaismas lī¬meni sienā netālu no krēsla. Hali Omani bija nigērietis. Viņa tumšbrūnā āda un masīvie sejas vaibsti šķita īsts miera ie¬miesojums, olimpisko spēļu pieminēšana tiņu nesatrauca.

Hali pacietība un labsirdība Džordžam daudz bija līdzējusi, kad tās tik ļoti vajadzēja, bet pat pacietības un labsirdības kādreiz varēja būt par daudz. Vai tad šis bija tas brīdis, kad jāsēž šeit kā tumša, silta koka statujai?

Džordžs prātoja, vai arī viņš kļūs tāds pats pēc desmit gadiem, kurus būs te pavadījis, un nikni noraidīja šo domu. Nē!

to>Viņš izaicinoši teica: — Domāju, ka tu "ļau esi aizmirsis, ko maijs nozīmē.

Otrais atbildēja: — Es ļoti labi atceros, ko tas nozīmē. Tas' nenozīmē neko! Tieši tu esi tas, kas to ir aizmirsis. Tev, Džordž Platen, maijs nenozīmē neko, un, — viņš piemetināja, — tas neko neno¬zīmē arī man, Hali Omani.

Džordžs teica: — Ierodas kuģi pēc jau¬niem speciālistiem. Un tas viss neko neno¬zīmē?

— Itin neko. Ko tad lai es, tavuprāt, daru? — Omani vilka pirkstu pa grūti saprotamu vietu grāmatā, ko lasīja, un viņa lūpas bez skaņas kustējās līdzi.

Džordžs viņu vēroja. Pie velna, viņš do¬māja, kaukt, plosīties — vismaz tik daudz tu varēji. Nu, iedunkā mani, dari kaut ko.

Viņš vienīgi vēlējās nebūt tik vientuļš savās dusmās. Vēlējās, kaut nebūtu viens pats tik pārpilns aizvainojuma, vienīgais,' |^s mira lēnā nāvē.

I Labāk bija pirmajās nedēļās, kad Visums viņu nomāca kā mazs vājas gaismas un skaņu karkass. Bija labāk, kad Omani vēl nebija parādījies pie apvāršņa un ievil¬cis viņu atpakaļ dzīvē, kas nebija dzīvo¬šanas vērta.

Omani! Viņš bija vecs! Viņam bija vis¬maz trīsdesmit. Džordžs domāja: vai arī es tāds būšu trīsdesmit gadu vecumā? Vai arī es divpadsmit gadu laikā tāds kļūšu?

Un, baidīdamies tāds kļūt, viņš uzkliedza Omani: — Vai tu reiz beigsi lasīt to muļ¬ķīgo grāmatu?

Omani pāršķīra lapu un izlasīja dažas rindas, tad pacēla sprogaino galvu un ievaicājās: — Ko tu sacīji?

— Ko tev dod tā grāmatu lasīšana? — Džordžs nošņācās, paliekdamies uz priekšu. — Tikai vairāk elektronikas, — un izsita grāmatu no Omani rokām.

Omani lēnām piecēlās un to pacēla.

Viņš bez īpašām dusmām nogludināja sa¬burzīto lapu.

— Sauc to par ziņkāres apmierināša¬nu, — viņš teica. — Šodien es vēl maz ko saprotu, rīt, iespējams, sapratīšu vairāk. Tā ir sava veida uzvara.

— Uzvara. Kas tā par uzvaru? Vai to tu gribēji dzīvē sasniegt? Lai līdz seš¬desmit piecu gadu vecumam uzzinātu tikai ceturto daļu no tā, kas jāzina re¬ģistrētam elektroniķim?

— Iespējams, līdz tam laikam, kad man būs trīsdesmit pieci.

— Un kas tevi tad gribēs? Kas tevi izmantos? Kur tu iesi?

— Neviens. Nekas. Nekur. Es palikšu šeit un lasīšu citas grāmatas.

— Un tas tevi apmierina! Saki! Tu mani aizvilki uz klasi. Tu mani piedabūji lasīt un iegaumēt arī. Kāpēc? Tas viss mani neapmierina. Es darīšu galu šim farsam. Es rīkošos tā, kā jau biju ieplānojis, pirms tu ar saldu mēli mani no tā novērsi. Es viņus piespiedīšu. .

Omani nolika grāmatu. Viņš ļāva otram nomierināties un tad teica: — Ko īsti, Džordž?

— Izlabot netaisnību. Apmelojumu. Es sadabūšu to Antonelli un piespiedīšu at¬zīties, ka viņš. . viņš. .

Omani papurināja galvu. — Ikviens, kas šeit nokļūst, apgalvo, ka tā esot kļūda. Es gan domāju, ka tu jau esi šai stadijai pāri.

— Nesauc to par stadiju, — Džordžs ne¬savaldīgi iesaucās. — Sajā gadījumā tas ir tiesa. Es jau tev teicu. .

— Tu teici gan, bet savā sirdī apzinies, ka attiecībā pret tevi neviens nav pieļāvis kļūdu.

— Tāpēc, ka neviens to neatzīs? Tu domā, ka kāds no viņiem atzīs savu kļūdu, ja tos nepiespiedīs? Labi, es viņus pie¬spiedīšu.

Tas bija maijs, kas tā ietekmēja Džordžu, olimpisko spēļu mēnesis. Tas modināja senāko niknumu, un viņš nespēja to ap¬slāpēt. Viņš nevēlējās to apslāpēt. Reizēm šķita, ka viņam uzglūn kritiskā robeža, aiz kuras sākas visa aizmiršana.

Viņš bilda: — Es biju nolēmis kļūt par skaitļotāju programmētāju, un es to arī spēju. Es to varētu kaut vai šodien, par spīti tam, ko rāda viņu analīzes. Viņi ir kļūdījušies. Viņiem nevar būt taisnība.

— Analizētāji nekad nekļūdās.

— Viņiem nevar būt taisnība. Vai tu šaubies par manu intelektu?

— Intelektam ar to nav nekāda sakara. Vai tad tev jau to pietiekami bieži nav teikuši? Vai tu to nespēj saprast?

Džordžs aizgriezās, gulēja uz muguras un drūmi vērās griestos. — Par ko tu vē¬lējies kļūt, Hali?

— Man nebija noteiktu plānu. Domāju, ka hidroponika būtu man piemērota.

— Vai tu domāji, ka to spēsi?

— Es nebiju pārliecināts.

Džordžs nekad nebija Omani uzdevis personiskus jautājumus. Viņu satrieca, šķita dīvaini, pat pretdabiski tas, ka ari citiem cilvēkiem, kas sev izvirzījuši lielus mērķus, nācās savas dienas beigt šeit. Hidroponiķis!

Viņš teica: — Vai tu pieļāvi domu, ka varētu nokļūt arī šeit?

— Nē, bet es tik un tā šeit esmu.

— Un tu esi apmierināts. Tik tiešām pavisam apmierināts. Tu esi laimīgs. Tev te patīk. Tu nevēlētos būt nekur citur.

Omani lēnām piecēlās. Rūpīgi kārtoja gultu naktsguļai. Viņš teica: — Tu esi smags gadījums, Džordž. Tu pats sevi no¬moki tāpēc, ka nepieņem patiesību par sevi. Džordž, tu atrodies šeit, vietā, ko tu dēvē par Namu, bet es nekad ne¬esmu dzirdējis tevi pieminam tā pilnu no¬saukumu. Pasaki to, Džordž, pasaki. Tad ej gultā un izgulies.

Džordžs grieza zobus. Viņš kā slāpdams iesaucās: — Nē!

— Tad es pateikšu, — Omani sacīja. Viņš rūpīgi izrunāja katru zilbi. To dzirdot, Džordžam aiz kauna gribējās vai zemē ielīst. Viņš novērsās.

Lielākajā daļā no sava mūža pirmajiem astoņpadsmit gadiem Džordžam Platenam bija noteikts mērķis — kļūt par reģistrētu skaitļotāju programmētāju. Viņa tuvākajā apkaimē bija tādi, kas gudri spriedelēja par aeronautiku, saldētājtehnoloģiju, transporta kontroli un pat par pārvaldi. Bet Džordžs palika nelokāms.

Viņš tikpat dzīvi kā pārējie pārsprieda iespējamās priekšrocības, un kāpēc gan ne? Priekšā vīdēja Izglītības Diena — viņu dzīves lielais notikums. Tā pienāca neno¬vēršami, noteikti un negrozāmi kā jeb¬kura diena kalendārā — novembra pirmā diena pēc astoņpadsmitās dzimšanas die¬nas.

Pec šīs dienas radās citi sarunu temati. Varēja krustām šķērsām izrunāties par profesijām, par sievas un bērnu tiku¬miem, par aeropolo komandas veiksmēm un neveiksmēm vai arī par olimpiskajās spēlēs piedzīvoto. Toties pirms Izglītības Dienas bija tikai viens temats, kas neat¬vairāmi un pastāvīgi bija visu uzmanības centrā, un tas bija par Izglītības Dienu.