Aizeks Azimovs - Profesija

Pie manēžas gaidīja rinda. Acīmredzot

metalurgu olimpiskās spēles solījās būt

satraucošas un sīvi izcīnāmas. Vismaz tā

vēstīja gaismas reklāma virs manēžas,

un šķita, ka viļņojošais pūlis domā tā-

pat, i

Džordžs, domās iegrimis, pēkšņi juta vieglu pieskārienu pie lāpstiņas un dzir¬dēja kādu sakām: — Vai jūs stāvat rindā, jaunais cilvēk?

Rinda bija pavirzījusies uz priekšu, un Džordžs to nemaz nebija pamanījis. Viņš steigšus devās uz priekšu un nomurmi¬nāja: — Atvainojos, ser.

Viņš juta divus pirkstus pieskārāmies elkonim un zagšus pavērās apkārt. Vīrs aiz muguras uzmundrinoši pamāja. Viņam bija tēraudpelēki mati, zem žaketes vec¬modīgs priekšpusē pogājams svīteris.

Viņš teica: — Es negribēju būt netak¬tisks.

— Man nav nekādu pretenziju.

— Tad viss kārtībā. — Viņš šķita omu¬līgs un runīgs. — Es nebiju pārliecināts, vai jūs te stāvat rindā vai ne.

Džordžs aizgriezās. Viņu satrieca kāda doma. Vai par viņu jau nebija izziņota trauksme? Vai jau nebija zināmas viņa pa¬zīmes, izsūtīta ģīmetne? Vai tikai Pelēk-matis aiz muguras necentās kārtīgi ap¬lūkot viņa seju?

Džordžs ierāva galvu plecos un sabāza rokas kabatās, tad aptvēra, ka tā viņš vēl vairāk duras acīs. Viņš centās izskatīties brīvs un bezrūpīgs, taču drošāks nejutās. Viņš bija foajē, un neviena autoritatīva roka vēl nebija uzgūlusi uz pleca. Džordžs iegāja manēžā un devās uz priekšu, cik vien tālu spēja.

Nepatīkami pārsteigts, viņš pamanīja Pelēkmati aiz muguras. Džordžs strauji novērsās un centās nomierināties. Pelēk-matis viņam nepievērsa nekādu uzmanību.

Celtne bija vienkārša, ovāla, veidota klasiskā stilā, ar skatītājiem divos bal¬konos apkārt arēnas malām ' un sacen¬sību dalībniekiem ieplakā pašā centrā. Aparāti bija izslēgti, sekmju ekrāni virs katra krēsla tumši, zaigoja vienīgi katra dalībnieka vārds un numurs. Sacensību dalībnieki bija arēnā.

Džordžs pētīja programmu, ko bija at¬radis nišā krēsla roku balstā, un sameklēja Treveliana vārdu. Viņš bija divpadsmitais un Džordžam par lielu vilšanos atradās arēnas otrā malā.

Džordžs prātoja, vai Trevam veiksies. Aiz pienākuma viņš cerēja, ka Trevam paveiksies, un tomēr dvēsles dzīlēs jutās aizvainots un dumpīgs, Džordžs — bez profesijas — atradās šeit, starp skatītājiem, Trevelians — reģistrēts krāsaino metālu metalurgs — sacensību dalībnieks.

Nodzisa griestu gaisma sektorā virs auditorijas un arī sienu apgaismojums. Centrālā ieplaka, kur gaidīja sacensjbu dalībnieki, tika apgaismota ar starmešiem.

Atskanēja skaidrā, labi nostādītā pie¬teicēja balss — Cienījamie noviešu aiz¬bildņi. Lēdijas. Džentlmeņi. Olimpiskās sacensības krāsaino metālu metalurgiem tūlīt sāksies. Sacensību dalībnieki. .

Uzmanīgi un rūpīgi viņš nolasīja sa¬rakstu programmā.

— Katram sacensību dalībniekam iz¬sniegs krāsaino metālu sakausējuma ga¬balu, kur nebūs noteikts ķīmiskais sa¬stāvs. Dalībniekam vajadzēs izanalizēt un pārbaudīt raudzi, paziņot rezultātus ar precizitāti līdz četrām decimālzīmēm. Sim nolūkam visi izmantos Bīmana mikro-spektogrāfu FX-2; tiem visiem ir kāds defekts, kas jānovērš. Vai visi dalīb¬nieki gatavi? Varat sākt.

Protams, neviens no skatītājiem nespēja noteikt, kā katram sacensību dalībniekam veicas, par to varēja spriest vienīgi no ziņojumiem uz ekrāna. Bet tie viņiem neko lielu neizteica. Izņemot profesionālos me¬talurgus, kas varēja gadīties auditorijā, neviens nespētu novērtēt katra sacensību dalībnieka profesionālās sagatavotības lī¬meni. Svarīgi bija tikai zināt, kas uz¬varējis, kas ir otrajā, kas trešajā vietā.

Uzvarēja sacensību dalībnieks ar kārtas skaitli septiņpadsmit. Nākamais bija asto¬tais un tad ceturtais. Divpadsmito pat ne¬pieminēja.

Nāca sacensību dalībnieki, vāri smaidī¬dami, pamādami uz atzinības saucieniem. Kad iznāca Trevelians, bija palikuši tikai daži cilvēki. (Džordžs apjauta, ka Trevs tīši vilcinājies nākt ārā cerībā, ka visi būs izklīduši.) Viņa spītīgi sakniebtajā mutē kvēloja cigarete, Trevs, acis nodūris, pa¬griezās, lai ietu projām.

Džordžs metās uz priekšu. — Trev!

Trevelians pārsteigts apsviedās. Viņš blenza Džordžā, tad strauji pastiepa roku.

— Džordž Platen, velns lai parauj, kā. , Un tūlīt prieka izteiksme sejā izdzisa.

Roka nolaidās, pirms Džordžs to satvēra.

— Man īpaši neveicās, vai ne? — Trevelians rūgti teica. — Ar Noviju ir cauri. . Viņi nedēļām ilgi skandināja, ka tikšot izmantots Bīmana aparāts. Visi, kas kaut ko sajēdz, naudu ieguldījuši Bīmana aparātos. Nolādētie Izglītības ieraksti, ko viņi izlaida caur manām smadzenēm, bija paredzēti Henslera aparātiem, bet kas gan vairs lieto Henslera aparātus?

Džordžs bilda: — Ja tu jau iepriekš zi¬nāji, ka tiks izmantoti Bīmana aparāti, vai tad tu nevarēji tos pastudēt?

— Tie nebija manos ierakstos, es taču teicu.

— Tu varēji izlasīt. . grāmatās. Pēdējie vārdi aprāvās zem Treveliana

pēkšņā asā skatiena.

Trevelians sacīja: — Vai tu notikušo pūlies padarīt par labu joku? Tu domā, kā tas ir jautri? Kā tu iedomājies, — es lasīšu grāmatu un centīšos iegaumēt, lai mērotos ar kādu, kas zina.

— Es domāju. .

— Pamēģini to pats. Pamēģini pats … — Tad pēkšņi: — Starp citu, kāda ir tava profesija? — Viņa vārdi skanēja naidīgi.

— Atbildi uz manu jautājumu! Kāpēc baidies man pateikt? Nerīvē man degunā neveiksmi, Džordž, arī es varu darīt tā¬pat. Vai dzirdi?

Viņš neprātīgās dusmās purināja Džor-džu, viņi cīkstējās un valstījās pa grīdu, kad atskanēja saniknota policista balss:

— Mierā! Palieciet mierā! Izbeidziet!

Džordža sirds pamira un nelaimes no¬jausmā sažņaudzās. Policists prasīs, kā sauc, prasīs uzrādīt personas apliecības, un Džordžam tādas nebija. Viņu izjautās, un tūlīt atklāsies, ka Džordžam nav profesi¬jas, un turklāt Trevelianam, kam vēl sā¬pēja saņemtie sitieni un kas visu izstāstīs mājās, dzirdot, tas būs kā balzams paša brūcēm.

Atskanēja cita balss, klusa, labi nostā¬dīta. — Virsniek, vienu mirklīti. Sis jaunais cilvēks ir mans viesis.

Džordžs ārkārtīgā izbrīnā palūkojās apkārt. Tas bija pelēkmatainais vīrs, kas sacensībās sēdēja blakus.

Džordžs ļāva sevi aizvest uz hidro¬plānu, bet durvīs iecirtās. — Paldies, bet es neesmu jūsu viesis. (Varbūt tā bija smieklīga kļūdīšanās?)

Bet Pelēkmatis smaidīja un teica: — Jūs nebijāt, bet tagad esat mans viesis. Ļaujiet stādīties priekšā, esmu Ladislass Ingenesku, reģistrēts vēsturnieks.

Hidroplāns nolaidās uz viesnīcas jumta pie ieejas, izkāpdams Ingenesku teica:

— Es ceru, ka jūs paēdīsit pusdienas kopā ar mani manā istabā?

Ingenesku ļāva Džordžam ēst klusumā. Pie kafijas tases Ingenesku beidzot atkal ierunājās. — Es lauzu galvu, vai jūs saprotat, kāpēc mani tā interesējat?

Džordžs vilcinādamies jautāja: — Kā¬pēc?

— Jūs mani interesējat kā sociālo zi¬nātnieku. Jūs ir vērts papētīt, un, ja jūs man to prieku atļautu, es savukārt jums palīdzētu, ja esat nokļuvis nepatikšanās, un es to spēju.

— Tad noorganizējiet man tikšanos ar Ārpasaules amatpersonu, ar … ar novieti.

Ingenesku izskatījās izbijies. — Nu, tagad …

— Jūs to varat izdarīt, — Džordžs de¬dzīgi teica. — Ja jūs atteiksities, es. . es jums neļaušu sevi studēt.