Aizeks Azimovs - Profesija

Viņš vaicāja: — Jūs gribat teikt, ka būšu cietumā?

— Protams, nē. Jūs vienkārši būs kopā ar citiem jūsu veida cilvēkiem.

Jūsu veida. Vārdi it kā nogranda Džordžā ausīs. Pašam par lielām šausmām Džordžs izplūda asarās. Elenfords aizgāja līdz istabas otram galam un novērsās, it kā iegrimis domās.

Džordžs pūlējās apslāpēt izmisīgās rau das līdz šņukstiem un tad apvaldīt arī tos. Viņš domāja par tēvu un māti, par drau¬giem, par Trevelianu, par savu kaunu.

— Vai jūs nevarat pamēģināt marit"^ Izglītot? Jūs pat neesat mēģinājis. Es vēlos riskēt.

— Likums aizliedz to darīt, Džordž. Bet paklausieties, tas nemaz nebūs tik slikti. Mēs visu paskaidrosim jūsu ģimenei tā, ka viņi nejutīsies sāpināti. Vietā, uz kuru tiksit nogādāts, jums būs priekšrocības. Mēs jums sagādāsim grāmatas, un jūs va¬rēsit mācīties, ko vien gribēsit.

— Sagrābstīt zināšanas uz savu roku, — Džordžs rūgti teica. — Skrandu pa skran¬dai. N

— Tomēr, cik es noprotu, jūs jau esat studējis grāmatas.

Džordžs bija kā ar ūdeni apliets. Viņu kā zibens satrieca pēkšņa atklāsme. — Tas ir tas velna Antonelli. Viņš mēģina man iegriezt.

— Nē, Džordž. Jums nav taisnība.

— Jūs man to neiestāstīsit. — Džordžs bija satracināts. — Tas draņķa bastards mani noraksta tāpēc, ka viņa pratinām esmu daudz par gudru. Es eju prom no šejienes un, kad būšu visiem izstāstījis Šo…

Elenfords papurināja galvu un pieskārās kbtitaktam. Ienāca divi vīri ūn nostājās DŽōrdžam abās pusēs. Viņi piespieda jaunekļa rokas pie sāniem. Viens ar smidzi¬nātāju injicēja miega zāles zem adas labā elkoņa ledobitē, tāš nokļuva Vēnā un gan¬drīz tūlīt iedarbojās.

Viņi rūpējās par Džordžu, kā to jau bija teikuši, bija labi pret puisi un vien¬mēr laipni. Viņam teica, ka vajadzētu sa¬ņemties un izrādīt kaut jel kādu interesi par dzīvi; tad stāstīja, ka lielāko daļu cilvēku, kas šeit nokļuvuši, sākumā mocījis tāds pats izmisums un ka viņš no tā iz-raušoties.

Sākumā Džordžs atteicās ēst. Viņi Džordžu baroja intravenozi. Noslēpa asus priekšmetus un pastāvīgi uzmanīja. Hali Omani kļuva par viņa istabas biedru, un viņa flegmatismam bija nomierinoša ie¬darbība.

Kādu dienu, pārliekas bezcerīgas garlai¬cības mākts, Džordžs palūdza grāmatu. Omani, kas pats lasīja grāmatas pastā¬vīgi, pacēla acis, plati smaidīdams. Džordžs tad gandrīz atsauca lūgumu, negribēdams nevienam no viņiem sagādāt gandarījumu, tad nodomāja: kāda man tur daļa?

Tajā pašā dienā viņš beidzot padevās Omani lūgumiem apstaigāt apkaimi. Viņš sekoja nlgērietim pa pēdām un meta vis¬apkārt Straujus, naidīgus skatienus.

Omani apstājās pie durvīm istabā, kur bija mazs noslēgtas ķēdes televīzijas tīkls un galda skaitļotājs. Pieci vai seši cilvēki sēdēja pie televizora.

Omani teica: — Sī ir klase.

Džordžs vaicāja: — Kas tas ir?

— Jaunieši šeit tiek izglītoti. Ne jau pa¬rastajā veidā, — viņš ātri piebilda.

— Tu ar to domā, ka viņi sagrābsta zināšanas drumslu pa drumslai.

— Tieši tā. Tas ir veids, kā senos laikos zināšanas apguva visi.

Nākamajā dienā Džordžs Omani nelaipni teica: — Vai vari mani iekārtot klasē, kur es varētu kaut ko. uzzināt par program¬mēšanu?

Omani sirsnīgi atbildēja: — Katrā ziņā.

Kādā sniegotā februāra dienā Omani teica: — Tas ir pārsteidzoši, kā tu pielā¬gojies.

Bet tas bija februāris; pienāca marts, tad aprīlis, un, tuvojoties maijam, viņš at¬skārta, ka it nemaz nav piemērojies.

Džordžs zināja, ka uz visas zemeslodes notiks olimpiskās spēles un jaunieši sa¬centīsies, mērosies prasmē, cīnīsies par vietu pasaulē. Tur valdīs svētku atmosfēra, satraukums, rosīsies avīžnieki, neatkarīgie komplektēšanas aģenti no tālā izplatījuma pasaulēm, būs uzvaras triumfs vai mieri¬nājums sakāvē.

Džordžs Platens nespēja noslēpt ilgas balsī. To nebija iespējams noklusēt.

Viņš teica: — Rīt pirmais maijs. Olim¬piskās spēles.

Un tas izraisīja pirmo strīdu ar Omani, un viņš skarbi noskaldīja īsto nosaukumu iestādei, kurā Džordžs atradās.

Omani cieši pavērās Džordžā un skaidri izrunāja vārdus: — Vājprātīgo nams.

Džordžs pietvīka. Vājprātīgs!

Viņš to izmisīgi noraidīja. Džordžs ap¬dzisušā balsī sacīja: — Es eju prom.

Viņš to pateica impulsīvi. Apziņa ap¬jauta teikto, tiklīdz šie vārdi pirmo reizi bija izrunāti.

Džordžs smagi elpoja, šķita, ka viņu kratītu drudzis. Olimpiskais mēnesis bija klāt, un viņš nevarēja ļaut tam paiet. Ja viņš to pieļaus, tā būs galīgā padošanās un Džordžs uz visiem laikiem būs pazudis.

— Tas ir smieklīgi. Apsēdies, Džordž, nomierinies.

— Vai mēģināsi mani aizturēt? Omani saknieba pilnīgās lūpas. — Nē,

es domāju, ka ne. Tā ir tava darīšana. Ja vienīgā iespēja, kā tu vari mācīties, ir triekties ar galvu sienā un atgriezties ar asiņainu seju, tad laimīgu ceļu. . laimīgu ceļu.

Džordžs bija domājis, ka viņu aizturēs, pirms būs atstājis pagalmu. Viņu neaiztu¬rēja. Viņš apstājās pie restorāniņa, kas bija atvērts augu nakti, lai pajautātu, kā nokļūt lidostā, un domāja, ka īpaš¬nieks pasauks policiju. Tas nenotika. Viņš izsauca hidroplānu, lai nokļūtu lidostā, un vadītājs neuzdeva nekādus jautājumus.

Tomēr Džordžs nejutās pacilāts. Viņš nezināja, kāda būs ārpasaule. Viņam ap¬kārt bija speciālisti. Restorāniņa īpašnieka vārds bija iegravēts kases aparāta plast¬masas pārvalkā. Tāds un tāds, reģistrēts pavārs. Vīram hidroplānā bija tiesību apliecība — reģistrēts pilots. Džordžs sa¬prata, ka viņa vārdam kaut kā trūkst, un tāpēc jutās tā, it kā būtu kails: vēl ļaunāk, viņš jutās aplaupīts. Bet neviens viņu neuz¬runāja. Neviens aizdomīgi nepētīja un neprasīja profesionālās klasifikācijas ap¬liecību.

Džordžs rūgti nodomāja: kam gan var ienākt prātā, ka tās kādam varētu arī nebūt?

Viņš nopirka biļeti līdz Sanfranciskai. Pilsētas troksnis viņu pārsteidza kā pēr¬kona grāviens. Tā bija lielākā pilsēta, kādu viņš jebkad bija redzējis, bet viņš jau pusotra gada bija pieradis pie klu¬suma un miera.

Lidostā ceļotāju ērtību labad bija izkār¬tas olimpisko ziņojumu plāksnes, un ap katru no tām drūzmējās pūlis. Katrai plašā¬kai profesijai bija sava plāksne. Katrā plāk¬snē bija norādīts ceļš uz Olimpisko manēžu, kur notiks konkrētās dienas un profesijas sacensības; sacensību dalībnieku vārdi un viņu dzimtās pilsētas; Ārpasaule (ja tāda bija), kas tās organizēja.

Džordžs vienaldzīgi virzījās gar ziņo¬jumu plākšņu rindu, turēdamies grupiņu ārpusē. Mirgojošs vārds piesaistīja ska¬tienu kādai no ziņojumu plāksnēm: me¬talurgs. Ar mazākiem burtiem — krāsaino metālu metalurgs. Garās vārdu virknes galā plūstošā kursīvā — organizē Novija.

Tas izraisīja sāpīgas atmiņas: viņš strīdas ar Trevelianu, tik pārliecināts, ka pats būs programmētājs, tik pārlieci¬nāts, ka programmētājs ir pārāks par metalurgu, pārliecināts, ka viņš ietur pa¬reizo kursu, tik pārliecināts, ka ir gudrs. .

Džordžs īsi un spalgi, elpai aizraujo¬ties, iekliedzās. Šķita, ka plāksne būtu at¬bildējusi uz viņa domām. Viņš domāja par Trevelianu tik ļoti, ka uz mirkli šķita, plāksne bez šaubām atbildēs «Trevelians».

Bet tur tiešām bija Trevelians. Gan Ar¬mands Trevelians (Strupā ienīstais priekš¬vārds; ugunīs mirgojot, lai visi redzētu), gan dzimtā pilsēta. Ko gan vēl vairāk, — Trevs bija vēlējies Noviju, tiecies pēc Novijas, pastāvējis uz Noviju, un šīs sacensības organizēja Novija.