Aizeks Azimovs: Profesija

Viņš bija par to bieži strīdējies ar Strupo Trevelianu. Viņu argumenti bija nemainīgi un dzēlīgi, un, protams, neviens no viņiem otru nekad nepārliecināja, ne arī pats tika pārliecināts.

Treveliana tēvs bija reģistrēts metal¬urgs, strādājis kādā no Ārējām pasaulēm, un arī vectēvs bija reģistrēts metalurgs. Arī Strupais pats bija nolēmis kļūt par reģistrētu metalurgu, gandrīz vai sekojot ģimenes tradīcijām un pārliecināts, ka jeb¬kura cita profesija ir mazāk cienījama.

— Metāls būs vienmēr, — viņš teica, — un kāds gandarījums liet veidnēs sakau¬sējumus un vērot, kā veidojas lējums. Bet kas būs jādara programmētājam? Visu garu dienu jāsēž pie kodētāja un jāap¬kalpo kāda muļķīga jūdzi gara mašīna.

Jau sešpadsmit gadu vecumā Džordžs bija iemācījies būt praktisks. Viņš vien¬kārši teica: — Kopā ar tevi tiks sagata¬vots vismaz miljons metalurgu. Tu vari būt pēdējais līnijā. Jebkura pasaule var pati sagatavot savus metalurgus, un pro¬gresīvu Zemes modeļu noieta tirgus nav nemazi tik liels. Un lielākoties tos pie¬prasa mazās pasaules. Tu vari pat ie-strēgt uz Zemes.

Trevelians kareivīgi teica: — Palikt uz Zemes nav nekāds negods. Arī Zemei va¬jadzīgi speciālisti. Un pie tam labi. i Viņa vectēvs bija bijis Zemes metal¬urgs. Džordžs zināja par Treveliana vec¬tēvu un, atcerējies pats savu priekšteču piesaisti Zemei, zaudēja jebkuru vēlēšanos zoboties.

ļ Viņš diplomātiski teica: — Ne jau inte¬lektuāls negods. Nu protams, ka ne. Bet būtu taču jauki nokļūt kādā A kategorijas pasaulē, vai ne? Tagad ņemsim program¬mētājus. Tikai A kategorijas pasaulēm ir tāda veida skaitļojamās mašīnas, kam tiešām nepieciešami. pirmās klases pro¬grammētāji, tātad tās ir vienīgās pie¬prasījuma tirgū. Un programmētāju Izglī¬tības ieraksti ir ļoti komplicēti, kurš katrs vis tiem nav piemērots. Un tu zini, cik skaitļojamo mašīnu reģistrēto program¬mētāju pagājušajā gadā tika uz A kate¬gorijas planētām? Es tev to pateikšu. Līdz pat pēdējam. Ja esi programmētājs, tu esi vīrā. Jā, ser.

Trevelians sarauca pieri. — Ja jau tikai viens no miljona tiek ar to galā, kas tev liek domāt, ka tu to spēsi?

Džordžs apvaldīti sacīja: — Es spēšu.

Viņš nekad nebija uzdrošinājies kādam teikt, ne Trevelianam, pat ne saviem ve¬cākiem, ko tieši darīja, kas viņā radīja tik lielu pārliecību. Viņš nebija uztrau¬cies. Viņš bija vienkārši pārliecināts (tās bija pašas mokošākās atmiņas turpmākajās bezcerīgajās dienās). Viņš bija tik paļā¬vīgi mierīgs kā vidusmēra astoņgadīgs bērns, tuvojoties Lasīšanas Dienai — Izglītības Dienas bērnības priekšspēlei.

Protams, Lasīšanas Diena bija citāda. Daļēji tā bija vienkāršs bērnības notikums. Astoņgadīgs zēns bez sevišķas piepūles uz¬ņem daudz nozīmīgas informācijas. Vienā dienā tu vēl nemāki lasīt un otrā — jau māki. Tā bija parasta lieta. Kā saules spīdēšana.

Un no tās arī nekas liels nebija at¬karīgs. Te durvju priekšā nebija jauno speciālistu komplektētāju, kas gaidīja un plēsās pēc sarakstiem un veiksmes nāka¬majās olimpiskajās spēlēs. Kad pēc desmit gadiem pienāca Izglītības Diena, Džordžs pat īsti neatminējās savas Lasīšanas Dienas SĪKOS1 atgadījumus.

Visskaidrāk viņš atcerējās, ka tā bija drūma septembra diena ar sīku smidzeni (septembris Lasīšanas Dienai, novembris Izglītības Dienai, maijs — olimpiskajām spēlēm. Viņi par to pat sacerēja bērniš¬ķīgas vārsmas). Džordžs ģērbās sienu gaismā, vecāki bija daudz vairāk uztrau¬kušies nekā viņš pats. Viņa tēvs bija re¬ģistrēts cauruļvadu montētājs un atradis nodarbošanos uz Zemes. Tas zēnā vien¬mēr izraisīja pazemojuma sajūtu, lai gan, protams, visi skaidri zināja, ka lielāka¬jai daļai no katras paaudzes jāpaliek uz Zemes.

Bet katrs vīrietis un sieviete varēja cerēt, ka vismaz viens no viņu bērniem būs starp tiem, un Platens vecākais, pro¬tams, nebija izņēmums. Viņš skaidri re¬dzēja (un, protams, citi arī), ka Džordžs ir sevišķi saprātīgs un attapīgs. Viņam vajadzēja paveikties un viņam paveiksies, jo viņš bija vienīgais bērns ģimenē. Ja Džordžs nenokļūs Arējās pasaulēs, viņiem būs jāgaida uz mazbērniem, līdz atkal radīsies izredzes, bet tas nesniedza mie¬rinājumu, jo tā bija pārāk tāla nākotne.

Džordžs neskaidri apzinājās savu vecāku satraukuma cēloni un, ja viņa jaunajā sirdī bija kādas raizes šajā lietainajā dienā, tad tikai bailes, ka tēva cerīgā izteiksme varētu apdzist, kad viņš pārnāks mājās, prazdams lasīt.

Bērni satikās lielā sapulču zālē pilsētas Izglītības namā. Uz visas Zemes miljonos vietējo Izglītības namu visu mēnesi pul¬cēsies līdzīgas bērnu grupas. Istabas pe¬lēcība un citi bērni, stīvi un nedabiski neierasti greznās drēbēs, Džordžu nomāca. Automātiski Džordžs darīja to pašu, ko citi bērni. Viņš sameklēja mazu grupiņu, kur bija viņa stāva bērni no daudzdzīvokļu mājas, un pievienojās tiem.

Trevelians (kas toreiz Džordžu pazina kā Džordžiņu) teica: — Varu derēt, ka tu esi nobijies.

— Neesmu vis, — Džordžs atbildēja. Tad uzticēdamies: — Manējie sagādājuši žūksni iespiedlokšņu uz tualetes galdiņa manā istabā, un, kad atgriezīšos mājās, es viņiem lasīšu priekšā.

Trevelians teica: — Mans tēvs nemaz nav uztraucies.

Trevelians vecākais gandrīz septiņus gadus bija nostrādājis par metalurgu uz Diporijas, kas viņam tuvākajā apkārtnē sagādāja augstu sociālo stāvokli, kaut arī darbu bija pametis un atgriezies uz Zemes. Viņš vēlāk paskaidroja: ja būtu palicis uz Diporijas, tur būtu jāpaliek arī viņa bērniem. Pēc tēva atgriešanās uz Zemes viņa bērni varēja nokļūt visur, pat uz Novijas.

Strupais Trevelians šo jautājumu bija cilājis jau sen. Pat pirms Lasīšanas Dienas viņa sarunas vijās ap bezrūpīgi radušos pārliecību, ka viņa nākamās mājas būs uz Novijas.

Džordžs, pretstatā savai necilībai, citu nākotnes spožuma nomākts, bija spiests kareivīgi aizstāvēties. — Arī mans tēvs ne¬maz nav uztraucies. Viņš tikai grib dzirdēt, kā es lasu, jo zina, ka es lasīšu labi. Es domāju, būs labāk, ja tavs tēvs tevi nemaz nedzirdēs, jo viņš zina, ka tev nekas nesanāks.

— Man sanāks gan. Lasīšana nav nekas. Uz Novijas es nolīgšu cilvēkus, kas man lasīs priekšā.

— Tāpēc, ka tu nespēsi lasīt pats, jo esi stulbs.

— Tad kādā veidā es nokļūšu uz No¬vijas?

Un Džordžs, piespiests pie sienas, at¬cirta: — Kur ir zvanīts, ka nokļūsi uz Novijas? Varu derēt, ka tu nekur netiksi.

Strupais Trevelians nosarka: — Es ne¬būšu cauruļvadu montētājs kā tavs ve- j cais.

— Ņem šos vārdus atpakaļ, tu — ciet- i pauri.

— Ņem tu tos atpakaļ.

Viņi stāvēja aci pret aci, negribēdami r i kauties, bet atviegloti, ka beidzot šajā sve^ šajā vietā atraduši pazīstamu nodarbo¬šanos. Pārējie bērni satraukti pulcējās apkārt.

Un tad viss beidzās, atskanēja skaļa sie¬vietes balss no sabiedriskā sakaru mezgla. Iestājās acumirklīgs klusums.

— Bērni, — teica balss, — mēs izsauk¬sim jūsu vārdus. Kad katru izsauks, viņam vai viņai jāiet pie viena no vīriem, kas gaida gar malējām sienām. Vai jūs viņus redzat? Viņiem mugurā ir sarkans formas tērps, tā ka tos viegli varēs at¬rast. Meitenes ies pa labi. Zēni — pa kreisi. Tagad paverieties apkārt un ievē¬rojiet, kurš no vīriem sarkanā jums ir vistuvāk. .

Džordžs ar skatienu atrada savējo un i gaidīja, līdz izsauks viņa vārdu. Viņš nebija iepazīstināts ar alfabēta dīvainībām, un laiks, līdz nonāca pie viņa vārda, kļuva. mokoši garš. Bērnu pulciņš dila; MM mazas urdziņas viņi aizplūda pie katr^» sarkanā tērptā pavadoņa.