Aizeks Azimovs - Profesija

Tas šķita muļķīgs drauds pat pašam Džordžam, bezspēcīgs drauds. Uz Inge-nesku tas tomēr šķita atstājam spēcīgu iespaidu.

Viņš teica: — Tie ir neiespējami riotei-kumi. Novietis olimpisko spēļu mē¬nesī. .

— Nu, labi, tad izsauciet man ņovieti pa videofonu un es pats norunāšu tik¬šanos.

Džordžs nepacietīgi vērās, kā iegaismo-jās videoekrāns. Te nu viņš raudzījās no ekrāna. Novietis. Īsts novietis.

Džordžu, kas atradās ārpus Ingenesku raidītāja redzesloka, liovietis nevarēja saskatīt. Džordžs par to jutās pateicīgs. Viņam bija vajadzīgs laiks, lai nomie¬rinātos.

Džordžs satraukumā gandrīz zaudēja sa¬runu pavedienu. Viņi kaut ko runāja par Izglītību, par metalurgu modeļiem, kas katru gadu tiek uzlaboti, bet pārmaiņas esot tik niecīgas, ka rodas jautājums, vai vispār atmaksājas iegādāties jaunus mo¬deļus. Bet tos nepirkt arī nevar, lai ne-atpaliktu no citām pasaulēm. Tas bija kā apburtais loks.

Beidzot ļāva runāt Džordžam. Sī doma bija radusies tik nesen, tomēr stingri iesēdusies prātā. Tā atausa, sarunājoties ar Trevelianu, tad izkristalizējās un ieguva veidolu, kamēr Ingenesku runāja ar novieti.

Džordžs sacīja: — Godājamais, esmu ieradies, lai parādītu jums izeju.

— Jūs pūlaties pateikt, ka zināt ceļu, kā mums izvairīties no Zemes garīgā tirgus monopola aizbildnības. Vai tā?

— Jā, ser. Jūs varat kontrolēt paši savu izglītības sistēmu.

— Hm. Bez ierakstiem?

— J-jā, godājamais. Es šopēcpusdien biju metalurgu olimpiskajās spēlēs. Man ir draugs, kas sacentās un kam nepavisam neveicās, jo jūs lietojāt Bīmana aparātus. Viņa Izglītības ierakstos bija tikai Henslera aparāts, acīm redzami vecāks modelis. Jūs teicāt, ka izdarītais pārveidojums esot niecīgs. Un mans draugs jau labu laiku pirms spēlēm zinājis, ka tiks prasīts Bīmana aparāts.

— Un kas tad ir?

— Tas bija mana drauga dzīves mēr¬ķis — kvalificēties Novijai. Viņš jau pārzi¬nāja Henslera aparātus. Vajadzēja vienīgi apgūt Bīmana aparātus, lai kvalificētos, un viņš to zināja. Lai iemācītos apieties ar Bīmana aparātu, vajadzēja vienīgi ap¬gūt dažus papildu faktus un datus un, iespējams, mazliet papraktizēties. Ja svaru kausā likts dzīves mērķis, viņš to būtu paveicis. .

— Un kur viņš būtu dabūjis papildu faktu un datu ierakstu?

— Tieši tāpēc viņš arī nemācījās, go¬dājamais. Viņš domāja, ka vajadzīgs ie¬raksts. Viņš bez ieraksta atteicās mēģināt.

— Atteicās, ko tu neteiksi? Laikam no tiem zeļļiem, kas bez hidroplāna atteiktos lidot.

Džordžs valdīdamies turpināja: — Nedo¬mājiet, ka tas ir joks. Ieraksti tiešām ir slikti. Tie iemāca pārāk daudz; tos uztver pārāk viegli. Cilvēks, kas tādā veidā mācās, nezina, kā mācīties citādi. Viņš ir sa¬stindzis jebkurā līmenī, kādā ticis ie¬rakstīts. Bet, ja cilvēkam nedotu ie¬rakstus, viņš būtu spiests mācīties pats, kā mēdz teikt, no paša sākuma; nu, tad viņam izveidotos mācīšanās paradums un viņš turpinātu, mācīties. Sādā veidā jūs varat izveidot Bīmana metalurgus no jūsu pašu Henslera metalurgiem.

— Un no kā tad visi iegūs zināša¬nas bez ierakstiem?

— No grāmatām. Pašiem studējot mašī¬nas. Domājot.

— Grāmatas? Kā tad viņi sapratīs grā¬matas bez Izglītības?

— Grāmatās ir vārdi. Vārdus lielākoties var saprast. Speciālos terminus var iz¬skaidrot speciālisti, kas jums jau ir.

— Cik ilgu laiku, jūsuprāt, tas prasītu, lai jūs kļūtu par metalurgu, kas prot apieties ar Bīmana aparātu, ja pieņemam, ka jūs sāktu no nekā un nelietotu Izglī¬tības ierakstus?

— Es nevaru pateikt, godājamais.

— Re nu, te ir tas vitāli svarīgais jautājums, uz kuru jums nav atbildes, vai ne? Pieņemsim, ka tas jūsu draugs, piemēram, būtu patstāvīgi izstudējis Bī¬mana aparātu. Vai viņš prastu to izmantot tikpat veikli kā sacensību dalībnieks, kas to apguvis no ierakstiem?

— Iespējams, ka ne. . — Džordžs ie¬sāka.

— Ahā, — novietis novilka.

— Pagaidiet! — Džordžs pēkšņā panikā iekliedzās. — Es vēlos norunāt personisku tikšanos. Ir jautājumi, ko es nevaru iz¬skaidrot pa videofonu. Sis tas būtu jā¬precizē. .

Ekrāns satumsa.

Džordžs strauji pastiepa rokas pret ekrānu, it kā, to izmisīgi purinot, gri¬bētu atgriezt tajā dzīvību. Džordžs izsau¬cās: — Viņš man nenoticēja! Viņš man neticēja!

Ingenesku atbildēja: — Nē, Džordž. Vai tu tiešām domāji, ka viņš noticēs?

Džordžs strauji pagriezās pret vēstur¬nieku, acis plati iepletās. — Kāpēc jūs mani saucat par Džordžu?

— Vai tad tas nav tavs vārds? Džordžs Platens?

— Jūs mani pazīstat?

— Zinu visu par tevi. Es vēlos tev pa¬līdzēt, Džordž. Es tev to jau teicu. Es tevi pētīju un vēlos tev palīdzēt.

Džordžs kliedza: — Man nevajag palīdzī¬bas. Es neesmu vājprātīgs. Visa pasaule ir vājprātīga, bet es neesmu. — Viņš ap¬sviedās un mežonīgi metās uz durvīm.

Džordžs atvēra acis, tās apžilbināja griestu baltums. Viņš atcerējās notikušo. Atcerējās kā no malas, it kā tas būtu noticis ar kādu citu. Viņš vērās griestos, līdz to baltums salija acīs, aizskaloja no smadzenēm sārņus, atstājot vietu jaunām domām un jaunam domāšanas veidam.

Ausīs atskanēja balss: — Vai esi pamo¬dies?

Runātājs bija Omani. Džordžs uzrausās sēdus. Viņš ziņkāri pavērās Omani.

— Kad es aizgāju, man sekoja, vai ne?

Omani pamāja. — Tevi visu laiku uzma¬nīja. Mēs gribējām tevi iemānīt pie Anto-nelli un ļaut izlādēt agresivitāti. Mēs jutām, ka tā būs vienīgā iespēja, kas tev pa¬līdzēs. Tavas emocijas kavēja sekmes.

Džordžs apkaunējies teica: — Attiecībā pret viņu man nebija taisnība.

— Tagad tam nav nekādas nozīmes. Kad tu lidostā apstājies pie metalurgu ziņojumu plāksnes, viens "no mūsu aģen¬tiem izsauca vārdu sarakstu. Mēs abi bijām pietiekami runājuši par tavu pagātni, un es tūlīt pievērsu uzmanību Treveliana vārdam sarakstā. Tu pavaicāji, kā var nokļūt uz olimpiskajām spēlēm; pastāvēja iespēja, ka tas izraisīs krīzi, uz kuru ce¬rējām; mēs nosūtījām Ladislasu Inge¬nesku, lai viņš tevi sagaida un par tevi rūpējas.

— Viņš ir ievērojams vīrs valdībā, vai ne?

— Jā, ir gan.

— Un jūs likāt viņam rūpēties par mani. Tas liek man justies nozīmīgam.

— Tu arī esi nozīmīgs, Džordž.

Tad Džordžs sacīja: — Tu zini, viss ir pārvērties. Man viss kļuva skaidrs, it kā to būtu zinājis visu laiku, bet nebūtu gribējis sevī ieklausīties.

Omani smaidā pamirdzēja baltie zobi. — Augstāko Studiju Institūts ir šādu vietu īstais nosaukums.

— Tagad es to redzu tik skaidri, — Džordžs teica, — ka esmu pārsteigts par savu iepriekšējo aklumu. Galu galā, kas tad izgudro jaunus ierīču modeļus, ku¬riem vajadzīgi jauna veida speciālisti? Piemēram, kas izgudroja Bīmana spekto-grāfu? Vīrs vārdā Bīmans, es domāju, bet viņš nevarēja būt izglītots ar ierakstiem, jo kā gan viņš būtu spējis progresēt?

— Jā, Džordžs.

Džordžs atslīga gultā, skatījās pāri Omani galvai, un uz mirkli viņa acīs ie¬zagās kaut kas līdzīgs nemieram.

— Kāpēc man to nepateica jau pašā sākumā?

— O, ja mēs to būtu varējuši, — Omani teica, — cik daudz rūpju tas mums aiztau¬pītu. Mēs spējam analizēt prātu, Džordž, un pateikt, ka šis būs kompetents arhi¬tekts un tas — labs kokgriezējs. Mēs ne-zinām neviena paņēmiena, kā atklāt spējas iiz oriģinālu, radošu domāšanu. Tas ir kaut kas pārāk abstrakts. Mums ir dažas aptuvenas, metodes, kaš ļauj noteikt in¬divīdus, kuriem ir vai arī var vēl attīstīties tāds-talants.