Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Un tas ir viss? — Flemings jautāja, juzdamies kā apmānīts.

Andrē pagriezās pret viņu. Uz viņas sejas spīdēja sviedru lāses, un acu zīlītes bija izpletušās milzīgas.

— Jā. — Meitene smaidīja. — Tas ir viss. Tie ir viņi. Viņi gribēja, lai mēs redzam viņu planētu. Viņi domā, ka ar to pietiks. Varbūt tas ir brīdinājums. Varbūt viņi gribēja mums parādīt, ko izdara laiks un kā izbēgt no bojā ejas. Kā kļūt tādiem kā viņi.

Flemings paskatījās uz tukšo ekrānu. Viņam vēl aizvien rēgojās dīvaino būtņu apveidi, nožēlojami savā sastingumā.

— Nē, — viņš teica.

— Mēs tikai varam parādīt iespējamo ceļu, — Andrē teica. — Paies vēl miljoniem gadu, iekams Zeme…

— Mums nav tiesību to darīt, — Flemings iebilda.

— Izlietot zināšanas par to, kas kādreiz varētu būt?

Viņi vēl ilgi stiīdējās, beidzot Andrē teica:

— Labi. Tātad jūs esat visu pārdomājis? Jūs gri­bat visu to iznīcināt? — Viņa izteiksmīgi pameta ar roku uz skaitļotāja pusi.

— Jā, — Flemings apņēmīgi sacīja. — Es gribu to iznīcināt.

Andrē pasniedza Flemingam nelielu kaseti ar mazu filmas ritulīti.

— Kas tas ir? — viņš jautāja, neķerdamies tai klāt.

— Tā ir programmas izdzēšanas filma. Ta likvidēs visus ierakstus skaitļotāja atmiņas iekārtā. Ievadiet šo lentu, un pēc dažām minūtēm skaitļotājs būs vairs tikai metāla un stikla masa.

Flemings kopā ar Andrē piegāja pie vadības pults. Viņš noskatījās, kā Andrē ieliek kaseti, un pēc tam paskatījās uz sarkano kontroles paneļa pogu. Viņš jau pastiepa roku, lai to nospiestu, bet Andrē maigi, tomēr stingri satvēra viņa pirkstus.

38?

— Es zinu, ka tā rīkoties nav pareizi. Tā ir apla­mība. Es labāk gribētu, lai to izdara kāds cits. At­stāsim zīmīti. Bet kam?

Flemings laimīgi pasmaidīja.

— Juselam.

— Jā, — viņa piekrita, — Juselam. Viņš iedar­binās ievades iekārtu, nemaz nezinādams, ko izdara.

Andrē lieliem burtiem uzrakstīja Jusela vārdu.

— Un tagad, lūdzu, vediet mani projām, — viņa čukstēja. Flemings viegli pielieca meitenes galvu un noskūpstīja viņu uz lūpām.

Mašīnā Andrē pieglaudās Fleminga plecam. Viņš droši brauca pa ceļu, kas atmodināja tik daudz at­miņu. Kad viņi tuvojās kalniem, Flemings nogrie­zās no ceļa, baidīdamies pamodināt gulošos ļaudis Lemkas ciematā.

Roku rokā viņi kāpa augšup pa taku uz baltajām tempļa drupām.

Kad viņi bija sasnieguši kāpnes, kas veda augšup uz sapostīto portiku, Flemings klusēdams apstājās.

— Kāpēc mēs atnācām šurp? — Andrē čukstēja.

— Lai elpotu, — viņš atbildēja un, galvu atmetis, dziļi ieelpoja.

Arī Andrē paskatījās augšup debesu velvē, kas virs kalnu galotnēm pie apvāršņa izskatījās tumšāka. Ziemeļzvaigzne karājās debesīs kā spožs lukturis. Netālu no tās mirguļoja kāda cita zvaigzne.

— Kasiopeja, — Flemings teica, nemaz nešaubī­damies, ka arī Andrē raugās tieši turpat, kur viņš. — Tai ir arī otrs, jaukāks nosaukums — Skaistule krēslā. Vai tu redzi, kā viņa sēž?

Andrē iesmējās.

— Nē neredzu. Bet tagad es zinu, kādēļ tu mani atvedi šurp. Lūk, tas gaišais plankums starp Ziemeļ­zvaigzni un tavu Skaistuli.

— Jā, — Flemings teica, kā aizsargājot aplik­dams roku Andrē ap pleciem.

— Andromēda, — viņa čukstēja, — mana vārda- māsa.

— Planēta, uz kuras atrodas viņi — sastingušie milzeņi bez acīm, tikai smadzenes.

Flemings tīšām novērsās no zvaigznēm.

— No viņiem taču nav nekādas jēgas. Vai atce­ries skaitļotāju, kuru viņi lika mums uzbūvēt Tor­nesā? Vai atceries, ko skaitļotājs nodarīja tev? Ta­vām rokām?

— Atceros. Bet, ja skaitļotājs būtu bijis ļoti saprā­tīgs, ļoti gudrs, vai arī tad tu būtu tam pretojies?

Andrē redzēja, ka viņš papurina galvu.

— Padarīdami skaitļotāju brutālu un nežēlīgu, viņi piespieda tevi pārņemt kontroli. Tāpēc arī mēs izmainījām skaitļošanas ķēdes Azaranas modelī un atņēmām skaitļotājam spēju pašam lemt. Tas viss bija paredzēts. Viss bija iepriekš nosacīts.

— Slāpekļa rijējs arī?

— Protams. Tas notika tāpēc, lai būtu pilnīgi diošs, ka cilvēki paši pārņems kontroli savās rokās. Lai skaitļotājs nevarētu pieņemt nekādus lēmumus.

— Bet kādēļ vajadzēja iet tik tālu? Baktērija mūs gandrīz iznīcināja.

— Tā bija kļūda. Viņi kļūdījās vienu vienīgu reizi. Viņi nedomāja, ka pirmo skaitļotāju iznīcinās pil­nīgi. Ja tu tonakt Skotijā nebūtu iznīcinājis skait­ļotāju, baktērija būtu pievārēta daudz agrāk.

— Un tu, kāds bija tavs uzdevums? Nodrošināt visu varu skaitļotājam?

— Nē. Mans pienākums bija sameklēt cilvēku, kas spētu izprast, kā skaitļotājs jālieto. — Andrē virpi- nēja pirkstos Fleminga mēteļa pogu. — Tu man ne­uzticējies, un tomēr — tu gribēji «izlauzties cauri», izdarīt apvērsumu zinātnē.

Pēkšņi Andrē atgāja nostāk.

— Tā ir, Džon. Viss tagad ir tavās rokās.

— Un tu? — Flemings jautāja.

— Arī es esmu tavās rokās.

— Bet kas tu esi?

Viņa pienāca atkal cieši klāt Flemingam.

— Miesa un asinis, — viņa priecīgi teica. — Do­nejas maisījums.

Flemings saņēma viņas seju abās plaukstās un pagrieza tā, lai dilstošā mēness gaisma apspīdētu to.

— Ja pasaulē patiešām var notikt brīnumi, tad šis gan laikam ir brīnums.

Viņi pagriezās un roku rokā devās lejup pa kalnu taku.

— Es atceros to nakti, kad pirmo reizi uztvērām raidījumu, — Flemings domīgi teica. — Es sāku muldēt par jauno renesansi. Biju maķenīt ieķēris. Vecais Bridžers teica: «Kad būs sagrautas visas margas, vajadzēs kaut ko, pie kā turēties.»

Flemings apkampa Andrē.

— Jo ātrāk iemācīšos turēties pie tevis, jo labāk, vai ne?

- Andrē uzsmaidīja Flemingam, taču kaut kas viņu vēl aizvien satrauca.

— Bet vēstījums?

Viņi bija jau sasnieguši līdzenumu. Flemings, pa­steidzinājis gaitu, atkal satvēra Andrē aiz rokas un, vilkdams viņu līdzi, lieliem soļiem steidzās pie mašī­nas,

— Kurp mēs tagad dosimies? — Andrē jautāja.

— Glābt skaitļotāju!

Viņš kliedza tā, ka atbalss atskanēja visā nokalnē.

— Mums ir tieši tik daudz laika, Jai vēl paspētu noķert Juselu. Jaunā renesanse sāksies apmēram pēc stundas — ja mēs pasteigsimies.

Iesēdinājis Andrē mašīnā, viņš vēl mirkli uzka­vējās un palūkojās debesīs, kas sāka jau bālēt pirmsausmas gaidās. Bezgala tālu, aiz neizmēroja­miem telpas plašumiem starp Skaistuli krēslā un Ziemeļzvaigzni viņš vēl saskatīja dūmakaino Andro­mēdas galaktikas gaismu.

1960. gada decembrī toreiz jau ļoti slimais Leo Scilards ieradās Maskavā uz kārtējo Paguošas konferenci. Aerodromā Scilardam paziņoja, ka viņu gaida sūtījums — smags akmens pelnu trauks, kas veidots uz viļņa muguras lidojošas zivs izskatā.

Klusais, sirmais cilvēks noņēma brilles, neizpratnē samiedza acis, bet tad pēkšņi paskaidroja:

— Jā, tas taču ir delfīns, speciāli manam referātam!

Referātu Scilards bija gatavojis, pamatojoties uz materiāliem no savas grāmatas «Delfīna balss», kurā parādīja, ka draudzība vienmēr sākas ar savstarpēju saprašanos.

Tādējādi fantastiskais stāsts, kuru bija radījis ievērojamais fizi­ķis, darbojās līdzi miera cīņā. Var būt, ka tas bija likumsakarīgs fināls ceļam, kas bija uzsākts jau pirms gadsimta ceturkšņa.