Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Es minēju šīs epizodes ne tikai tādēļ, lai atgādinātu, kas ir Sci­lards un Frišs. Būdami gadsimta lielākās epopejas līdzdalībnieki, viņi atkal tiekas daudz pieticīgākajā zinātniskās fantastikas druvā. Un man gribējās paanalizēt, kāpēc tas noticis. Tieši tādēļ arī nā­cās atgriezties pie notikumiem, kas risinājušies pirms apmēram trīsdesmit gadiem.

Tagad pievērsīsimies darbiem, kurus sarakstījuši Frišs (novele «Par iespēju radīt ar akmeņoglēm darbināmas spēkstacijas») un Scilards («Galvenā stacija»). It kā norunājuši, viņi abi izvēlēju­šies gandrīz vienādu izklāsta formu. Pirmajā gadījumā — stilizē- šanu pēc zinātniska raksta parauga, otrajā — savdabīgu apskatu par, kā mēdz teikt, «problēmas pašreizējo stāvokli». Pat virsraksti ir apbrīnojami līdzīgi! Taču, ja atceramies, ka apmēram 40 pro­centi zinātnisko publikāciju sākas ar vārdiem «Par iespējamību (neiespējamību) . ..», tad viss nostājas savā vietā. Tālab runa būs

nevis par nejaušu līdzību, bet gan pār tādu līdzību, kuru nosaka izvirzīto uzdevumu tuvība.

Ja cilvēks būtu apguvis atomenerģiju pirms termoelektrosta- ciju laikmeta — ja vien tas būtu bijis iespējams —, Friša noveli droši vien varētu reģistrēt atklājumu sarakstā. Apmēram tā atom- inženieris varētu aprakstīt ogļu kurtuvi, kuru viņš nupat kā izgud­rojis. Kālab gan Frišam bija vajadzīga tāda darbības laika inver­sija? Varbūt tikai joka pēc? Ne velti noveli uzņēma rakstu krā­jumā «Fiziķi joko». Taču pievērsīsimies noveles beigu vārdiem:

«Pastāv iespēja — kaut arī tā varētu likties nereāla —, ka va­rētu zust kontrole pār skābekļa piegādes sistēmu. Tā rezultātā iz­kustu viss reaktors un atbrīvotos milzīgi daudzumi indīgu gāzu. Tas ir iespaidīgs arguments pret akmeņogļu reaktoriem, par labu atomreaktoriem, kuru pilnīgā drošība ir pierādījusies vairāku tūk­stošu gadu laikā.»

Ar kādu nežēlīgu ironiju tie skan uz to ziņojumu fona, kurus laikraksti sniegusi par atombumbvedēju bojā eju virs Spānijas ciema Palomaresas un Grenlandes ledājos, par radioaktīvo atkri­tumu konteineru nogremdēšanu okeānā, kas vēl gluži neseirnostā- dīja zem jautājuma zīmes pašu iespēju saglabāt dzīvību uz mūsu planētas! Nē, ne jau joka pēc Karaliskās zinātņu veicināšanas biedrības loceklis, Kembridžas universitātes Trinitijas koledžas pro­fesors Oto Frišs, kas bija starp tiem, pirmajiem, kuri iesoļoja atomlaikmetā, ķēries pie spalvas.

Vēl nebija izklīduši ugunsgrēku dūmi pār drupās satriekto Ber­līni, kad Losalamosas laboratorijas (tur realizēja pazīstamo pro­jektu «Manhetena») līdzstrādnieki centās apturēt liktenīgos soļus uz bezdibeni. Scilards bija viens no aktīvākajiem projekta «Man­hetena» līdzautoriem un vieas no visniknākajiem Japānas pilsētu bombardēšanas pretiniekiem. Viņš zināja, ka bumba jau ir ģene­rāļu rokās, ka mērķi nozīmēti: Hirosima, Kokura, Nagasaki un Nigata. Rūgtā likteņa ironija? Viņš bija atdevis savas rokas, savas smadzenes un sevi visu vienam vienīgam uzdevumam — glābt pasauli no totālas iznīcināšanas. Un tagad viņa roku darinājums draudēja pasaulei ar jaunu, nedzirdētu katastrofu.

Un atkal Leo Scilards dodas pie Einšteina. Cikls noslēdzas, viss atsāk savu riņķojumu. Cenzdamies apstādināt baismīgos ratus, Einšteins un Scilards nosūta vēstuli Ruzveltam. Taču prezidents nomira, tā arī nepaguvis to izlasīt.

«Visu 1943. un daļēji arī 1944. gadu,» vēlāk rakstīja Scilards, «mūs vajāja bailes, ka vāciešiem izdosies radīt atombumbu ag­rāk … taču, kad 1945. gadā mūs atpestīja no šīm bailēm, mēs ar šausmām sākām domāt, kādus gan vēl bīstamus plānus kaļ ameri­kāņu valdība, plānus, kas vērsti pret citām valstīm.»

Tieši 2.45 pēc Marjanas salu laika, pirmdien, 1945. gada 6. au­gustā no Tiniānas salas slepenās bāzes trim paralēliem skrejce­ļiem pacēlās trīs «B-29» tipa bumbvedēji. Prezidents Trumens iz­lasīja vēātuli. Tā bija viņa atbilde.

«Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidā­mies šajā pilsētā un konstatējām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota.» Tā sākās Scilarda f-tāsts «Galvenā stacija»; Svešas, tālas civilizāci­jas sveši zinātnieki veic izrakumus uz Zemes, kas izdarījusi atom- pašnāvību. Stāstītājs ir pētnieks, kas personificē «veselo saprātu». Viņš polemizē ar kādu Iksremu, kas izvirzījis hipotēzi, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem norisinājies karš, kurā uzvarējušas abas puses. Tas ir humors ar pašnāvniecisku pieskaņu, mēms, gandrīz histērisks kliedziens. Kodolskaldīšanās reakciju pārpelno- tās Zemes aina Scilardam ir nevis dīkas fantāzijas auglis, bet gan uzmācīga apokaliptiska vīzija. Viņš bija viens no tiem, kas izlaida džinu un vēlāk neprata to iedabūt atpakaļ pudelē. Traģēdijā, kas risinājās ap Scilardu, viņam bija gan dramaturga, gan traģiskā varoņa loma. Šķita, ka arī aiz nāves sliekšņa šobrīd vēl dzīvo, bezrūpīgi smejošo cilvēku-pelni klauvēs pie viņa lielās sirds.

Sis «veselais saprāts», neprasme redzēt tālāk par savu degun­galu liek traģēdiju samainīt ar farsu, rakņāties ap problēmu par mazām mājiņām ar burtiem «S» un «V» uz durvīm. Mirusi, uz mū­žiem mirusi Zeme! Bet, ja uz mirkli atgriežamies pie pirmsāku­miem, varbūt tieši viņa «veselais saprāts» bija tagad licis cilvēcei balansēt uz naža asmens? Nē, acīmredzot tā nav… Ne jau «vese­lais saprāts» tajā pelēkajā rītā aizveda viņu pie Einšteina, bet gan vāciešu noteiktais embargo čehu urānam un pilnā jaudā pa­laistās Vemorkas rūpnīcas «Norsk Haidro» elektrolīzes baterijas.

Jo mazāk nejauši ir liktenīgie soļi, jo tie ir briesmīgāki.

Līdz sava mūža pēdējām dienām (viņš mira ar vēzi) Leo Sci­lards turpināja cīņu par mieru. Viss tika pakļauts šim augstāka­jam uzdevumam, kā viņš to mēdza saukt. Tajā skaitā arī literārā darbība. Šausmās atdzīvojās uz papīra, lai nekad nekļūtu par īstenību. Scilards bija ģeniāls fiziķis. Taču pēc Hirosimas fizika viņam atkāpās otrajā plānā. Lūk, kādēļ Scilarda fantasta stāstus nedrīkst uzskatīt tikai par zinātnieka hobiju. Viņš uz tiem rau­dzījās ļoti nopietni. Viņš ticēja, ka miers uz Zemes atkarīgs no visu cilvēku gribas. Tāpēc cilvēkiem jāzina taisnība.

Tāpat kā dažas jaunākās zinātnes disciplīnas, arī fantastika ra­dās «robežjoslā», taču nevis tur, kur krustojas vairāki zinātnes atzarojumi, bet gan tur, kur sanāk kopā metodēs dažādi, bet mērķī vienoti cilvēces izziņas celi. Šī filozofiskā problēma tikko aizskarta, tā vēl gaida savu pētnieku (mēs ar M. Jemcevu par to jau rakstījām žurnālā «KoMMyiiHCT» 1965. gada 15. numurā ).

Tikai tad, ja zinātniskajai fantastikai pieiet kā unikālai mūs­dienu kulturas parādībai, var saprast, kāpēc tā izrādījusies tik pievilcīga zinātniekiem. Kodolfiziķi Leo Scilards un Oto Frišs, bioķīmijas profesors Aizeks Azimovs, lieliskais astrofiziķis Freds Hoils, antropologs Čeds Olivers, astronoms un izcilais zinātnes popularizētājs Arturs Klarks, Einšteina līdzgaitnieks poļu akadē­miķis Leopolds Infeids, kibernētikas radītājs Norberts Vīners — tas ir pieliekami pārliecinošs zinātniskās fantastikas savervēto lielo zinātnieku saraksts.

Var, protams, strīdēties, cik lielā mērā šāda zinātnes un māk­slas sintēze ir nejauša, cik likumsakarīga. Tomēr jādomā, ka tā nav nejauša. Katrā ziņā tā precīzi atspoguļo vienu no galvena­jām mūsdienu zināšanu attīstības īpatnībām — atsevišķu, bieži vien pat savstarpēji ļoti tāli stāvošu atzarojumu apvienošanu. Ši sintēze ir arī lieliska ilustrācija vienam no dialektikas pamatliku­miem — nolieguma nolieguma likumam.