Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Var minēt jaunus un jaunus piemērus, kas ilustrē zinātnieku neatslābstošo interesi par fantastiku. Tie visi reducējami uz to, ka fantastika dod iespēju domās eksperimentēt, iedarbojas uz zinātnieka emocionālo pasaules uztveri, sniedz it kā noteiktu enerģētisku tonusu, radošu spriegumu, kas tik nepieciešams pēt­niekam. Aplinkie asociāciju, negaidītu analoģiju, mājiena un emocionālās iedvesmas ceļi zinātniskajā jaunradē ir ne nfazāk svarīgi kā secīga un plānveidīga zinātniskās informācijas uzkrā­šana un apstrāde. Un šeit zinātniskās fantastikas loma nav pār­vērtējama. Tās būtība ir drosmīgi jaunā meklējumi aiz šodienas zināšanu robežām. Jaunais, negaidītais, paradokss, vērtību pār­vērtēšana, karojošs antidogmatisms ir zinātniskās fantastikas ne­atņemamas iezīmes.

Fantastikai kā daiļliteratūras nozarei nevar spraust uzdevumu tieši popularizēt zinātniskas idejas. Zila Verna virziens patlaban kļuvis tikai par vienu no daudzajām pietekām, kas ieplūst ūde­ņiem bagātajā gultnē. Taču savā iekšējā loģikā, analīzes un sin­tēzes principos fantastika stipri tuvinās zinātnei. Tai raksturī­gas it kā skaļas pārdomas par idejas ceļiem un pārvērtībām, tas iekšējais monologs, kuru patlaban no jauna atklājis avangardis­kais kinematogrāfs.

Fantastikas rakstnieks, tāpat kā zinātnieks, bieži eksperimentē.

Daudziem sacerējumiem pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: «Kas notiks, ja …» Tālāk paveras pilnīgi nepārredzams iz­mēģinājumu poligons. Lūk, kāpēc šāda eksperimenta ceļi var būt visdažādākie.

Fantastika ievieš problēmā tai trūkstošo cilvēcisko elementa. Tā pārvēršas par savdabīgu zinātnes estētisko spoguli. Zinātne kā tāda nav saistīta ar morāli, taču zinātnieks — apzinīgs sabiedrī­bas loceklis — nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Matemātikas, fizikas, bioloģijas un ķīmijas valodā ntevar izklāstīt kāda atklā­juma morālos aspektus. Fantastika tādu iespēju sniedz. Lai par kādu zinātni ir runa, valoda tai ir vienota, visiem pieejama. Sajā faktā, man šķiet, no zinātnieka viedokļa slēpjas galvenais fan­tastikas pievilkšanas spēks.

«Ja man vēlreiz nāktos nodzīvot savu dzīvi,» rakstīja Čārlzs Darvins, «es noteiktu sev kā likumu vismaz reizi nedēlā izlasīt zināmu skaitu dzejas pantu un noklausīties zināmu mūzikas pro­grammu; varbūt ar šādiem pastāvīgiem vingrinājumiem man iz­dotos saglabāt aktīvus tos manu smadzeņu iecirkņus, kas tagad ir atrofējušies. Var būt, ka šo tieksmju zaudēšana… kaitīgi ietekmē prāta spējas, bet vēl ticamāk — morālās īpašības, jo vājina mūsu rakstura emocionālo pusi.»

Lielais evolucionists saprata, cik loti zinātniskajai jaunradei nepieciešama māksla. Daba ir vienota, taču matemātika nebūt nav tās vienīgā valoda. Vislielākos atklājumus mums vienmēr atnes analoģija, kas pārsviež savu neredzamo tiltu starp cilvēka dzīves visattālākajām nozarēm.

Akadēmiķis A. Arbuzovs bieži teica: «Nevaru iedomāties ķī­miķi, kas nepazītu poēzijas augstumus, lielo meistaru gleznas, labu mūziku. Diez vai bez tā visa viņš savā nozarē radītu kaut ko ievērojamu.» Un tā patiešām ir: zinātnei ir sava estētika. Taču to pamanīt, sajust var tikai tas, kuram māksla nav cieši noslēgtas durvis. Butļerovs, kā viņš pats atzinās, ceļu uz zinātni sācis, aizraudamies ar «ķīmisko kolorītu». Viņu pārsteigušas zai­gojošās sarkanās azobenzola plēksnītes, adatveidīgie dzeltenie azoksibenzola kristāli, sidrabotās benzidīna pārsliņas.

Māksla ieaudzina pētniekā tādas īpašības kā dziņa pēc klasis­kas pilnības, mīlestība uz proporciju harmoniju, mākslinieka at­turība konstrukcijas detaļu un elementu izvēlē. Ne velti viens no ķīmisko savienojumu uzbūves teorijas pamatlicējiem Kekulē mīlēja un labi pazina arhitektūru. Arī molekulu uzbūvē viņš meklēja formu skaistumu, kārtību un lakonismu. Un šie meklē­jumi bija no mākslas uz dabaszinātni pārsviesta analoģija.

Šādu piemēru var minēt daudz. Taču mūsu gadsimtam rakstu­rīga īpaša specifika. Patlaban no zinātniekiem atkarīgs visas cil­vēces liktenis. Zinātnieki nodevuši cilvēku rokās varu pār titā­niskiem spēkiem. Un atkarībā no tā, uz kuru pusi pavērsīs šos spēkus, mūsu Zeme kļūs vai nu par izmirušu debesu ķermeni, vai plaukstošas kosmiskās civilizācijas centru. Šodien tas zināms ikvienam.

Lūk, kāpēc zinātnes morālās problēmas tagad kļuvušas nepie­redzēti asas. Un tās «ētiskās īpašības», par kurām rakstīja Dar­vins, šodien nosaka zinātnieka morālo seju: vai nu savas valsts pilsonis, kas atbildīgs savas sirdsapziņas un pasaules priekšā, vai maniaks, kas aukstasinīgi apbruņo kara kurinātājus ar nervu gāzi, Klinšu kalnu izsitumu drudzi un kobalta bumbām.

Tā zinātniskā fantastika kļuva pētniekiem par morāles pro­blēmu izmēģinājuma poligonu. Pie tam šis poligons ir atklāts un tajā var izmēģināt savus spēkus simtiem tūkstošu cilvēku, kas bieži vien stāv visai tālu no zinātnes. No šejienes tad arī izriet tā īpašā atbildība, ar kuru tādi zinātnieki kā Scilards vai Vīners piegājuši literatūrai.

Man bija tā laime vienreiz tikties ar Norbertu Vīneru. Un, kad es lasīju viņa stāstu «Galva», tad domās redzēju viņa visu saprotošās, apaļo daudzdioptriju briļļu brīnumaini palielinātās acis…

Lūk, ārsts, kuru ar varu atveduši gangsteri, noskuvis viņa ģi­menes pazudinātājam galvu, izzāģējis gabaliņu kaula, atsedzis smadzenes …

Man šķita, ka to stāsta pats Vīners, ka viņš pats ir šis ķi­rurgs, kas kādreiz devis pazīstamo Hipokrāta zvērestu un patla­ban izlemj mūžseno Hamleta jautājumu. Un ar saviļņojumu es gaidīju, kā dižais kibernētikas radītājs, šis gudrais un ļoti labais cilvēks, to izlems. Varbūt arī pašam Vīneram tas bija savdabīgs iekšējais monologs. Jābūt labiem, taču nedrīkst būt «labiņi». Pēc osvencimām un birkenavām, pēc Hirosimas. Es neticu, ka demo­krātijas principi prasa vienādu brīvību gan fašistiem, kuru par­tijas kā indīgu sēņu kolonijas izaug «laimīgo» valstu ērtajās sil­tumnīcās, gan maniakiem, kurus pārņēmušas varmācības un slep­kavošanas alkas. Ja cilvēks pats sevi nošķir no ļaudīm ar naida sienu, viņš zaudē tiesības būt cilvēks.

Un es priecājos, ka Vīners tieši tā atrisinājis Hamleta pro­blēmu. Norberts Vīners, kautrīgais un patiesi labais cilvēks.

Starp citu, nekā cita no viņa es ari negaidīju. Savā autobiogrā­fiskajā grāmatā viņš rakstīja:

«Starp eksperimentālo sprādzienu Losalamosā un lēmumu iz­mantot atombumbu militāriem mērķiem bija pagājis tik īss laika sprīdis, ka nevienam nebija iespēja kārtīgi padomāt. Tos zināt­niekus, kas, zinādami par bumbas nāvējošo darbību un labāk nekā visi citi spēdami iedomāties tās graujošo spēku, šaubījās, vienkārši neuzklausīja, bet priekšlikumu atombumbas izmēģinā­jumā pieaicināt japāņu varas orgānus kategoriski noraidīja.

Aiz visa tā varēja jaust rīkojamies cilvēku-mašīnu, kura cen­tieni aprobežojās ar vēlēšanos redzēt, ka mehānisms ir iedarbi­nāts. Vēl vairāk — pati ideja par karu, kurā var piedalīties, spiežot pogas, ir briesmīgs kārdinājums visiem, kas tic savas tehniskās atjautības visspēcībai un netic cilvēkam. Esmu sastapis šādus cilvēkus un labi zinu, kāds motoriņš darbojas viņu krūtīs. Karš un nedrošais miers, kas tam sekoja, izstūma tos virspusē, un daudzējādā ziņā tas bija posts mums visiem.

Apmēram šādas un daudzas citas domas man iešāvās prātā Hirosimas dienā.»